“Olas kļūs dārgākas!” Saruna ar bijušo baņķieri, kurš uzvalku nomainīja pret fermu un gumijniekiem 10
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sākot no kasiera un beidzot ar bankas viceprezidenta amatu – par šādu karjeras kāpienu varētu sapņot katrs bankas klerks. Taču – kas liek brīdī, kad it kā sasniegti karjeras griesti, pēkšņi nomainīt uzvalku pret fermu un gumijniekiem? To jautājām otrā lielākā Latvijas olu ražotāja – SIA “Alūksnes putnu ferma” – valdes priekšsēdētājam Hermanim Dovgijam.
Kas liek karjeras griestus sasniegušam cilvēkam pēkšņi mainīt nodarbošanos un mesties iekšā pilnīgi citā biznesā?
Dovgijs: Banku nozarē pavadīju vairāk nekā 20 gadus “Zemes bankā”, “SEB bankā”, tad “Parex” un pēc tam – “Reverta”. Pēdējais amats bija viceprezidenta postenis – biju atbildīgs par Baltijas valstīm kredītu restrukturizācijas sfērā.
Tad mēs, vairāku cilvēku komanda, aizbraucām strādāt uz Krieviju, kur četrus gadus darbs bija saistīts ar problemātiskiem kredītiem un to atgūšanu. Jāteic, Latvijā bankas atturas pārņemt uzņēmumus parādniekus. Pārsvarā notika tikai kredītu restrukturizācija un atgūšana. Savukārt Krievijas bankas nebaidās pārņemt arī strādājošus uzņēmumus.
Mūsu bankas nodaļas pārņēma vairākus uzņēmumus dažādos sektoros –vairumtirdzniecībā, lauksaimniecībā, naftas ķīmijas pārstrādē, ieguves rūpniecībā –, un mēs arī reāli vadījām šos uzņēmumus, protams, bankas paspārnē. Pats biju vairāku uzņēmumu padomē, un tur darbs bija saistīts ar krīzes menedžmentu.
Mainījām biznesa modeļus, veicām operacionālas izmaiņas, stiprinājām komandas utt. Un, kamēr strādājām Maskavā, mūsu komandas līderis Jurijs Adamovičs nolēma ieguldīt naudu putnu fermā Latvijā, toreiz tās nosaukums bija “Vistako”.
Sākumā – tikai kā finanšu investors, bet vēlāk nācās pārņemt uzņēmumu kā vienīgajam akcionāram, līdz ar to jau kā komanda sākām strādāt ar šo aktīvu. Darba apjoms auga, un faktiski no Maskavas uz Rīgu pārcēlāmies putnu fermas dēļ.
Kāpēc tieši olu ražošana, nevis, piemēram, gaļas vai piena?
Ne vienmēr mēs izvēlamies darbu, kādreiz darbs izvēlas mūs. Tas bija loģisks solis – no baņķiera pāriet uz ražošanu. Iesaistījos šajā uzņēmumā, kad sapratām – jāsāk aktīvi rīkoties pašiem.
Nomainījām žaketes pret gumijas zābakiem un cimdiem un sākām ražot olas.
Jūs taču zinājāt, uz ko parakstāties, jo šī ferma 2011. gadā bija apturējusi darbību un agonēja?
Jebkurš ieguldījums saistīts ar riskiem. Fermu pārņēmām 2016. gada augustā, kad jau piecus gadus tās darbība bija apturēta. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā bija dots pārejas laiks sakārtot putnu sprostus atbilstoši jaunajām ES Direktīvas 99/74/EK prasībām. Un te sākās problēmas, jo bijušajam fermas īpašniekam neizdevās piesaistīt finansējumu.
Lai uzņēmums nebankrotētu, ar modernizāciju sākām nodarboties paši, atjaunojām attiecības ar visām iesaistītajām pusēm. Jau vairākus gadus ES mainās pieprasījums, pārejot no būros dētajām olām jeb t.s. trešo numuru uz brīvi kūtī dētām olām – otro numuru.
Latvijā arī sākusies šī tendence, tirdzniecības tīkli arvien vairāk pieprasa tieši otro numuru. Kad pārņēmām uzņēmumu, tur darbojās tikai viena kūts ar sprostiem.
