Drāma uz ūdens jeb copes īpatnības Zebrus ezerā 1
Kārtējais “Mammasdabas” sacensību posms, kas 28. jūnijā norisinājās Zebrus ezerā, kura plašumā devās desmit komandu laivas.
Zebrus ezers zināms kā bagāts zandartu ezers, bet vēju sakultais sapropelis piešķir ūdenim tumši brūnu, gandrīz necaurredzamu nokrāsu, un pie vērā ņemamiem lomiem vislabāk var tikt ar ēsmas zivtiņu palīdzību. Spiningotāji gan zināmi kā nedaudz citādi domājoši ļaudis, un arī sacensību nolikums strikti paģēr par zivju ēsmu izmantot mākslīgas izcelsmes mānekli. Lietā tiek likti rotiņi, vobleri, tvisteri, ēdamgumijas un dažādi citi milzīgās makšķerēšanas industrijas radīti brīnumi. Sacensībām atvēlētās septiņas stundas, neatradušas pie kā pieķerties gludajā ūdens spogulī, aizlido gluži nemanot, un laivu bāzei jau tuvojas pirmā laiva.
“Dubļos jau zivis nedzīvo,” stāvokli ezerā raksturo copi neredzējušie copmaņi. To, ka tas tā gluži vis nav, pierāda pārējie, izvezdami krastā kaut nelielu, bet tomēr lomu, kas dod tik vērtīgos ieskaites punktus. Kā astotie malā atgriežas iepriekšējā gada uzvarētāji “Spicie asari” Jānis Stepko un Andris Rusiņš. Vīru sejas tik skābas, it kā šie nemaz nebūtu makšķerējuši, bet gan baudījuši pērnās dzērvenes krasta niedrājos. “Tādu nejaucību redzu pirmo reizi mūžā,” savu dramatisko makšķernieku stāstu iesāk komandas kapteinis Jānis. “Jau pirmajā sacensību stundā Andrim izdevās no tumšajiem ezera ūdeņiem izvilināt skaistu līdaku svarā virs pieciem kilogramiem. To veiksmīgi dabūjām laivā, uzvērām uz kukana un turpinājām copi krietni pacilātā noskaņojumā. Pēc neilga laika Andrim pieteicās vēl viena zaļā, šī bija vēl prāvāka par iepriekšējo. Pēdējā izmisuma stiepienā līdaka pārrāva auklu un atgriezās dzimtajā stihijā, bet mēs par to pārāk neskumām, mums jau bija viena milzene. Turpinājām spiningot, un es ievēroju, ka kukana ķēdīte nav nostiepta, bet brīvi karājas pār bortu. Grābu kukanu un rāvu laivā, bet bija jau par vēlu, no ķēdītes bija izgriezies karabīnes stiprinājuma gredzens un mūsu liellīdaka bija tālēs zilajās.” Nelielu mierinājumu liepājniekiem deva līdaciņa un asaris, kas komandu ierindoja ceturtajā vietā.
Pirmajai vietai pietika ar lomu nepilnu trīs kilogramu vērtē. Parēķiniet paši, kāda medaļa pamuka “Spicajiem asariem”. Šis gadījums kārtējo reizi pierāda, ka sacensībās visam inventāram jābūt simtprocentīgi drošam.
