Dr. Phys. Agris Auce: Latvijas atomenerģija 21. gadsimtā un kā atomKalvītis kļuva par gāzes Kalvīti 0
Autors: Dr. Phys. Agris Auce
Tagad, kad visā Eiropā un arī Baltijas valstīs arvien spēcīgāks kļūst viedoklis, ka Eiropas un katras valsts enerģētikai neatkarībai un enerģētiskai drošība ir nepieciešama atomenerģija, ir vērts atskatīties uz Latvijas kodolvēsturi 21 gadsimtā – kas pie mums ir noticis līdz šim. Kā rakstīja Orvels – kas kontrolē pagātni, tas nosaka nākotni.
Šobrīd šī ir jau trešā reize, kad 21. gadsimtā Latvijā izskan oficiālu amatpersonu viedokļi, ka Latvijai būtu vajadzīga atomenerģija. Atskatīsimies, kas ir noticis ar bijušo Salaspils kodolreaktoru un kā 21. gadsimta laikā Latvija ir mēģinājusi Iesaistīties Visaginas AES būvniecībā.
Salaspils kodolreaktors.
Kopš Salaspils pētnieciskā kodolreaktora slēgšanas 1998 gadā, kad tajā beidzamo reizi notika ķēdes reakcija un it īpaši pēc 2008 gada, kad par ASV naudu izlietotā kodoldegviela no Salaspils tika aizvesta uz Krieviju, Latvija vairs nav kodolvalsts – mūsu zemē vairs nenotiek Urāna vai transUrāna elementu ķēdes reakcija un Latvijā pat nav izlietotās kodoldegvielas, nav arī īstu kodolatkritumu. Agrāk ir atskanējušas žēlabainas balsis, kas skuma par Salaspils reaktora likvidāciju.
Salaspils reaktora likvidācija nebija neizbēgama, bet tā iezīmēja fundamentālas problēmas, kuras mūsu zemes tā laika vadība negribēja un nemācēja risināt vai vienkārši pat nespēja saskatīt, ka pastāv problēmas. Šī pēdējā hipotēze man personiski šķiet visticamākā un reizē arī visbiedējošākā jo norāda uz nepatīkamu kompetences trūkumu, mūsu valdībā, kas stiepies daudzu gadu garumā.
Salaspils atomreaktora kā tāda liktenis bija nolemts jau tiklīdz notika PSRS sabrukums un ASV uzsāka aktīvi īstenot kodolieroču neizplatīšanas programmu, lai ierobežotu dažādu valstu vai organizāciju iespējas potenciāli iegūt kodolieročus. Būtiska šīs programmas sastāvdaļa bija ierobežot pieeju pie bagātinātā urāna. Pasaulē tiek uzskatīts, ka no kodolieroču izplatīšanas viedokļa bīstams ir urāns, kurš bagātināts vairāk nekā 20% līmenī (U235 izotopa procents kodoldegvielā). Tāpēc šobrīd visi Pasaules civilie kodolreaktori darbojas ar līdz 20% bagātinātu urānu. Salaspils kodolreaktors izmantoja 90% bagātinātu urānu – ieroču kategorijas urānu.
Skaidrs, ka šāds reaktors vairs nevarēja pastāvēt. Interesanti atzīmēt, ka 90-o gadu sākumā viens bruņots sargsapsargājareaktoru ar augsti bagātinātu urānu, kura pietiktu vairāku kodolieroču izgatavošanai. Salaspils reaktoram tika atļauts darboties līdz kamēr tas izmantoja visu tajā esošo kodoldegvielu un tad tas tika apturēts. Cita Salaspils reaktora problēma bija gerontokrātija reaktora vadībā un personālā. Pēc reaktora palaišanas 1961 gadā tas relatīvi ātri nokomplektējās ar visu zinātnisko personālu, kurš tālāk vairs īpaši nemainījās. 90-o gadu beigās lielākā daļa šī pētnieciskā reaktora zinātnisko darbinieku jau bija krietnā pensijas vecumā, it īpaši ņemot vērā to, ka tajā laikā atomreaktorā strādājošiem bija īpaši samazināts pensijas vecums – šķiet, ka tas bija mazāks nekā 50 gadi. Neviena no šīm problēmām risināta netika.
