Dr. Agris Auce: Vai atomelektrostacija atrisinās Latvijas enerģijas krīzi? 0
Autors: Dr. Agris Auce
Pēdējo mēnešu laikā vairāki mūsu politiķi attapušies no stipri ieilgušas intelektuālas snaudas enerģētikas jautājumos un nākuši klajā ar atziņu, ka lai nodrošinātu Latvijas enerģētisko neatkarību un drošību būtu jādomā par atomelektrostacijas (AES) būvniecību Latvijā. Daži pat ir aizrunājušies tik tālu, ka Latvijai pat vajadzētu piedalīties it kā Igaunijā plānotajā AES būvē. Savā ziņā, protams, patīkami, ka ir vismaz daži politiķi, kas izrāvušies no Gazprom atkarības loka un saņēmušies publiski paziņot acīmredzamo: Latvijas enerģētikai ir vajadzīgas stabilas elektrību ģenerējošas jaudas un tās nav iespējamas ne ar vēja, ne Saules ne cūku kaku un tamlīdzīgām elektrostacijām.
Ir vērts sīkāk izpētīt atziņu, ka AES Latvijai ir vajadzīgs, ja reiz ar to ir nākuši klajā gan Kariņš, gan mūsu aizsardzības ministrs gan arī ārlietu ministrs, no kuriem neviens gan nav speciālists enerģētikā, kur nu vēl atomenerģijā. Kā zināms, tad ne Saule, ne vējš nevar nodrošināt nepārtrauktu un stabilu elektroenerģiju. Tāpat ir zināms, ka šobrīd Latvijai elektroenerģiju nav kur uzkrāt – Latvijas HESi – un šajā kontekstā ir vērts runāt tikai par HESiem uz Daugavas, enerģiju var uzkrāt pāris stundu vai labākā gadījumā vienas dienas vajadzībām.
No Saules un vēja enerģijas pārmērīgi atkarīgā Vācija ir izdomājusi īpašu jaunvārdu šim enerģijas bada stāvoklim – dunkelflaute. Tas ir īpašs meteoroģisks stāvoklis rudenī vai ziemā, kad ilgāku laiku no vietas ir bieza mākoņu sega un bezvējš un nav ne Saules, ne vēja enerģijas. Vācijā jau tiek gatavots saraksts ar industrijām, nozarēm un Vācijas apgabaliem kādā kārtībā tos atslēgs no elektrības, jo tās visiem nepietiks.
Latvijā ģenerējošās jaudas ir – bet tās ir ar gāzi darbināmās koģenerācijas elektrostacijas – tātad nekādu elektrības apgādes ilgtermiņa drošību tās nedos, jo ir atkarīgas no gāzes piegādēm un gāzes cenām. Te nu mums bez gāzes paliek divas vai varbūt trīs alternatīvas, kuras visas prasa būvēt jaunu elektrostaciju – vai nu biodegviela – koksne, vai arī kūdra vai, visbeidzot, atomelektrostacija.
