Dr. Gaņģe: Depresija kā eksistenciāls pārdzīvojums 0
Kāds ir Laika tecējums visā pasaulē? Kādā laikā mēs tagad esam, lai pateiktu, kur mēs tagad esam? Kas ir Cilvēces uzdevums? Kāpēc tam uzbrūk no visām pusēm?
Cilvēks uz mazā sliekšņa sarga (tas nozīmē – mēs katru nakti pārkāpjam mazo sliekšņa sargu miegā un atnākam atpakaļ) un lielā sliekšņa sarga (kad cilvēks nomirst, viņam jāpāriet lielais sliekšņa sargs). Dzīve un nāve. Tie ir jautājumi un pārdomas, kas skar ikvienu šajā laikā. Kā mēs katrs ar tiem tiekam galā? Un vai tiekam?
Es raugos tumsā:
Tajā uzaust gaisma – Dzīva gaisma.
Kas ir šī gaisma tumsā?
Tas esmu es pats savā īstenībā.
(Rūdolfs Šteiners*)
Šī Es īstenība
Neienāk manā Zemes esamībā;
Es esmu tikai tās tēls.
Taču es atradīšu to atkal,
Kad, meklējot garu,
Būšu izgājis caur nāves vārtiem.
pēc Henrietes Dekeras lekcijas, Dornahā
Tagadējā krīze – gan ekonomiskā, gan garīgā – noved pie tā, ka bērni nesaprot vecākus, tautas nesaprot viena otru utt.
Tiek uzspiests materiālais dzīvesveids un tas, ka cilvēka dzīve ir vienreizējs pasākums, kur svarīgi ir tikai nopelnīt lielu naudu – iegādāties mantas: auto, māju. Tas, ka cilvēka fiziskais ķermenis ir mirstīgs, gars un dvēsele ir mūžīgi, tiek noklusēts.
Tā ir šodienas galvenā dzīves jēga. Pat palīdzēt viens otram mēs varam tikai par samaksu…
Visa materiālā pasaule ir paredzēta sabrukšanai un nav mūžīga, tikai gars ir nemirstīgs….
Ir vajadzīga Griba, lai iepazītu un pieņemtu otru.
Mēs tikai tad pamostamies sev, kad otrs cilvēks dod mums telpu un gribu, kad vēlas mūs saprast un pieņemt no tīras sirds.
Garīgajā atdzimšanā sev mēs esam atkarīgi no otra cilvēka, mums vajadzīga šī telpa, ko dod otrs cilvēks, – lai pamostos dvēseliski un garīgi. Šā laika galvenais uzdevums ir saprast, ka bez sava tuvinieka mēs neizdzīvosim.
Jaunu cilvēku domas: viņi domā, ka ir neizveidojušies jauni cilvēki, kuru eksistence ir bezjēdzīga un viņi neko nevar dot sabiedrībai.
Ļoti daudz pašnāvību jaunu cilvēku vidū ir tieši sociālas depresijas dēļ. Pasaules veselības organizācija domā par antikrīzes centriem, lai risinātu šo problēmu.
Rūdolfs Šteiners teicis, ka cilvēkiem nav pieejas savai iekšējai būtībai un viņi tiecas uz ārišķīgo, seko statistikai un tad cīnās ar to, ka šāda statistika ir. Statistika nedod nekādu vērtīgu informāciju, jo mēs nezinām katru individuālu gadījumu. Aiz katra skaitļa “apslēpts” dzīvs cilvēks ar savu biogrāfiju. Ir jāsaprot, kurš no elementiem vai apstākļiem ir izraisījis kaut vai to pašu pašnāvību, un tad jāapkopo. „Plika” statistika neko nedod. Pats svarīgākais uzdevums ir mazināt cilvēku skaitu, kas jūk prātā vai izdara pašnāvību.
Depresija ir saslimšana numur viens pasaulē – tā iznīcina cilvēka pozīciju dzīvē, spējas vadīt savu dzīvi – būtībā cilvēks zaudē dzīvei.
Pasaulē ar suicidā (pašnāvību) dzīvi beidz viens miljons cilvēku. Kas ir miljons? Tā nav problēma, kāds pasmiesies.
