Dr. Rakutis: arī Lietuvā mēģina graut ticību savai valstij 0
Latvieši un lietuvieši ir brāļu tautas, un izrādās, ka mūs vieno ne tikai pagātne, bet arī tās interpretācija mūsdienās. Daudzas problēmas, arī tās, kas saistītas ar valsts un sabiedrības kopības stiprināšanu, nacionālo ideoloģiju, vēstures mācīšanu skolās un citas, mūsu valstīm ir līdzīgas. Par to vēsturnieks Juris Ciganovs un “LA” žurnālists Egils Līcītis sarunājās ar Ģen. Jona Žemaiša Lietuvas Militārās akadēmijas prorektoru vēstures doktoru VALDU RAKUTI.
– Vai Lietuvā tagad pievērš lielāku uzmanību savas valsts vēsturei? Vai politiskās aprindas savu vēsturi mīl vairāk?
V. Rakutis: – Ja runājam par pētniecību: jaunu pētniecisko iestāžu atvēršanu vai esošo institūciju un pētnieku finansēšanu, tad viss palicis kā iepriekš. Cita lieta, ka pēdējā laikā sabiedrība, sevišķi intelektuāļu aprindās, arvien vairāk sāk aizdomāties, kādēļ tāda vēsture vispār vajadzīga. Nav noslēpums, ka Lietuvas lielākā bēda ir cilvēku aizbraukšana uz ārzemēm. Iemeslu, protams, varētu būt daudz, taču galvenais ir, ka daudzi lietuvieši nejūt saikni ar savu valsti, viņi nejūtas kā Lietuvas pilsoņi un tāpēc itin viegli pieņem citas valsts pilsonību un pārceļas uz dzīvi citur. Vēsturiskā atmiņa ir svarīgākais valstiskās piederības apzināšanās elements, domājams, tāpēc šobrīd arvien vairāk pievērš uzmanību vēsturnieku darbam. Politiķi cenšas panākt, ka, stiprinot lietuvisko identitāti, lietuvieši mazāk mēģinātu savu valsti pamest.
– Tātad savas valsts vēstures apzināšana vai, ja tā var teikt, reklamēšana kā viens no nacionālās ideoloģijas veidiem?
– Iespējams, vārdam “ideoloģija” nāk līdzi negatīva pieskaņa vēl no padomju laikiem, taču vēsture neapšaubāmi ir svarīgs instruments, kā stiprināt nacionālo pašapziņu. Interese par šīm lietām pieaug, to varu teikt pēc personiskās pieredzes – mani, piemēram, aicina lasīt izglītojošas lekcijas karaspēka daļās un valsts iestādēs par Lietuvas valsts un sabiedrības vēsturi. Pirms gadiem pieciem tas nevienu, izņemot vēstures studentus, neinteresēja. Turklāt nevajag radīt nekādus jaunus vēsturiskus mītus, vajag sabiedrībai skaidrot valstij un nācijai nozīmīgu vēsturisko notikumu patieso būtību. Vienkāršs piemērs:
18. gadsimta beigās apvienoto Polijas un Lietuvas valsti iznīcināja un savā starpā sadalīja Krievija, Prūsija un Austrija. Krievijas vēstures grāmatās jau divsimt gadus ir tiražēts mīts par to, ka Polijas un Lietuvas valsts bijusi tiktāl satrunējusi un nespēcīga, ka pievienošana Krievijai nākusi kā atpestīšana. Patiesībā tā vis gluži nebija.
Pētot šo periodu, nākas konstatēt, ka valsts pastāvēšanas beigās Polijas un Lietuvas valstī notikušas daudzas progresīvas reformas un valsts sadalīšana varētu būt kā atbilde mēģinājumam nostiprināt valstiskumu. Taču ideja par Polijas un Lietuvas valsts vājumu tiek mierīgi pārnesta uz mūsdienu vēstures mācību grāmatām un proponēta skolās.
– Vai uz mācību grāmatām lietuviešu valodā?
– Jā, tieši tā stāv rakstīts daudzās mācību grāmatās lietuviešu valodā. Un tā nav vienīgā nepatiesība par mūsu valsts vēsturi, kas tur rakstīta. To pašu var teikt par 1939. – 1940. gada notikumu interpretāciju, proti, par Lietuvas it kā brīvprātīgo pievienošanos PSRS. Mēs taču zinām, kāda bija šī “brīvprātība”!
– Vai tiešām kaut ko tādu var atrast mācību grāmatās, kuras iznāk Izglītības ministrijas kontrolē?
– Esam konstatējuši, ka Izglītības ministrija šādu grāmatu iznākšanu nekontrolē. Pie šāda secinājuma nonācām, kad sākām uzdot jautājumus, kāpēc klajas nepatiesības var rast savu vietu mācību grāmatās. Izrādās, ka Izglītības ministrija grāmatu saturu nepārbauda. Viss ir atkarīgs tikai no autoru un skolotāju godaprāta.
