Ko šogad apmeklētājiem piedāvās norise „Satiec savu meistaru” 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc meistaru INESES un ANDRA ROŽU idejas radusies Drabešu Amatu māja, kas apmeklētājus gaida sestdien, 9. aprīlī. Meistarklasē būs kokļu būves paraugstunda, tiks rādīts, kā uzvilkt stīgas. Savukārt svētdien, 10. aprīlī, varēs redzēt, kā top trauki no baltmāla, kā tādus veidot un rotāt.
Amatu mājas saimnieci Inesi Rozi satieku nākam no Drabešu muižas pagalma, kur vējojas zvejas un sporta tīkli – tikai apsieti ar aizsargkrāsas auduma strēmelēm. Tādi ar vietējo ciema kundžu čaklajām rokām sagatavoti jau septiņi. Tie – Ukrainas armijai.
Drabešu muižas Amatu māja atrodas, kā jau nojaušams, pašā Drabešu muižā Drabešu pagastā netālu no Cēsīm. Amatu māja pastāv kopš 2011. gada. Viss sācies no tradicionālās kultūras iniciatīvu centra “KasTe” un folkloras kustības aktivitātēm. Telpas Amatu māja īrē no pašvaldības, bet viss pārējais ir atkarīgs no pašu meistaru izdomas, aizrautības un uzņēmības. Amatu mājā darbojas pulciņi un studijas – aušanas, keramikas, ādas apstrādes, stikla apgleznošanas, koka mūzikas instrumentu darbnīca, kokles spēles pulciņš, folkloras kopa “Ore” un tautas mūzikas kapela “Drabešu muižas muzikanti”, kurā spēlē arī Inese un Andris. Inese sit pamatīgas bungas, kuras mantojusi no sava tēva brāļa un par kādām “Drabešu muižas muzikantus” apskaustu ne viena vien grupa Latvijā. Nesen klajā nācis grupas albums “Kad mana sieva piedzērusi”, uz kura vāciņa Andris Roze redzams ar paša izgatavoto basīti, bet spēlē viņš arī cītaru, ermoņiku, bungas, vijoli, dūdas un mandolīnu. “Ja tu kādu instrumentu gribi pārdot, bet kāds to vēlas pirkt, tad taču skaidrs, ka cilvēkam vismaz elementārā līmenī jāparāda, kā tas instruments skan,” savu spēlētprasmi raksturo Andris. “Drabešu muižas muzikanti” piedalās muzikantu saietos, folkloras festivālos, taču viņi neatsaka uzspēlēt arī kādos godos. Kas dzirdējuši, teic, ka viņu repertuārs ļoti atšķiras, dziesmu pantiņi ir ķecerīgi, kā saka Andris – viņu dziesmas ir ar morāli. Vai mācību. Kā jau pati dzīve. Tajā pašā laikā repertuārs nav no zila gaisa grābts, ziņģes un galda dziesmas viņi smēlušies folkloras vācēja Voldemāra Stelberga – tepat no Ieriķiem savulaik nākuša vīra – krājumā. Viņš vācis un apkopojis Cēsu apriņķī maz dzirdētas vai pavisam nedzirdētas dziesmas…
Andris Roze izgatavo gan etnogrāfiskās kokles, gan pēdējā laikā muzikantu aprindās modē nākušās basītes – 19. un 20. gadsimta mijā radušos mūzikas instrumentu, kas vizuāli līdzinās čellam, bet ir ar trim stīgām, un lauku kapelas to vairāk izmanto ritmam. Viena no skaistākajām – egles un liepas koka basīte vērša asiņu krāsā – ir īsta Cēsu muzejā esošās kopija. Bet, kad aizrāvies ar kubismu – kā joko Andris pats – tapusi šī “kantainā” sārtā basīte. Nez kādēļ, bet tieši pie šā instrumenta festivālā Polijā dāmām visvairāk paticis bildēties.
Andra Rozes darinātās kokles ir aizceļojušas pie saviem tagadējiem īpašniekiem Norvēģijā, Austrālijā, Kanādā, Zviedrijā… Un kādai stāstniecei Spānijā arī savu stāstījumu vislabāk gribas izteikt tieši latviešu kokles pavadījumā. Viens no interesantākajiem festivāliem, kur Rozes piedalījušies ar Andra darinātām rotām un kokles spēles prasmes demonstrējumiem, bijis Lavangenā (Norvēģija) – sāmu tautu šamaņu festivālā.