Polijā atšķirībā no Latvijas šī problēmas tika risinātas. 1974 gadā Švierkā, netālu no Varšavas tika palaists Salaspils reaktoram pēc dizaina ļoti līdzīgs kodolreaktors – Marijas reaktors. Pēc PSRS sabrukuma šī reaktora dizains tika izmainīts, lai tas pārietu no 80% uz 20% bagātinātu urānu, šai pārejai izmantojot gan ES gan ASV līdzekļus un dažādu tiešu un netiešu atbalstu un tā tā tika pabeigta 2012 gadā. Marijas kodolreaktors, kurš nodarbina vairāk nekā 1000 darbiniekus, principā varētu būt arī sevi pašfinansējošs, jo ir viena no lielākajām farmaceitiskajām ražotnēm Polijā, kas ražo radiofarmaceitiskos preparātus un to izejvielas un šādi gūtiem ienākumiem daļēji finansē arī citas pētnieciskās programmas.
Pirmais mēģinājums iesaistīties Visaginas AES – 2006-2008 gads.
2006 gada 8 martā šobrīd par citiem noziegumiem tiesātais Latvenergo toreizējais vadītājs Kārlis Miķelsons kopā ar LietuvosEnergija AB, EestiEnergija parakstīja sadarbības memorandu par Visaginas AES būvniecības izpētes uzsākšanu (memorandumofunderstandingonPreparationfor Construction of a NewNuclearReactorinLithuania.). Tas sekoja 27 februārī trīs Baltijas premjeru parakstītajai deklarācijai kur Baltijas valstu premjeri apņēmās atbalstīt savu valstu energokompānijas, lai uzsāktu Visaginas jaunā jauna kodolreaktora būves pirmo posmu – iespēju izpēti (feasabilitystudy).
No Latvijas puses šo deklarāciju parakstīja premjers, kuru google meklētājs 2007gadā sāka parādīt meklējot vārdu “cūka” – Aigars Kalvītis. Vēlāk Saeimā deputāts Ingemārs Līdaka šo Kalvīša aktivitāti raksturoja šādi: “… 2006.gadā tā laika žuļicīgās valdības galva [A.Kalvītis] sadarbības memorandu par atomelektrostacijas celtniecību noslēdza ne ar vienu, pat ne ar saviem kolēģiem ministriem, nekonsultējoties…”.
No kurienes mūsu šī brīža Latvijas Gāzes vadītājam Aigaram Kalvītim toreiz tālajā 2000-o gadu beigās radās tāda atomenerģijas mīlestība? Profesionāļu aprindās taču ir ļoti labi zināms cik aktīvi Gazprom un tā vasaļi un ietekmes personas cīnās pret kodolenerģiju visās valstīs izņemot pašu Krieviju. Ļoti iespējams, ka gan toreiz un droši vien arī tagad mīlestība pret naudu bija lielāks dzinējspēks nekā rūpes par enerģiju vai atomenerģiju vai mūsu zemes enerģētisko drošību.
Vairāk skaidrības par tā laika “atomKalvīti” varam iegūt aplūkojot gan viņa saites ar Šķēles grupējumu, gan arī to kādā veidā tajā laikā Lietuvā bija nodomāts finansēt un būvēt Visaginas AES. Lietuvā tajā laika par galveno topošās Visaginas AES investoru un īpašnieku taisījās kļūt VP Market grupa, kura Latvijā ir vairāk pazīstami kā Maxima veikalu tīklu īpašnieki. Toreiz Lietuvā Visaginas AES būvei tika izveidots privātais investors – kompānija LEO LT, kurā 38,3% piederētu VP Market grupas sastāvā esošai NDX Energija. Šai NDX Energija Lietuvā jau piederēja Lietuvas Rietumu Elektrotīkli (Vakarųskirstomiejitinklai – WesternPower Grid Company).
Bija paredzēts, ka Lietuvas valdība no savas puses kā savu ieguldījumu LEO LT ieliktu uzņēmumu Lietuvas Energia (Latvenergo ekvivalents Lietuvā) un Lietuvas Austrumu Elektrotīklus (Rytųskirstomiejitinklai – EasternPower Grid Company)akcijas. Lietuvā šo darījumu daudzi apsaukāja kā korumpētu un pat sauca par “gadsimta afēru” un uzskatīja, ka tas ir slēpts VP Market mēģinājums privatizēt būtisku daļu no visas Lietuvas elektroenerģijas sistēmas.