– Tātad skolēns kādā savā darbā var uzrakstīt, ka 1940. gada vasarā Lietuvā bijusi sociālistiskā revolūcija?
– Var, ja viņam mājās ir tikai Lietuvas Lielā padomju enciklopēdija un arī skolotājam mājās ir šī pati grāmata. Kaut gan patiesībā tas vairāk pieder pagātnei. Šodien, manā izpratnē, parādās cits veids, kā ar sabiedrības apziņu tiek manipulēts, izmantojot padomju laiku mantojumu. Ar dažādiem simboliem vai zīmēm.
Mazpamazām padomju laika simbolika atkal ienāk mūsu dzīvē. Ir degvīna šķirnes, uz kuru etiķetēm izmantota sarkana zvaigzne. Vai desas šķirne “Padomju desa” ar kādu kolhoznieci uz etiķetes. Nosaukums ir mārketinga triks, tomēr daudziem pircējiem šāds gājiens patīk, jo atsauc atmiņā “vecos, labos padomju laikus”, kad šāda desa bija katram pieejama.
Tikai neviens jau nepasaka, ka parasti veikalos tā arī bija vienīgā desa un bieži pat šīs desas nebija… Pie mums Lietuvā notiek dažādi Krievijas estrādes mākslinieku šovi, kuros bieži tiek izmantota padomju simbolika. Un pēdējā laikā Krievijas estrādes mākslinieku koncerti notiek tieši Lietuvas nacionālo svētku dienās – 16. februārī un 11. martā. No pirmā acu uzmetiena tas liekas nenozīmīgi, tomēr ir acīmredzama tendence cilvēkiem parādīt, ka viss, kas saistīts ar Lietuvas neatkarību, ir maznozīmīgs vai nenopietns. Protams, ir diezgan slikti visur redzēt tikai politiku, tomēr dažkārt iznāk par to aizdomāties.
– Pēdējā laikā dažas augsta ranga Latvijas amatpersonas, piemēram, mūsu aizsardzības ministrs, ir izteikušās, ka Krievija pret Latviju īsteno darbības, ko varētu nosaukt par atsevišķām informatīvā vai propagandas kara izpausmēm. Vai, raugoties no Lietuvas skatu punkta, var teikt to pašu?
– Ir ļoti grūti redzēt vai sajust informatīvo vai propagandas cīņu starp valstīm, jo tas nav karš ar ieročiem. Krievijas Federācijas militārajā doktrīnā ir skaidri norādīts, ka tās galvenais uzdevums ir palielināt informatīvo, ekonomisko un tehnoloģisko ietekmi atsevišķos reģionos. Viens neliels piemērs, kā var ietekmēt sabiedrisko domu, un to parasti rādu saviem studentiem. Es viņiem iesaku parastā dienas avīzē pie rakstiem likt plusa vai mīnusa zīmi. Plusu pie tiem, kur publicēta pozitīva informācija par notikumiem Lietuvā, un mīnusu – kur negatīva. Pieņemsim, ka mīnusi ir pārsvarā, tātad laikraksts dod vairāk negatīvas informācijas par valsti, un ilgtermiņā laikraksta lasītājam rodas iespaids, ka pie mums viss ir slikti, ka šajā valstī nav vērts dzīvot un, iespējams, ir kāda labāka alternatīva. Vai, piemēram, komentāri internetā. Tikko parādās kāda ziņa par Lietuvas valsts sasniegumiem vai, teiksim, par Lietuvas armiju, momentāni tā daudzos desmitos vai pat vairāk komentāru tiek nolīdzināta līdz ar zemi, sakot, ka viss ir meli, ka viss ir slikti un valsts ir nožēlojama. Papētot tuvāk, un speciālistiem tas ir iespējams, var konstatēt, ka parasti visi komentāri nāk no vienas vai divām adresēm, tikai ar dažādiem nikiem, vai pat no ārvalstīm. Tas ir plānveidīgs nomelnošanas darbs, viena no informatīvās iespaidošanas darbībām. Fiziska valsts okupācija mūsdienās vairs pat nav sevišķi nepieciešama. Inkorporācija var notikt arī citos veidos: sākumā pārveidojot apziņu, tas ir, likvidējot nacionālo lepnumu vai identitāti, bet pēc tam jau pārveidojot valstiskumu.
– Latvijas plašsaziņas līdzekļos nereti parādās negatīva informācija par Eiropas Savienību, par to, kā šī savienība ekspluatē mūsu valsti, kas savukārt ir kļuvusi par Eiropas nomali. Vai Lietuvā arī manāma šāda Eiropas Savienības attēlošanas tendence?
– Jūsu minētais piemērs arī ir informatīvā kara sastāvdaļa. Domāju, ka pret Eiropas Savienību izturas kopumā pozitīvi, jo cilvēki redz, ka no turienes nāk liela materiāla palīdzība mūsu valstij. Preteiropeisku propagandu Lietuvā es nemanu. Arī pret dalību NATO lieli protesti nav redzami. Mums ir cita problēma – pastiprināti tiek stāstīts, ka pašā Lietuvas valstī nav nekā laba.
