Egils Līcītis: Ne iebraucēji zina baraviku vietas mežā, ne to, kad jāpļauj kvieši 2
Saeimietis no Jaunās konservatīvās partijas Krišjānis Feldmans kādā dienas laikrakstā izteicies – “daudzas no Latvijā esošajām partijām ir neaktīvas, bez jebkādas ideoloģijas… Gribu saprast, kur ir tā “sāls”, kādēļ cilvēki grib veidot vēlētāju apvienības, nevis darboties stiprā organizācijā un piedalīties politiskajā procesā normālā veidā”.
Feldmans jauns deputāts, var nezināt, piedodami nesaprast, bet runa ir par nozīmīgu lietu. Proti, līdz šim bezpartijiskajiem vienīgā iespēja nodrošināt Latvijā pārstāvību vēlētos orgānos bija izvirzīt vēlēšanu apvienību sarakstus novados, kur iedzīvotāju skaits mazāks par 5000 dvēselēm. Tagad, kad ieprojektētā administratīvi teritoriālā reforma neparedz novadu ar mazāk par 10 tūkstoš iedzīvotājiem, partijas sagrābj absolūtu varas monopolu, un politiķiem jāizšķiras, vai ļaut turpmāk lielākos novados kandidēt vēlētāju apvienībām.
Intervētie lēmēji no Saeimas sliecas domāt, ka sadrumstalotība neesot valsts interesēs, esot jāveicina politisko grupu apvienošanās lielās partijās. Piezīmēsim – Rīgas partijās. Āre, partijniekiem paveras iespēja, līdzīgi kā piespieda kļūt par čekas ziņotājiem, vilinot un piedāvājot karjeru vai nostādot bezizejas stāvoklī, tādā pašā veidā nozvejot lielu biedru lomu.
Praktiski dažai “centra” jaunpartijai, kura agrāk noliedza vajadzību pēc biedriem no “pāķiem”, jau rēgojas izfantazierētie papildspēki – 39 jaunatvērtas nodaļas reģionos un mazpilsētās, katrā novadā, kādi paliks pēc veiktās reformas.
Parasts cilvēks, kuru nekad nav pieteicis konferansjē, kurš savā mūžā nav ticis pieminēts nevienā pasākuma programmā un par kuru nekad nav nekas rakstīts policijas protokolā, atkal paliks jaņos. Bezpartijisko panākumu zvaigzne vēlēšanās atspīdēs tikai ar varu un spaidu kārtā balotējoties partijas listē.
Tagad paskaidrosim Feldmanam un Saeimas jauniešiem, kur ir sāls, ka lauku cilvēki dod priekšroku darboties un balsot par vēlēšanu apvienībām.
Pirmkārt, tā ir neuzticēšanās partijām, pat to neieredzēšana. Katrs politiskais spēks ir devis ieguldījumu kopainas raksturojumā, ka partijas darbojas kā naudas mazgāšanas iestādījumi, savtīgu interešu grupējumi un oligarhu un sīkāku ķeizariņu kabatas partijas. Daudzviet pagastos nav neviena nacionāla mēroga partijas biedra, vai ja tāda anomālija ir, tad tas tiek uzskatīts par “prātiņ, nāc mājās” invalīdu vai par noziedzīgu elementu, kas nekavējoties nogādājams tuvākajā policijas iecirknī.
Otrkārt, tas saistās ar rīdzinieku bruģa partiju neieinteresētību, nekompetenci, vietējā sentimenta nepārzināšanu.
Ne iebraucēji zina baraviku vietas mežā, ne to, kad nobriedušās druvās jāpļauj kvieši.
Viņi bez jēgas un saprašanas izcirtīs kokus, izbradās dārzus, nojauks vietējiem baznīcēniem svētvietas. Turpretī pašvaldības vēlēšanās uzvarējušās “Mēs savam novadam” listes pārstāvi var no rīta sastapt pie mazpilsētas piecstāvenes vai apskāvušos biedriskā solidaritātē ar opozīcijā palikušo “Slava mūsu novadam” cīnītāju un zaļās šartrēzes pudeli otrā rokā iznākam no pagasta veikala.
Trešais iemesls, kamdēļ provincieši nelabprāt uzticas “centra” partijām, ir to nepastāvība. Cik nav sabrukušu iepriekš varenu politisko spēku pēc diviem Saeimas vēlēšanu cikliem! Cik nav pārbēdzēju, toskait pašvaldību administrācijā, pa ļodzīgiem dēļiem, kolīdz Rīgā virsroku ņem jauni mesijas? Tā, varām mainoties, kvēls Jura Bojāra pielūdzējs sociāldemokrāts varēja aizvalsēt par ideoloģiskā pretinieka Šlesera piekritēju, savukārt likvidētā Taukmūļu partija, Šķēles mantojums uz ilgu laiku bij neizsmeļama aka un darba rezerves ikkatram lielam un mazam politiskajam spēkam.
Tāpēc mēģinājums stiprināt politiskos spēkus uz bezpartijisko rēķina neko daudz nedos, jo uzticība uz zemēm joprojām nav atjaunota.
Vēlēšanu monopoltiesību absolūta piesavināšanās būs uzskatāma par kārtējo politiskā karteļa nekrietnību, kā ar lielākas naudas masas pievākšanu bez tautas piekrišanas partiju finansēšanai no nodokļu maksātāju līdzekļiem.
Jācer, ka doties pareizā virzienā sekmēs Rīgas pils. Valsts prezidents būs saskaities un dusmīgs, kad dabūs zināt par bezpartijisko ierobežojumiem pilsoniskajās tiesībās. Egils Levits jau izteicis atbalstu, lai tiktu dota iespēja pašvaldību vēlēšanās startēt vēlēšanu apvienībām. Diez vai “laimes nesēji lāči” Saeimā gribēs konfliktēt ar valsts galvu.