Amatu mājas salonā pie sienas liela taure, arī, protams, meistara Andra Rozes darināta. “Tāda varētu būt bijusi rokās Tālavas taurētājam,” viņš stāsta, “kad iepūš, var dzirdēt piecus kilometrus.”
Un tad mums ar fotogrāfi tiek nolikts priekšā īsts dārgums, unikāla lieta, kas gaida brīdi, kad meistaram būs laiks pie tās pieķerties un likt iemirdzēties senajā spožumā. Tā ir kāda cilvēka nez kādā bēniņaugšā atrasta un nu Andrim uzdāvināta pagājušā gadsimta sākumā latviešu meistara darināta vijole ar zarnu stīgām, no kurām nesatrūkusi vairs tikai viena. Liels retums…
Kad Andra deguns vēl nesniedzies līdz virpas galdam, viņš jau sācis apgūt šo prasmi. Tas bijis apmēram pirms piecdesmit gadiem, kad pie virpas stāvēja tēvs, kas dažu labu aroda iemaņu bija pārņēmis no sava tēva. Un tagad Andrim padodas arī skaisti koka trauki – gan dekoratīvi, gan tādi, no kuriem tiek arī ēstas maltītes. Tā kā savulaik strādāts “Daiļradē”, viņš ir arī klūdziņu pinumu meistars un vēl spēj izgatavot arheoloģiskos tautas tērpus, kas ir krietni senāki par etnogrāfiskajiem. Senā latgaļu arheoloģiskā tērpa villaine, kas arī šeit redzama, esot auto vērtē.
Viss sācies ar pašu vajadzību. Vēlējušies, lai abiem ar sievu būtu arheoloģiskie tautas tērpi, ar kuriem piedalīties Dziesmu un deju svētkos, folkloristu saietos, dzimtas godos. Nopirkuši stelles, Cēsu muzejā iepazinušies ar Daumantu Kalniņu, Teodora Kalniņa mazdēlu, vienu no slavenākajiem arheoloģiskajiem rotkaļiem Latvijā. “Cilvēkiem derētu ievērot, ka pie etnogrāfiskā tautas tērpa nevajadzētu likt arheoloģiskās rotas,” saka Andris.
Gatavojot tērpus, iepazinušies ar Drabešu–Liepiņu senkapu arheoloģisko apbedījumu izpēti, muzejā tikušies ar pētnieci Iritu Žeijeri. Arheoloģiskajos izrakumos senkapos atrastās villaines un rotas var pastāstīt diezgan daudz. Metāla rotās ir varš un misiņš, kas “iekonservē” audumu, un pat pēc simt gadiem var redzēt, kādi, piemēram, diegi izmantoti villainei… Bet, ja nu jautātu, ko šīs zināšanas un prasmes dod šodien? “Tauta, kura nezina savu vēsturi, ir mirusi tauta,” Andris ir visai strikts.
Varbūt tieši šī atziņa Rozēm kalpoja par ierosmi idejai radīt animācijas filmas. Protams, viņi nevar pretendēt uz šā žanra meistares Rozes Stiebras māksliniecisko līmeni, taču, jā, Drabešu Amatu mājā ar Latvijā pazīstamo mākslinieču Daces Liepas un vecmeistara Jāzepa Pīgožņa meitas Lauras Pīgoznes līdzdalību tapušas divas animācijas filmas. Filmā “Reiz dzīvoja Āraišos” visu tajā redzamo – Āraišu baznīcu, Āraišu ezera pils mājiņas un pat divus mūsdienu personāžus – muižas ēkā dzīvojošos suņus Pogu un Čitu – veidoja bērni no apkaimes skolām – Nītaures, Zalbes, Skujenes un Amatas. Zelta un sudraba dālderi tika izgatavoti no vietējā māla. Filmas “Māls atdzīvojas” stāstā par to, kā Dievs radīja pasauli, visi personāži darināti tikai no māla. “Jaunā paaudze nav īsti ieinteresēta tradicionālās kultūras pārmantošanā, tāpēc man prieks, ka bērni šādi, savām rokām darbojoties, daudz ko par to uzzināja,” saka Inese Roze.
… Kādam jau tās bungas jāsit, tā Inese Roze tēlaini raksturo savus visai plašos pienākumus Drabešu Amatu mājā, kur darbojas arī audēja Gita Krīgere, keramiķi Einārs Dumpis un Ilma Strazdiņa, stikla apgleznotāja Kristīne Grimma un ādas apstrādes meistare Guna Zommere ar kuplu mācekļu pulku.
