Dots devējam atdodas 0
Ja līdz 16. martam kāds te vēl plunčājās ilūzijās, ka Latvijas neatkarība ir realitāte, tad jācer, ka aizvadītās sestdienas notikumi pie Brīvības pieminekļa uzskatāmi parādīja, kas šajā valstī nosaka toni.
Bet stāsts nav tikai par to. Tas ir arī par likumu, kas caurauž cilvēces kā sugas un tātad arī katra atsevišķa indivīda likteni. Runa ir par tā saucamo ētikas nezūdamības likumu. Tautu pieredzes kodeksā šo likumu izteic formulas “dots devējam atdodas”, “nedari citam to, ko negribi, lai dara tev” u.tml.
Interesanti ir pavērot šīs likumsakarības manifestēšanos dažādos mērogos. Uzskatāmības labad daži piemēri: a) sakaujas divi puikas; skaidrs, ka viens ir sitis pirmais, un minētais likums te izpaužas tādējādi, ka sitienu saņēmušais attiecīgi reaģē; šo gadījumu, protams, var izvērst, ja iesaistās papildspēki, taču princips paliek un darbojas – dots devējam atdodas, atmaksa jeb samaksa notiek nekavējoties; b) viena tauta iekaro citai tautai piederošu teritoriju; te likuma manifestēšanos noteic spēku samērs – ja agresors ir ievērojami stiprāks, atmaksas termiņš attiecīgi attālinās; cilvēces vēsturē piemēru tam ir, cik uziet, kaut vai kādreiz varenā Romas impērija – kas no tās ir atlicis? Nožēlojams Apenīnu pussalas “zābaks” un apgrūtinājums eirozonai. Kas palicis pāri no pasaules jūru valdnieces Britu impērijas? Vislabākajā gadījumā – bītlu mūzika.
Arī krievu impērijas liktenis jau ir izlemts. Nelīdzēs ne pašas jaunākās paaudzes pretraķešu sistēmas, ne Francijā iepirktie helikopterdesantkuģi “Mistral”, jo spēks, kas to visu aizmēzīs, pavisam drīz būs uzaudzējis desmitkārt varenākus muskuļus.
Atgriežoties pie sākumā minētajiem 16. marta notikumiem, aicinu latviešus ne tikai neaizmirst savus varoņus, bet lepoties ar tiem. Stāstiet par viņiem saviem bērniem, stāstiet par mazās Latvijas izmisumsituāciju, lielvalstīm savstarpēji plēšoties par pasaules kundzību. Skolotāji, vai var būt vēl auglīgāka patriotiskās audzināšanas stunda par audzēkņu tikšanos ar dzīvu leģendu – Kurzemes “katla” aizstāvi?
Un vēl. Neņemot galvā par antifašistiem nomaskējušos reālos fašistus un viņu demagoģiju, nav arī jāizdabā to viedokļu paudējiem, kuru tēvi, Otrajam pasaules karam beidzoties, konstatēja, ka bija izvēlējušies nepareizus sabiedrotos. Viedokļu, kuros, sapinušies vai sapīti, viņi turpina mudžināties joprojām.
