Doties uz ārzemēm vai palikt? 0
Pirms pieciem gadiem par Latvijas Futbola federācijas (LFF) sporta direktoru kļuva Dainis Kazakevičs, kurš ir arī U-21 izlases galvenais treneris. Viņš ir pārliecināts, ka nākamās paaudzes ar bumbu pratīs apieties meistarīgāk nekā mūslaiku varoņi.
Kāpēc mēs futbolā esam tik nekonkurētspējīgi?
Dainis Kazakevičs: Jaunatnes izlases vairāk vai mazāk ir konkurētspējīgas. Nacionālās izlases rezultāti gan ir vājākie pēdējos 20 gados, bet tas ataino spēlētāju prasmes. Treneris potenciālam var pielikt desmit līdz 15 procentus, vai arī tos noņemt. Tas, ko šobrīd redzam laukumā, parāda, ko esam darījuši pirms apmēram desmit gadiem. Tolaik bija ļoti daudzi procesi, kas futbolam nedeva plusa zīmi, vajadzēja dabūt lielāku efektu no līdzdalības Eiropas čempionātā. Jāatzīst gan, ka bērnu skaits futbolā auga būtiski, bet infrastruktūrā lielākie projekti sāka kustēties 2009. gadā un vēlāk. Ar vienu bāzes futbola skolu “Skonto” nebija pietiekami, nebija izveidota jaunatnes sagatavošanas sistēma. Par milzīgu mīnusu kļuva totalizatoru problēmas, bija komandas un futbolisti, kurus nevajadzēja apspēlēt, viņi slēpās aiz vārtu stabiem. Tāda bija realitāte un ilgstoši, līdz ar to kritās konkurētspējas līmenis, jo atsevišķās sezonās jautājumi bija par divām, trim un četrām negodīgām komandām. Pats strādāju ar FK “Jelgava” un pēc spēlēm dažreiz autobusā domāju – vai uzvarējām tāpēc, ka labi nospēlējām, vai tāpēc, ka pretinieki negribēja uzvarēt? Tā ir drausmīga situācija, tas viss radīja dziļākas sekas.
Kāda tagad ir jaunā futbolistu paaudze?
Pēdējos sešos gados darbs ar jauniešiem kļuvis produktīvāks visā valstī, izveidota klubu akadēmiju sistēma, kam LFF palīdz metodiski un finansiāli – labākās ik gadu saņem 38 tūkstošus eiro, plus vēl daudzas atbalsta programmas. Uzraugām futbola skolu darbu. Mums ir prasības, piemēram, lai treneris elites akadēmijā nestrādā ar piecām sešām komandām, lai notiek individuālais darbs. Izveidoti seši reģionālie centri. Bērnu skaita ziņā futbols Latvijā ir sporta veids numur viens – līdz 18 gadu vecumam ir ap 18 tūkstošiem zēnu, otrajā vietā ar sešiem septiņiem tūkstošiem ir basketbols. Pēdējo piecu gadu laikā dubultojies LFF organizēto spēļu skaits un, piemēram, tiesnešu finansēšanai vien gadā tērējam 500 tūkstošus eiro. Futbolisti noteikti būs vairāk apmācīti, bet viņu konkurētspēja būs atkarīga arī no tā, ko dara pārējās valstis.
Varbūt mēs ejam uz priekšu, bet citi skrien?
Arī tā var būt. U-19 izlase tikusi Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra elites kārtā, un tajā astoņi futbolisti ir no citu valstu klubiem, jo daudzi 1999. un 2000. gadā dzimušie futbolisti agrā vecumā devušies uz dažāda līmeņa akadēmijām. Agrāk tā nekad nav bijis.
Ar ko saistīta šī tendence?
Pirmkārt, ar to, ka kļuvis vairāk mūsu klubu, kas gatavo izlases spēlētājus, un katrs mēģina atrast savu nišu. Agrāk “Skonto” akadēmija audzināja futbolistus savam klubam un uztrenēja līdz līmenim, kad ārzemēs par viņiem gatavi maksāt diezgan lielu transferta naudu. Tagad politika mainījusies, un klubos saprot, ka spēlētājam ir vairāki ceļi.
Ko iesaki puišiem, kam 15 līdz 17 gadu vecumā ir iespējas ārzemēs – aizbraukt, palikt?
Katrs gadījums ir individuāls. Ja man tagad Latvijas labākās futbola skolas audzēkņu vecāki prasītu, vai doties uz otrās šķiras akadēmiju Itālijā, es noteikti neieteiktu. Ja aicina viena no labākajām akadēmijām Vācijā, tad noteikti vērts to darīt. Piemēram, Andrejs Cigaņiks aizbrauca uz Leverkūzenes “Bayer” akadēmiju, spēlēja jaunatnes Čempionu līgā, guva vārtus, bet dažu sezonu laikā vairākas traumas viņam neļāva spert nākamo soli. Andrejs mazliet atkāpies, bet esmu pārliecināts – ja pietiks gribasspēka, tad atkal ies uz priekšu. Šobrīd viņš ir Vācijas piektās līgas U-23 komandā “Schalke 04”, kas cīnās par tikšanu augstākā līgā. Andrejam galvenais ir spēļu prakse, jo pēdējā gada laikā to bijis tikai apmēram trīs. LFF ir plāni, kā šo virzienu attīstīt, runājam ar vairākām spēlētāju aģentūrām, kas spētu virzīt, atbalstīt futbolistu nonākšanu elites akadēmijās ārzemēs. Tā katram spēlētājam un klubam būs izšķiršanās, vai gribēs sadarboties.