R. Šteiners: „Katram cilvēkam ir nozīme. Katrā ir viss kosmoss un tā ir liela mīkla. Katrs cilvēks ir svarīgs.”
Cilvēku būs arvien vairāk uz pasaules. Pirms simts gadiem cilvēku skaits uz pasaules bija desmit reižu mazāks.
Pašnāvību gadījumu ziņā uz 10 000 iedzīvotājiem pirmajā vietā Eiropā ir Ukraina, otrajā vietā – Somija un trešajā vietā – Latvija!
Eiropā vidēji 11 cilvēki uz 10 000 iedzīvotājiem beidz dzīvi pašnāvībā. Tā raksturīga valstīs, kur strauji pieaug urbanizācija.
Aug jauniešu pašnāvību skaits… Kas mūs ved pie pašiznīcības? Kas ved bērnus pie sliekšņa? Esam kļuvuši visvareni – virtuāli, materiāli, bet kā tad mums trūkst?
Materiālisms ir noliegums individuālajam garam un dvēseliskumam. Cilvēcība vairāk nav vajadzīga. Tagad ir maksimalizācijas, kompetences laikmets bez gara, bez sajūtas, ka kaut kas notiek pirms un pēc dzimšanas. Kā pamodināt jauniešus dzīvei?
R. Šteiners: „Atcerieties, jau gadiem es to runāju – viena paaudze var dzīvot materiālismā, jo bija reliģioza, bet nākamā paaudze deģenerēsies un pašiznīcināsies šajā materiālismā (tagad ir trešā paaudze, kas aug terorisma un materiālisma apstākļos).”
Dēls prasa tēvam, kas būs, kad es nomiršu? Atbilde: „Tu izšķīdīsi nekurienē.”
„Es prasu vēlreiz, kas notiks ar mani?” – Tēvs: „Tu izšķīdīsi nekurienē un nebūsi.”
Šim dēlam tas bija bezsirdības pierādījums, viņš sāka slepkavot un tajā vakarā kļuva bezjūtīgs, pateica „nē” visām savām labajām domām un ideāliem, kļuva ļauns.
Depresijas simptoms – kļuva bezsirdīgs. Distīmija – tulkojumā no grieķu valodas “bez sirds”. Dzīve ir izrauta no sirds – burtiski sirds elpošana pazūd, sirds uguns pazūd… un tur, tukšumā, ienāk dusmas un dzīves atgrūšana.
Unipolāri traucējumi, bailes, nemiers, sastingums, melns caurums, vainas un nevajadzības sajūta – es neko neesmu izdarījis, pašsabrūkoša tendence, somatiskas sūdzības. Pamostamies, bet dzīve tukša, nevajadzīga, apetītes trūkums, bada nav.
Dzīvē alkoholisms vai darbaholisms, teatrāla uzvedība maskē depresiju.
Nervu maņu sistēmā – nav iespējas kaut ko vēlēties. Ritmiskajā sistēmā (tas nozīmē vidus orgāns – sirdī, plaušās, kas visu līdzsvaro) – mīt sociālas bailes.
Vielmaiņas, locītavu sistēmā – gribas traucējumi, nav intereses ne par ko.
“Es” un dvēsele nevar cauraust mūsu ķermeni. Jāskatās, kurā orgānā dvēsele iestrēgusi – kur rodas domu, jūtu traucējumi.
“Es” pārvēršanās ir sāpīga un visiem tas ir pārdzīvojums – visi ieinteresējas…
Depresija zog nākotnes spēkus, tā ir situācijas paralīze.
To nodod no paaudzes paaudzē kā dzīves problēmas, ko saņem bērni…
Māte, kas bija bērns kara laikā, izauga bez vecākiem… bija teatrāla (maskēja depresiju), bērniem nodeva attiecību, sociālās problēmas – un viņi sevi uzskata par pazudušiem, tā depresija iet cauri paaudzēm.
Kas šodien ir veselīgs pirmtēls – kas tad ir vesels?
Laika gara ceļš – var veidot jaunu perspektīvu. Risinājums ir atgūt ticību sev, cilvēkiem un pasaulei, sakārtojot savu iekšējo garīgo pasauli – tas notiek tikai mīlestības un cieņas pilnās attiecībās starp cilvēkiem.
* Rūdolfs Šteiners – vācu domātājs, antropozofijas pamatlicējs
