“Doždj” aizstāvji uzbrūk un apmelo Latviju 66
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts un arī vairāki citi eksperti izteikušies, ka no pēdējo nedēļu notikumiem ar televīzijas kanālu “Doždj”, kuram Latvijā atņemta apraides atļauja, lielākais ieguvējs esot Kremlis. Tomēr skandāls ir kalpojis arī kā labs lakmusa papīriņš, lai uzzinātu, kas ir kas Krievijas t. s. opozicionāru aprindās.
Trīs grupas
Pēc reakcijas viņus var iedalīt trīs grupās. Pirmā daļa – tie, kas atzīst, ka ”Doždj” pats ir ievārījis šo putru un tam jāuzņemas atbildība. To pauduši žurnālisti Jevgeņijs Kiseļovs, Aleksandrs Ņevzorovs, politologs Andrejs Piontkovskis, politiķis Iļja Ponomarjovs, uzņēmējs Leonīds Ņevzļins. Te jāpiebilst, ka daži no viņiem jau ilgstoši dzīvo Ukrainā, tāpēc skatās uz notikušo, tā teikt, ukraiņu acīm. Otra daļa – tie, kas izsaka atbalstu “Doždj”, bet neuzbrūk Latvijai un pauž cerību, ka notikušais būs laba mācība: Mihails Hodorkovskis, Dmitrijs Gudkovs, Artēmijs Troickis un vēl daži. Acīmredzot te varētu ierindot arī Alekseju Navaļniju, kura oficiālajā tvitera kontā parādījušies vairāki ieraksti par to, ka notikušais ar “Doždj” ir netaisnība un kļūda, kas, pēc viņa ieskatiem, jālabo, tomēr tur lasāms arī teikums: “Neapšaubāmi, Latvijai ir tiesības pieņemt jebkādus lēmumus savu pilsoņu interesēs…”
Taču ir trešā, diemžēl lielākā grupa – desmitiem opozicionāru, kuriem notikušais bijis iemesls, lai nekavējoties apgānītu, apsmietu un pat draudētu Latvijai (te var pieminēt žurnālisti Jūliju Latiņinu, politiķus Maksimu Kacu, Vladimiru Milovu, Ļevu Šlosbergu, ekonomistu Maksimu Mironovu, rakstnieku Dmitriju Bikovu un vēl daudzus citus). Augstprātība un niknums, kas nāk no visām šīm reakcijām, ir tāds pats, bet brīžiem pat lielāks nekā tas, ko iepriekš bijām pieraduši redzēt Kremļa propagandas izpildījumā.
Manipulācija ar statistiku
Šie opozicionāri nekautrējas izmantot nepatiesus un maldinošus apgalvojumus savas pozīcijas stiprināšanai, stāstot, ka Latvija patiesībā darbojas Putina interesēs un nepietiekami palīdz Ukrainai. Tā J. Latiņina savā tvitera kontā raksta: “Latvija, kurai iedzīvotāju ir pusotras reizes vairāk nekā Igaunijai, ir uzņēmusi pusotras reizes mazāk ukraiņu bēgļu. Toties anulējusi “Doždj” licenci.”
Atsaukšanās uz statistiku par ukraiņu bēgļiem pati par sevi ir manipulācija, jo dažādos resursos parādās atšķirīgi dati un atšķirīgi atskaites punkti. Tas arī saprotams, jo šī aina nav statiska, bet nepārtraukti mainās – Ukrainas kara bēgļi ierodas kādā valstī, daļa tur paliek, daļa pēc laika izlemj atgriezties, daļa dodas uz kādu citu valsti. Grūti spriest, kādu avotu savā apsūdzībā izmantojusi Latiņina, jo viņa to nenorāda, taču Apvienoto Nāciju augstā komisāra bēgļu jautājumos interneta mājaslapā (“https://data.unhcr.org”) redzams, ka “pagaidu aizsardzības vai citam līdzīgam statusam” Latvijā 6. decembrī reģistrēti 43 592, savukārt Igaunijā – 40 510 bēgļi no Ukrainas. Turpat gan arī ailīte “valsts pierakstītie (recorded) bēgļi”, kur Latvijai parādās mazāk – 34 439, bet Igaunijai krietni vairāk – 63 850.