Kad Lietuvā pie varas 2008 gada beigās nāca VP Market grupai ne tik draudzīga valdība, tad šis “ Visaginas AES privātais investors” LEO LT drīz vien tika izformēts un Lietuvas valsts atguva kontroli pār saviem elektrības uzņēmumiem, tai skaitā arī pār Lietuvas Rietumu Elektrotīkliem, kurus VP Market grupa bija ieguvusi 2003-2004 gados.
Uz šīs informācijas fona daudzi uzskata ka A. Kalvīša tā laika entuziastiski uzplaukušās “atommīlestības” patiesais dzinējspēks bija kāda slēpta vienošanās starp Kalvīti, Šķēles grupējumu un, iespējams, arī VP Market grupu, lai Latvijā izmantotu VP Marketgupas piemēru un privatizētu savas valsts nacionālo energokompāniju Latvenergo. Domājams, ka tas varētu būt ticis plānots caur Latvenergo iesaistīšanuVisaginas AES finansēšanā un miljardu kredītu uzspiešanu Latvenergo.Lieki piebilst, ka Latvenergo līdzdalības detaļas Visaginas AES projektā tika oficiāli pasludināta par Latvijas valsts noslēpumu, lai par to nerastos neveselīga sabiedrības interese, kas varētu būt kaitīga plānu izstrādātājiem.
2007 gada novembrī,pēc plašiem protestiem pret valdību, Kalvītis paziņoja par atkāpšanos.Savukārt pašā Lietuvā 2008 gada beigās Lietuvā valdība pilnībā atstatījaMaximas īpašniekus no Visaginas AES. Tā beidzās Kalvīša un Šķēles grupējuma “atomsapnis”. Daļa citu Kalvīša – Šķēles grupējuma enerģijas ambīciju gan īstenojās – Kalvīša ģimenes īpašuma palika privāti iegūtie dāsni subsidētie mazie HES un Šķēles grupējumam tika ne mazāk dāsni subsidētais vēja dižparks, kur, lai apietu tā laika subsīdiju ierobežojumus, katra turbīna bija noformēta kā atsevišķs uzņēmums.
2011 gada Fukušimas kodolnegadījumam sekojošā 2013 gada lielveikala “Maxima” sagrūšana Rīgā(pazīstama arī kā Zolitūdes traģēdija), vedina aizdomāties par to kāda varētu būt bijusi Maxima atomstacija, tās drošība un atbildība pret apkārtējiem un kāda būtu sabiedrības ticība šādai AES, kura atrodas tiešā tuvumā Daugavai no kuras visa Rīga saņem dzeramo ūdeni, ja tās būvniecībā būtu iesaistītas šādas personas un organizācijas.
Otrais mēģinājums – 2010-2016 gads
Pēc Kalvīša uznāciena un noripošanas no “atomskatuves” Latvijas atomenerģijas plāni tika atkal atdzīvināti apmēram 2010-12 gadā nu jau citu valdību izpildījumā. Kopumā idejiskais koncepts bija šāds: Baltijas valstis katra par sevi ir pārāk mazas atomelektrostacijai, tāpēc uz visām 3 Baltijas valstīm ir vajadzīga viena AES. Vispiemērotākā vieta šādai AES ir Visagina Lietuvā (tiešā Daugavpils tuvumā), jo tur jau ir bijusi AES, ir gan speciālisti, gan infrastruktūra un arī elektrības tīkli ir atbilstoši un nav jāveido no jauna.
Arī finansiāli vienai valstij šāds 5-8 miljardu EUR projekts ir pārāk liels, tāpēc šāda AES būtu jāfinansē visām trīs Baltijas valstīm. Tipiski tā laika noskaņojumam varētu būt 2011. gadā ministra Ģirta Valda Kristovska teiktā runa Maršala fonda organizētā diskusijā Vašingtonā. Lūdzoties pēc stratēģiskā partnera investīcijām, ministrs toreiz esot atzinis: «Visaginas atomelektrostacijas projekts ir izšķiroši svarīgs elektrības piegādēm nākotnē.».