– Vai Lietuvā nacionālās minoritātes ir aktīvas savās politiskajās izpausmēs?
– Ja runājam par Lietuvā dzīvojošajiem krieviem, tad šo nacionālo minoritāti var nosacīti iedalīt trīs grupās: vecticībnieki, kas Lietuvā dzīvo jau vairākus gadsimtus, – šie cilvēki ir identificējami ar mūsu zemi, lai gan, atjaunojoties Lietuvas valstiskumam, pārsvarā bija pret to. Otra grupa ir tie, kas atbrauca laikā, kad cēla Ignalinas AES, – tie ir lojāli tehniskās inteliģences pārstāvji, un visbeidzot trešie – Viļņas un Klaipēdas krievvalodīgie iedzīvotāji, kas šeit iebrauca padomju laikos, lai strādātu mazkvalificētu darbu, piemēram, ostā vai celtniecībā. Politiski īpašas krievu partijas Lietuvā nav, taču krievu politiķi parasti saiet kopā ar poļu politiskajiem spēkiem, kas noskaņoti antilietuviski. Taču domāju, ka Lietuvas krievvalodīgos iedzīvotājus kā politisku mērķauditoriju neviens neuzlūko.
– Jūs runājāt par to, ka Lietuvai nedraudzīgi spēki veic darbības, ko var nosaukt par informācijas karu vai informatīvo kampaņu pret Lietuvas valsti. Kādi, jūsuprāt, ir šo spēku mērķi?
– Domāju, ka Krievija uz Baltijas valstīm skatās kā uz īslaicīgu parādību, kur ja ne gluži jāatgriežas, tad vismaz jāsaglabā te sava ietekme lielākajā daļā no ikdienas dzīves sfērām.
Noteiktās aprindās Krievijā joprojām skan runas par to, ka ar laiku Baltijas teritorijas būs jāatgriež Krievijas sastāvā, un tā ir ļoti bīstama parādība. Raugoties uz šodienas situāciju pasaulē, ir pamats bažīties par šādu runu esamību.
Eiropas Savienībai ir acīmredzamas iekšējās problēmas, arī pašai Krievijai ir liela ietekme dažādās Eiropas struktūrās. NATO mums ir lielāks atbalsts, taču arī ASV situācija var mainīties atkarībā no dažādiem ekonomiskajiem un politiskajiem apstākļiem. Arī Krievijas politisko toni nosaka ekonomiskā situācija – jo tā ir labvēlīgāka, jo politiskais tonis kļūst stingrāks.
– Mūsu valstis ir mazas, mūsu resursi informatīvajā karā ir ierobežoti, bet pretī stāv Krievija ar savu gudro, viltīgo diplomātiju, daudzu gadsimtu garumā krāto pieredzi starptautiskajās attiecībās, arī informācijas pasniegšanā, ar daudzkārt lielāku informācijas pasniegšanas potenciālu. Ko tad varam likt pretī? Kā varam atbildēt?
– Pirmais solis ir atzīt, ka šāds informatīvais karš, ja tā varam šo procesu nosaukt, vispār pastāv. Nākamais, ja runājam par mēģinājumiem graut mūsu ticību valstij, operējot ar dažādu vēstures faktu interpretāciju, nepieciešams izmantot tās iestādes, kam ar vēstures pētniecību būtu jānodarbojas, – tās ir universitātes, institūti, muzeji un tā tālāk. Nepieciešams stiprināt šīs institūcijas, lai vajadzības gadījumā varētu atspēkot nepatiesības un apvainojumus. Uz šīm iestādēm jālūkojas kā uz nacionālo identitāti stiprinošu instrumentu. Bez tam nacionālās identitātes stiprināšanas darbā ir jāapvienojas valsts struktūrām. Pie mums šo to dara bruņotie spēki, šo to universitātes, šo to vēl kaut kas, taču koordinējoša darba valsts ideoloģijas stiprināšanā nav. Arī Baltijas valstīm ir nepieciešams sadarboties šajā lauciņā, jo var taču atrast kopīgas vēstures lappuses, kas mums ik pa laikam sagādā ārpolitiskas problēmas – 1940. gada padomju okupācija vai, piemēram, 2. pasaules karš un tā sekas. Sabiedrība ir jāizglīto dažādos vēstures jautājumos, jo zinošai sabiedrībai ir grūtāk iestāstīt muļķības. Ir jābūt savai informācijas pasniegšanas stratēģijai, jāsāk ar skolām, jāraksta grāmatas par savas valsts pagātni krievu un citās valodās, sabiedrībai jāstāsta par savas zemes vēsturi, domājot par valstiskām interesēm. Jādomā par nacionālo ideoloģiju. Valstij, sevišķi demokrātiskai valstij, ir jābūt savai nacionālajai ideoloģijai.