Starptautiskās migrācijas organizācijas pārstāvniecības Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs atzīst – šajā uzskaitē šobrīd ir vērojams haoss un katra valsts izmanto kaut kādus savus kritērijus, savukārt tiem, kas apkopo šo statistiku, to nav iespēju pārbaudīt. Piemēram, vēl viens skaitlis esot robežsardzes dati par to, cik Ukrainas pilsoņu šķērsojuši robežu, un Latvijas gadījumā tie esot 214 tūkstoši, kas iebraukuši no Krievijas. Lai gan televīzijas reportāžas par to bieži ir no Narvas Igaunijā, I. Mežs norāda, ka “80% no viņiem iebrauc caur Latviju”, vienkārši Narva esot žurnālistiem vieglāk sasniedzama vieta nekā Grebņevas vai Terehovas robežpunkti Latvijā. Acīmredzot lielākā daļa no šiem bēgļiem mūsu valsti izmanto tikai tranzītam, lai gan arī šo statistiku varētu iekļaut kādos apkopojumos, un tas uzreiz radītu iespaidu, ka Latvija uzņēmusi ļoti daudz ukraiņu. I. Mežs uzskata, ka nav pieņemami, ka Krievijas opozīcijas pārstāvji izmanto šo tēmu, lai ar to uzbruktu un izteiktu pārmetumus Latvijai, taču vienlaikus atzīst, ka mūsu varas iestādes, protams, varētu Ukrainas bēgļu labā darīt vairāk nekā pašlaik, un te vēl ir daudz ko uzlabot, arī salīdzinot ar to, ko dara Igaunija un Lietuva.
J. Latiņinas mēģinājums radīt iespaidu, ka Latvija nepalīdz Ukrainai, ir tendenciozs arī tādā ziņā, ka bēgļu uzņemšana šajā ziņā nav vienīgais rādītājs. Ķīles Pasaules ekonomikas institūta oktobrī publiskotie dati rāda, ka Latvija kopš kara sākuma Ukrainai ir ziedojusi 0,9% no valsts IKP un pēc šāda rādītāja ir pirmajā vietā pasaulē. Otrajā vietā ar 0,8% no IKP ierindojas Igaunija, bet trešo vietu aktīvāko ziedotāju vidū ieņem Polija ar 0,5% no valsts IKP.
Opozicionāri ķeras pie Kremļa naratīviem
Ja agresorvalsts pārstāvis (lai arī pašreizējā režīma pretinieks) sāk moralizēt par kādas citas valsts atbalstu Ukrainai, tas, protams, neko labu par viņu neliecina, tomēr ir arī tādi, kas ir gatavi pat pamācīt un piedraudēt, izmantojot Kremļa iecienītos vēstījumus. Piemēram, to, ka Baltijas valstis (tāpat kā Ukraina) neko pašas nenosaka, un visas instrukcijas saņem no augšas, tāpēc tuvākajā laikā tādas tikšot dotas arī par “Doždj”. Viens no Navaļnija līdzgaitniekiem Vladimirs Milovs “YouTube” kanālā “Navalnij Live” apgalvo, ka Latvijā pie varas esot “bijušie PSKP biedri”, kuri pieņēmuši nepareizu lēmumu par ”Doždj”, kuru nākšoties pārskatīt. Milovs savā monologā piekodina: “Ja paši nesaprotat, tad vecākie biedri jums to paskaidros.” (“Если самы не понимайте, вам объяснят старшие товарищи.”)
Krievijas partijas “Jabloko” aktīvists no Pleskavas Ļevs Šlosbergs tviterī raksta par Latvijas “provinciālismu, kas robežojas ar pašizolāciju”, un augstprātīgi secina: “Visnepatīkamākās sekas būs pašai Latvijai, kurai trīsdesmit gadus pēc neatkarības iegūšanas nav izdevies atrast līdzsvaru, kā sadzīvot dažādu tautību cilvēkiem. (..) Krievi Latvijā tāpat skatījās “Doždj”, un tas palīdzēja saglabāt viņiem kultūru un valodu. “Doždj” pārraides pārtraukšana ir sitiens pa šo cilvēku – kā pilsoņu, tā nepilsoņu – dzīvesveidu.”
Bet, iespējams, visspilgtāk šoreiz izpaudies cits Krievijas opozīcijas politiķis, bijušais Maskavas apgabala pašvaldības deputāts Vladislavs Naganovs: “Laiks atvērt acis, pie varas Latvijā ir alu nacionālisti. Ne jau Putins izdomāja, ka tur ir rusofobija. Tā tur turpinās jau daudzus gadus. Civilizētiem cilvēkiem nav ko darīt Latvijā, bet Latvijai ar tādu vadību nebūtu ko darīt Eiropas Savienībā.”
Vienu no labākajām atbildēm šim Krievijas opozīcijas gaudu korim devis bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, kurš raksta: “Es zinu, ka to ir grūti pieņemt, bet Latvija vairs nav jūsu kolonija. Ja jūs turpināsiet izturēties pret tās likumiem un kultūru ar impērisku nicinājumu, tas atspēlēsies. Tas, ka jūs sevi saucat par liberāļiem vai pretputinistiem, nedod jums nekādas īpašas atlaides vai tiesības.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
