Ilmārs Stūriška: Profesionālais sports – absurda teātris? 0
Tokijas olimpisko spēļu pārcelšana uz nākamo gadu daudziem vēl pirms divām nedēļām šķita neiespējama. Taču koronavīrusa straujais skrējiens licis atkāpties arī olimpiešiem, kas pirmo reizi miera laikos nesanāks kopā, kā plānots, lai noskaidrotu labākos un spēcīgākos. Sāpīgs, bet neizbēgams Starptautiskās olimpiskās komitejas lēmums, jo valstis sāka pieteikt boikotu, ja pasākums notiktu šovasar.
Pat neskatoties uz to, ka austrumos Covid-19 šķietami iegrožots, globāli šai pandēmijai galu vēl neredz, bet olimpiāde ir pasākums, kas tradicionāli pulcē kopā simtiem tūkstošu ļaužu no visas pasaules. Masu pulcēšanās radītu draudus sērgas jaunam vilnim un apdraudētu sportistu un skatītāju veselību. Ceļošana šovasar neatsāksies, bet sacenšanās pie tukšām tribīnēm nebūtu baudāma sportistiem un organizatoriem nestu milzu zaudējumus. Japānai spēļu pārcelšana nozīmēšot ap pieciem miljardiem lielus zaudējumus, taču ir cerība nākamgad atkal būt uz viļņa.
Kādam sportistam šis lēmums nozīmē drāmu un sapņu nepiepildīšanu, citam sarūpē lielo iespēju. Tomēr fons krāsojas pelēks – vismaz Latvijā lielākajai daļai olimpiešu, kas atkarīgi no valsts budžeta, jārēķinās ar jostu savilkšanu. Augstu sasniegumu sportam nākamā gada budžetā jau bija paredzēts mazāks finansējums, un krīzes dēļ acīmredzot jāgatavojas vēl vienam griezienam. Cik tas būs liels, sāpīgs un ar kādām tālejošām sekām – grūti spriest.
Sports un panākumi ir viens no nācijas pašapziņas līmeņa labākajiem celšanas veidiem – jo bija taču labs ikrīta rituāls apskatīties ziņas un video, cik punktus iemetis Kristaps Porziņģis, cik metienus atvairījis Elvis Merzļikins. Ir taču saviļņojoši nodziedāt himnu pēc Latvijas hokeja izlases uzvaras, ir kaifs, atceroties, kā Māris Verpakovskis vazāja aiz deguna Eiropas labākos futbola aizsargus.
Tajā pašā laikā sports ir tikai spēle, īstā dzīve ir ārpus stadioniem un hallēm. Šajā sakarā ar interesantām atziņām klajā nācis kādreizējais barjerskrējējs Staņislavs Olijars, atzīstot, ka profesionālā sporta nozīme sabiedrības dzīvē ir krietni pārspīlēta. Tā saka vieglatlēts, kurš savulaik savā specialitātē bija viens no labākajiem pasaulē un 2004. gada Atēnu olimpisko spēļu 110 metru distances finālā uz 13 sekundēm lika aizturēt elpu daudziem jo daudziem Latvijas sporta līdzjutējiem.
Stasis uzskata, ka lielajā sportā miljonus vērtie līgumi ir ārpus saprāta robežas. Ka tas ir absurda teātris un ka tagad nevienam nav kļuvis sliktāk, tāpēc ka vairs netiek spēlēta futbola Čempionu līga.
Ja līdzīgi apstātos medicīnas sistēma, to izjustu ikviens planētas iedzīvotājs. Olijars, starp citu, ir topošais politiķis, kurš ar vārdiem nevar mētāties, kā pagadās.
Sporta industrijai ir gan savas skaistās, gan kroplās puses. Sacenšanās cilvēkiem allaž bijusi asinīs, un labāk, ja tas notiek sporta laukumā, nevis ar zobeniem vai ieročiem. Jā, lielā komercializācija sagrāvusi daudzus ideālus. Šī piespiedu pauze dažādām sabiedrības grupām, iespējams, liks izdarīt secinājumus par to, kas darīts nepareizi vai kas būtu jādara citādi, bet sports nebūs to vidū. Tiklīdz būs iespējams, mašinērija atkal sāks griezties tādā pašā ritmā, un te nebūs nekādas vērtību pārskatīšanas.
Kamēr sportisti karantīnas apstākļos izdomā jaunus veidus, kā sevi nodarbināt un izklaidēt, tikmēr laboratorijās jau top jaunas vielas, kas lielvalstu pārstāvjiem palīdzēs būt ātrākiem un stiprākiem, bet pārējie priecāsies par dažiem tīrradņiem, kas liks lepoties par to, ka arī mēs varam.