Pirms gada Olivers Šlēgls nosauca Robertu Uldriķi par Latvijas Zlatanu Ibrahimoviču. Vai piekrīti?
Olivers ir aģents, viņam tā jāsaka. Es esmu treneris un tā neapgalvošu, bet Roberts ir ļoti perspektīvs ar augstu intelekta un personības attīstības līmeni, un tas ir priekšnosacījums, lai talantu spētu realizēt. Viņam vajadzētu nostabilizēties Latvijas čempionātā, jākļūst par savas komandas labāko uzbrucēju, un tad varēs skatīties tālāk.
Vai Roberts izceļas, ja vērtē reģiona vai, piemēram, kvalifikācijas grupas kontekstā?
U-21 izlases uzbrukuma potenciāls stipri atšķiras tad, ja viņš ir komandā vai nav. Salīdzinot ar citām izlasēm – Anglijā Kevins Abrahams debitējis arī pieaugušo izlasē, spēlē premjerlīgā, salīdzinājumā ar viņu Roberts nav stiprāks, bet neatpaliek no Skotijas un Ukrainas izlašu uzbrucējiem un dažos komponentos ir spēcīgāks.
Kuriem vēl no U-21 izlases ir nākotne lielajā futbolā?
Šogad situācija mainījusies, un liela problēma ir tā, ka viņi nespēlē savos klubos, tādēļ potenciālu izvērtēt var tikai teorētiski. Ja negūst spēļu praksi pat Latvijas virslīgā, tad izaugsmei nebūs daudz iespēju. Attieksme visiem ir laba, spējas – dažādas. Varu izcelt Antonu Černomordiju, bet viņam Kiprā nav regulāras spēļu prakses. Tāpat Krišu Kārkliņu, Andri Jurkovski, taču viņiem jāatrod vide, kur attīstīties, pašiem jāpierāda, ka ir pelnījuši spēlēt klubos.
Pirms četriem gadiem tu piecus futbolistus izmeti no U-21 izlases par disciplīnas pārkāpumiem. Vai arī pēc tam vēl nācies saskarties ar tādām izpausmēm?
Par disciplīnu un attieksmi nav nekādu jautājumu. Es kā treneris devu signālu, ka savienot izlasi un tādas lietas (alkohols) nav pieņemami un pret to nebūs nekādas tolerances. Ceru, ka tā bija laba skola šiem puišiem, ar visiem esmu saticies, normāli aprunājos. Bet ikdienā ar viņiem nestrādāju, tāpēc grūti spriest, vai izdarījuši secinājumus. Karjera jau rāda, kāds ir un kāds nav.
Viens grēkāžu piecniekā bija Artūrs Karašausks, kurš šogad spilgti spēlēja virslīgā, bet netika saukts uz izlasi. Vai atbalsti Aleksandru Starkovu?
Karašausks sevi labi parādīja Latvijas čempionātā, bet svarīgi ir ne tikai tas, kurš ātrāk skrien un precīzāk sit. Lai sasniegtu rezultātu, vajadzīgs spēcīgs kolektīvs ar dziļu cīņassparu un futbola garu. Tādu var izveidot ar futbolistiem, kuri spēj izpildīt trenera prasības, ciena viens otru. Savas valsts izlasē nespēlē arī Madrides “Real” uzbrucējs Karims Benzemā, un šādu piemēru ir daudz.
Tātad viņam ir problēmas ar iekļaušanos kolektīvā?
Izņemot šo konkrēto situāciju, man pret Artūru pretenziju nebija, treniņu nometnēs viņš sevi apliecināja atbildīgi un nopietni.
Vai pieļauj, ka konflikta sākums tiešām bija latviešu valoda, kā izteicās Karašausks?
Šaubos, jo tad jau viņš nespēlētu nevienā komandā, kurā nav latviski runājoša trenera. Ja tā ir principiāla pozīcija, es to respektēju, bet vai tad visi pārējie treneri runāja latviski? Nedomāju, ka valoda bija vienīgais iemesls, varbūt tikai viens no vairākiem.
Vai Latvijas jauniešu izlasēs nav tā, ka treneri runā krieviski un viens otrs latvietis nemaz nesaprot, par ko ir runa?
Valodas jautājums ir būtisks, īpaši, ja runā par Latvijas izlasi. Pilnīgi skaidrs, ka latviešu spēlētājam nevar neko pateikt dzimtajā valodā. Futbols Latvijā vienmēr bijis daudzcionāls sporta veids, vide bija krieviska. Pirms 15 gadiem krievu valodā runājošie treneri bija absolūti lielākā vairumā nekā latviski runājošie. Šobrīd situācija ir mainījusies, un lielākajā daļā futbola klubu treneri runā latviešu valodā pat tad, ja tā nav dzimtā. Futbolā tagad ir daudz vairāk latviešu, kaut vai paskatoties U-21 izlases pamatsastāvu. Gan U-19 izlases galvenais treneris Aleksandrs Basovs, gan Igors Stepanovs U-17 izlasē pilnvērtīgi runā latviski, lai gan dažās treniņu un spēļu situācijās izmanto krievu valodu, arī sarunā ar latviešu puisi. LFF nolemts, ka no 1. janvāra visai darba valodai jauniešu izlasēs jābūt latviešu – spēļu vadīšanai, uzdevumu došanai. Protams, ja man izlasē ir puisis, kurš atbraucis, piemēram, no Daugavpils un nav stiprs latviešu valodā, tad man nav grūti viņam visu izskaidrot krieviski. Uz lielo izlasi šis lēmums neattiecas, bet domāju, ka arī Starkovs saprot tā būtiskumu.