Tādēļ bija brīži, kad olas ir, bet tikai līdz brīdim, kad jāmaina ganāmpulks. Tad olu nav, attiecīgi nevar nodrošināt pircējus. Lai olu ražošanas apjomi būtu stabili, jābūt trim kūtīm, un mēs mērķtiecīgi uz to virzāmies.
Pērn atklājām otro kūti, šogad kārta trešajai. Pirmajā būros dzīvo 165 000 putnu, savukārt abās jaunajās kūtīs ir brīvais turēšanas veids. Katrā – pa 125 000 vistām. Kopumā līdz šīs vasaras vidum uzņēmumā ieguldīti 15 miljoni eiro, esam vieni no lielākajiem investoriem Alūksnes reģionā.
Vai tikai ieguldāt vai arī jau jūtat investīciju atdevi?
Pagaidām tikai ieguldām.
Kur pērkat dējējvistas?
Šajā biznesā ļoti svarīga ir putnu izaudzēšanas kvalitāte. Ar ģenētiku nodarbojas lielas korporācijas, un rezultāti ir iespaidīgi – pagājušā gadsimta sākumā viena vista gadā dēja tikai līdz 50 olām, bet 100 gadu laikā šis rādītājs pieaudzis līdz 360.
Mēs vistas lielākoties iepērkam Polijā, arī Lietuvā. Polijā viens no piegādātājiem ir uzņēmums, kur vistas audzē jau ceturtajā paaudzē, pārzina visas nianses un nodrošina izcilu kvalitāti.
Putnu fermās teju 65% pašizmaksas veidojot barība. Kā tiekat galā ar šo pozīciju?
Kad 2017. gada sākumā atvērām fermu, barību putniem iepirkām Igaunijā, bet jau tad mērķis bija ražot pašiem. Sākot šo biznesu, nācās ļoti daudz iemācīties no jauna – kā vispār apieties ar vistām, kā šķirot, transportēt un realizēt olas, visam vienkārši nepietika laika.
Bet jau pēc gada “palaidām” savu barības cehu. Paši pēc rūpīgi izstrādātas receptūras ražojam arī barību, lai tā būtu pilnvērtīga un veselīga. Kvieši nāk no vietējiem zemniekiem, kukurūzu, soju, saulespuķes importējam.
Kādas izmaiņas uzņēmuma darbībā radījis kovidlaiks?
Tas ļoti mainījis pašizmaksu. Pieauga izejvielu cenas, un bija problēmas ar loģistiku. Kad slēdza robežas, izejvielas bija jāieved caur citiem atļautajiem robežpunktiem, bet tas paildzināja piegādes laiku un uzreiz par pāris eiro palielināja cenas.
Pilnīgi apstājās viens no noieta segmentiem – HoReCa, kas mums realizācijā veidoja līdz 30%. Tirdzniecība veikalos to kompensēja tikai daļēji. Mēs nevaram apstādināt ražošanu – vistas dēj olas katru dienu, tās jāsalasa un jāpiegādā pircējam.
Ja darbinieki saslimst, nevaram aizslēgt fabriku, tas nav iespējams. Tādēļ visu laiku jādomā par drošību. Lai gan arī līdz kovidlaikam mums putnu gripas dēļ bija jāievēro ļoti stingras biodrošības prasības.
Vai olu cenas veikalos augs?
Viennozīmīgi – olām jābūt dārgākām, jo barības izejvielu cenas dramatiski pieaugušas, līdz pat 40%, bet olu cenas pagaidām nekāpj. Visā Eiropā februārī un martā ražotāju cenas gada griezumā pieauga jau par 20%, kas noteikti atspoguļosies arī Latvijas veikalu plauktos.
Kā vērtējat valdības atbalstu uzņēmumiem šajā laikā?
Ir nozares, kur valdība nostrādāja ļoti labi. Piemēram, tūrisma un viesnīcu sektors, kur vairāki man pazīstami īpašnieki ir apmierināti. Ar valsts atbalstu viņi var samaksāt algas, nomaksāt komunālos rēķinus, un tas ir pietiekami, lai pārdzīvotu šo laiku.
Bet putnkopības nozarei atbalsta pagaidām nav. Lietuvā un Polijā ražotājiem šāds atbalsts ir, ļaujot atlīdzināt zaudējumus.