Šī atominteresesatdzīvošanās tā laika Latvijas valdībā savā ziņā saistīta ar to, ka Lietuvas Enerģijas ministrija 2011 gada vasarā paziņoja jau par konkrētu AES piegādātāju – GE Hitachi NuclearEnergykā stratēģisko investoru un tehnoloģijas piegādātāju.Bet atkal ceļu aizšķērsoja valdības maiņa, kas Lietuvā 2012 gada beigās noveda pie referenduma par Visaginas AES būvi.
Šajā referendumā 62.7% nobalsoja pret piedāvāto Visaginas AES projektu. Kādu laiku Lietuvas valdība vēl plānoja iziet no situācijas tādā veidā, ka referendums ir bijis par iepriekšējo “slikto” AES projektu, bet jaunā valdība veidos jauno “labo” AES projektu. 2014 gada 30 jūlijā pat tika parakstīts nodomu protokols starp Lietuvas Enerģijas ministriju un Hitachi par sagatavošanos speciālas projekta īstenošanas kompānijas izveidošanai. Dažādu iemeslu dēļ tomēr Lietuva pieņēma lēmumu neīstenot Visaginas AES projektu un 2016 gadā tas tika pasludināts par izbeigtu.
Zināmu lomu šajos lēmumos izbeigt Visaginas AES projektu spēlēja arī tas, ka ļoti ieilgušo Visaginas AES projektu apsteidza vēlāk sāktais, ar Krievijas kredītu finansētais undaudz straujāk īstenotais Astravecas AES projekts Baltkrievijā, ko fiziski sāka būvēt 2012 gadā un pabeidza 2021 gadā. No enerģijas bilances un konkurences viedokļa divām jaunām lielām AES šajā reģionā vairs nebija vietas.
Bez tam laika posms starp 2014 un 2019 gadu Pasaulē un arī Latvijā bija zemo enerģijas cenu laiks un uz šo cenu fona sagaidāmā Hitachi dizaina AES elektrības cena, kas tika novērtēta starp 5 un 6 centiem par kwh, toreiz likās ļoti liela un neizdevīga, lai gan tā bija krietni mazāka par tajā laikā uzsāktā Apvienotās Karalistes AESHinkleyPoint C jaunā reaktora garantēto elektrības iepirkuma cenu – 0,925 GBP (Britu mārciņas) par kwh.
Interesanti atzīmēt, ka mūsu bijušā “atompremjera” A. Kalvīša stāšanās darbā Latvijas Gāzē 2015 gadā sakrīt ar laiku, kad kļuva skaidrs, ka Visaginas AES projekts netiks īstenots. Tam pa vidu vēl tika paspēts piešķirt “atjaunojamās enerģijas” subsīdiju – bēdīgi slaveno OIK – arī ar gāzi darbināmām koģenerācijas stacijām, bet konkrēto šī gāzes tirgus veicinātāju priekšlikuma autoru un virzītāju uzskaitījums ir ārpus šī raksta ietvariem.
Vērtējot līdzšinējos mūsu valsts mēģinājumus iesaistīties atomenerģijas projektos jāatzīst, ka kopumā visas tā laika Latvijas valdības attiecībā pret kodolenerģiju raksturo šādi galvenie raksturlielumi: ļoti zema kompetence kodoljautājumos; nekompetences vai citu iemeslu izraisīta nespēja panākt tādas starpvalstu vienošanās, kas būtu izdevīgas arī Latvijai;pilnīgs kompetences trūkums atomenerģijas objektu uzraudzības un licencēšanas jautājumos.
Sākoties šai un gatavojoties nākamajai enerģijas krīzei Latvijā atliek cerēt, ka šī brīža politiķu pozitīvie lozungveida izteikumi par Latvijas enerģētiskās drošības un neatkarības nodrošināšanu ar AES palīdzību tiks tuvākā laikā papildināti ar pirmām konkrētām darbībām likumiskā rāmējuma un reālaskompetences veidošanas uzsākšanā mūsu valstī lai ienākot revolucionāri jaunām kodolenerģijas tehnoloģijām – IV paaudzes mazajiem modulārajiem reaktoriem – Latvija būtu spējīga pieņemt pamatotus un mūsu valstij izdevīgus lēmumus par šī enerģija veida attīstīšanu tā, lai līdz 2035 gadam varētu reāli uzbūvēt pirmo jaunās paaudzes AES, ja tas tā būs nepieciešams mūsu valsts ilgtermiņa enerģētiskajai drošībai.
