Kas mums dzīvos kaimiņos? 34
Sanākušo cilvēku bažas par bēgļiem bija visdažādākās – sākot ar citādo reliģisko piederību, ģimeņu lielumu, sievu skaitu, apdraudējumu valodai, kultūrai un nacionālai valstij un jau tā lielā bezdarba palielināšanu. Kā valsts informēs sabiedrību un palīdzēs integrēties bēgļiem Latvijā? Kad sabiedrība varētu uzzināt, ko viņi darīs un kā mēs varam noskaidrot, kas viņi īstenībā ir, jo katrs iedzīvotājs gribētu zināt, kas viņam no šodienas dzīvo kaimiņos. Vai viņi vispār grasās šeit palikt? Vai varēsim ar viņiem sadzīvot – kādi viņi būs, un vai spēsim viņus asimilēt? Vai tiešām valdības vadītāja domā, ka Latvija izdomās jaunu riteni – ja Amerikā ir Braitonbīča, Londonā – indiešu rajoni, lielākajās pilsētās – ķīniešu rajoni jeb čainatunas, Parīzē – alžīriešu rajoni, tad kā gan mums izdosies nepieļaut viņu dzīvošanu vienuviet? Ja pasaules pieredze rāda, ka viņi gluži kā dzīvsudrabs savācas vienā vietā?… Šādi jautājumi no tautas bija jādzird premjerei.
L. Straujuma: “Darba grupa būs formulējusi, kādiem bēgļiem Latvija dod priekšroku. Protams, visas valstis gribēs uzņemt pie sevis konkrētus cilvēkus ar noteiktām profesijām, lai iesaistītu viņus darba tirgū. Nedomāju, ka mums vajag asimilēt bēgļus, svarīgi, lai šie cilvēki grib būt mūsējie. Viņus sākumā pārbaudīs Ungārijas un Itālijas dienesti, pēc tam mūsējie. Pilnīgu drošību, protams, neviens nevar garantēt. Arī man ir visas tās pašas bažas, kas jums, – kas viņi ir, kā tas būs, ja viņi dzīvos kopā, kā spēsim viņus iesaistīt darba tirgū. Vācijā ir metode, kā viņus izvieto, lai neveidotos rajoni, kuros vēlāk ir bīstami uzturēties. Septiņi simti cilvēku nav tik daudz, lai mēs nevarētu ar viņiem strādāt un iesaistīt viņus savā ikdienas dzīvē.”
Pēc šīs atbildes, protams, radās nākamais jautājums: kāpēc Latvija 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas vēl joprojām apmaksā mācības krievu valodā, kad valdība reiz pieņems lēmumu pāriet uz valsts apmaksātām mācībām tikai valsts valodā, un ja, Latvijas valdībai nav panākumu, integrējot cittautiešus un mācot viņiem latviešu valodu, no kurienes tāda pārliecība, ka bēgļu gadījumā būs citādi?
“Ja 25 neatkarības gados nevar iemācīties valodu, tad kas tas ir par cilvēku? Tā ir viņu attieksme pret valsti un necieņa pret to. Par skolām – likums mums nodrošina bilingvālo izglītību, kad katrs skolas direktors var noteikt, cik priekšmetu jāmācās latviešu valodā. Eksāmeni jauniešiem jākārto latviešu valodā, un augstskolās mācības ir tikai latviešu valodā. Skolu beidzēji runā latviski. Bet ir svarīgi sagatavot pedagogus darbam bilingvālajās skolās, lai viņi varētu mācīt labi. Un tas nozīmē, ka direktori var lemt skolās pāriet uz lielāku proporciju mācībām latviešu valodā,” taisnojās premjere.