Pēc putnu skaita Latvija un Lietuva ir apmēram vienādās pozīcijās, bet Lietuvā nozarei piešķirti 20 miljoni eiro un lielā daļa jau izmaksāta. Latvijā nolemts par 11 miljoniem, bet neviens cents vēl nav izmaksāts.
Varbūt jāpieprasa skaļāk?
Prasām uzstājīgi, jo tas ir dzīvības un nāves jautājums. Kaimiņu ražotāji var turpināt dempingot un strādāt ar zaudējumiem, jo valsts viņiem to kompensē.
Arī mēs esam spiesti samazināt cenas, strādājam ar zaudējumiem, joprojām cerot uz atbalstu. Ja tā nebūs, tirgus nonāks ļoti nevienlīdzīgā situācijā. Zinu, ka AS “Balticovo” un AS “Ķekava” arī ļoti cer uz atbalstu.
Vēl nezinām, kā uzņēmumi tiks klasificēti, kāda būs atbalsta aprēķina formula – viss līdz galam vēl nav saskaņots. Tomēr ar nozares asociācijas starpniecību esam kontaktā ar atbildīgajām ministrijām, process atrodas noteikumu izstrādes posmā.
Kā prognozējat konkurences izmaiņas, ņemot vērā arī pieaugošo Ukrainas dominanci olu ražošanas tirgū?
Jā, kādreiz lielākā olu piegādātāja Eiropai bija ASV, bet tagad tā ir Ukraina. Pēc tam kad ES ar Ukrainu noslēdza brīvās tirdzniecības līgumu, paredzot Ukrainai pārejas periodu, kura ietvaros tai līdz 2025. gadam jāievieš dējējvistu labturības prasības, tika atļauts ievest gan olas, gan putnu gaļu.
Ukraina to arī veiksmīgi dara, nesteidzoties pildīt ES prasības attiecībā uz dējējvistu labturību. Rezultātā pašizmaksa par 40% zemāka nekā Eiropas ražotājiem, tādēļ šajā ziņā nespējam konkurēt.
Tā ir reāla tirgus kropļošana. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc nozarē patlaban ir sarežģīta situācija.
Jau pēdējos divus gadus pirms Covid-19 bija ļoti zemas olu cenas, un galvenais iemesls bija tieši milzīgais ukraiņu imports. Šķiet, ka šogad plānots pārskatīt līgumu ar Ukrainu, un ļoti ceram, ka situācija mainīsies.
Cik daudz eksportējat?
“Alūksnes putnu fermas” eksports veido ap 30%. Galvenokārt uz Skandināvijas valstīm, Lielbritāniju, Austriju, Ungāriju, Nīderlandi, Poliju, Franciju, Baltijas valstīm.
Vai strādājat arī ar privātām preču zīmēm?
Jā, tas ir viens no virzieniem, un plānojam pusgada laikā to sākt. Spēles noteikumi ir tādi, ka katrs tirdzniecības tīkls cenšas paplašināt savas preču zīmes, tas attiecas arī uz olām.
Kāda ir vidējā alga uzņēmumā?
Vidēji 600–800 eiro “uz rokas”. Mums patlaban ir 50 darbinieki, drīzumā būs vairāk, vismaz desmit cilvēkus vajadzēs pēc jaunas kūts palaišanas. Pēdējo gadu ar darbaspēku problēmu nav. Ja ir vakance, vienmēr vairāki cilvēki rindā.
Vai biznesam Alūksnes reģionā ir kāda priekšrocība?
Katrai atrašanās vietai savu plusi un mīnusi. Pluss ir ļoti tīrā vide, mīnuss – attālums no galvenajiem pircējiem Rīgā. Tā kā esam stabils un reģionam lojāls ražotājs, jūtam atbalstu arī no pašvaldības puses.
Kā uzņēmums izskatīsies pēc desmit gadiem?
Noteikti būs arī pārstrāde – ražosim ne tikai olas, bet arī olu produktus. Noteikti audzēsim paši savas vistiņas. Būvēsim klāt kūtis un palielināsim apjomus.
Noteikti domāsim par kūtsmēslu pārstrādi un pārdošanu. Iespējams, būs sava biogāzes stacija. Mums ir lielas ambīcijas – gan pašiem augt un attīstīties, gan izstrādāt un ražot inovatīvus produktus.