Te nu parādās Latvijas politikas ilgtermiņa atrašanās Gazprom ietekmes orbītā rezultāts: Latvijā nav nekādu priekšnosacījumu lai puslīdz ātri varētu uzbūvēt AES. Nav pilnīgi nekādu priekšnosacījumu. Uzskaitīsim – kā tikai mums nav: 1) nav likumdošanas bāzes atomenerģijai – pat vēl šodien nevienā no likumiem atomenerģija nav pieminēta. Interesenti var papētīt kuri bija politiķi un partijas kuri kaut vai pēdējā brīdī, bet tomēr vēlējās atomenerģiju pieminēt kaut vai enerģijas likumā un kuri rīkojās tā, lai tas nenotiktu. Un pēc tam rudenī varam izdarīt secinājumus izvēloties partiju un ievelkot mīnusiņus… 2) Nav likumdošanas un normatīvo aktu par AES lincencēšanu – lai atzītu, ka tāds vai citāds AES modelis ir drošs un piemērtots Latvijas vajadzībām 3) nav arī normatīvo aktu bāzes par būvniecības vietas izvēles kārtību. parasti citās valstīs būvniecības vietu izvēlas nevis tā kā vēja parku vai cūku kaku elektrostaciju, bet gan veic īpašas procedūras būvniecības vietas un izvēlētās tehnoloģijas drošības nodrošināšanai, 4) nav organizācijas – kodoldrošības inspekcijas, kura varētu gan izsniegt licenci, gan atļauju darbībai, gan arī uzraudzīt būvniecības procesu un AES darbību. 5) nav arī speciālistu ar zināšanām un pieredzi, kas varētu šādā kodoldrošības inspekcijā strādāt un to veidot. Te svarīgi uzsvērt, ka kodoldrošība nav radiācijas inspekcija, kura Latvijā ir un sekmīgi darbojas. Kodoldrošības inspekcija nemēra radiāciju, bet gan vērtē visus AES plānošanas, būvniecības un operēšanas procesus. Tam vajadzīgi īpaši apmācīti speciālisti, kādu Latvijā nav un nav arī kas Latvijā varētu viņus apmācīt. 6) Latvijā nav arī speciālistu kas būtu kvalificēti strādāt AES. Speciālistus darbam atomstacijā varbūt varētu arī pietiekami ātri apmācīt, bet Latvijā jau nav arī mācību programmas šādiem speciālistiem. 7) un visbeidzot mums Latvijā nav arī nekādas ne koncepcijas ne normatīvo aktu ko darīt ar AES radītiem kodolatkritumiem. Arī te var būt dažādi risinājumi tai skaitā bez kodolatkritumu glabāšanas Latvijā, bet visi šie risinājumi ir jānostiprina gan koncepcijās un stratēģijās, gan arī normatīvajos aktos.
Uzskaitītie jautājumi ir tādi, kuru risināšanā pat straujā tempā prasītu vairākus gadus – domājams, ka 3-6 gadus. Tikai pēc tam varētu sākt domāt par AES izvēli, projektēšanu, licencēšanu – tam aizietu vēl kādi gadi 2 vai 3 ātrā tempā strādājot. Pati AES būve atkarībā no modeļa varētu aizņemt 2-5 gadus. Tātad pats ātrākais mūsu Latvijas AES varētu sākt ražot elektrību pēc apmēram 8-10 gadiem, ja visus jautājumus risina visātrākajā veidā! Te nu katram būt jābūt skaidram, ka šo enerģijas krīzi, kura notiek šobrīd Latvijas AES nekādi neatrisinās.
Tās nebūs Latvijas AES, kuras risinās mūsu enerģijas krīzi – mums būs jāpaļaujas uz Somijas un Zviedrijas atomstacijām un jācer, ka rudens un ziemas sezonas laikā tās visas strādās un neaizvērsies uz neplānotām apkopēm vai remontiem. Mūsu elektroenerģijas krīzi mazliet vieglāku padarīs Somijas jaunais 1600 MW reaktors Olkiluoto 3 , kurš sāks ar pilnu jaudu ražot elektrību 2022 gada rudenī, ja viss ies kā plānots. Šobrīd tiek vērtēts, ka tas varētu pazemināt elektrības cenu par kādiem 3-6 centiem par kwh.
Lai ilglaicīgi risinātu Latvijas enerģētisko nodrošinājumu un elektroapgādi mums jau laicīgi jāsāk strādāt pie tā, lai mums būtu pamats un bāze – likumdošana un vajadzīgās kompetences kodolenerģijas jomā, lai tad, kad tas būs vajadzīgs, mēs jau 2028 gadā varētu jau nopietni sākt izvēlēties, licencēt un projektēt AES. Pirmais solis būtu atomenerģijas speciālistu apmācību programmas izstrādāšana Latvijas Universitātē, kas šobrīd jau ir vadošā Latvijas mācību iestāde radiācijas jautājumos. Tikai pēc tam mēs varēsim sākt spert pārējos soļus patiesā Latvijas elektrības un enerģijas drošības veidošanā. Domājams, ka Kremļa ticīgie un citi ietekmes aģenti gan Saeimā gan citur liks dažādus šķēršļus kompetences veidošanai atomenerģijas lietās, bet pozitīvi domājot gribētos ticēt Latvijas spējai nodrošināt savu ilgtermiņa energodrošību un neatkarību.
