Plānot ilgtermiņa kultūrpolitiku 0
– Vai ir aprēķināts, cik no pieminētajām 58 Rīgas apkaimēm patiesībā bija iesaistījušās? Jo atšķirīgs ir to iedzīvotāju sastāvs, daudzviet trūkst jebkādas kultūras infrastruktūras.
– Tas arī bija viens no mērķiem – parādīt to, kāda ir reālā situācija. Sapratām, ka lielajās apkaimēs – Ķengaragā, Purvciemā, Ziepniekkalnā –, kur nav vietu kultūras pasākumiem…
– …un ir nojaukta arī iedzīvotāju nacionālā identitāte…
– Jā, šajās vietās vēl jāveic liels darbs. Veids, kā tas tika parādīts, ir ļoti vajadzīgs arī Rīgas pilsētai, lai varētu plānot ilgtermiņa kultūrpolitiku. Tomēr svarīgākais šajā projektā bija tas, ka notika tiešs darbs ar iedzīvotāju vēlmēm. Redzot pirmos pētījuma rezultātus, secinām, ka līdz šim esam ļoti maz rēķinājušies ar to, ko viņi vēlas. Mūsu uzdevums ir piedāvāt viņu vēlmju virzienā aizvien kvalitatīvāku produktu.
Uģis Brikmanis: – Kultūras galvaspilsētas ieskandināšana visdažādākajos informatīvajos slāņos ir nesusi savus augļus. Ceru, ka par to tiks veikti objektīvi pētījumi, tomēr, arī staigājot pa Vecrīgu, kļūst skaidrs, ka palielinās individuālo kultūras tūristu skaits. Esmu pārliecināts, ka savus augļus dos arī vēsts, ko aiznesa 25 tūkstoši Pasaules koru olimpiādes dalībnieku. Tomēr lielākā uzvara ir Rīgas un Latvijas cilvēku pašapziņas atbrīvošanās no daudziem kompleksiem; sapratne, ka esam līdzvērtīgi šajā civilizācijā. Atceros pirmo jautājumu, kas izskanēja Briselē, kad vēl kandidēšanas posmā aizbraucām iepazīstināt ar mūsu iecerēm. Absolūto neticību tam, vai kāda Baltijas valsts spēj kaut ko organizēt tā, lai kultūras galvaspilsētu tradīcija nesabruktu. Tagad nevienam šāds jautājums vairs neradīsies. Tagad viņi var braukt pie mums gūt pozitīvu pieredzi.
– Kā nu ne – esat paveikuši darbu apstākļos, kad Rīgā ir katastrofāla situācija ar kultūras infrastruktūru, nav īpaši liela atbalsta politiskajās aprindās un jau hroniski nav kultūrpolitikas ilgtermiņa plānošanas. To saku ar zināmu ironijas piegaršu, jo minētie apstākļi ir tie, kas parasti kā kavējošie faktori pieminēti Eiropas ex-post vērtējumos.
Dāvis Sīmanis: – Iepriekšējā mēnesī ar filmu “Escaping Rīga” piedalījos vairākos ļoti nozīmīgos Eiropas festivālos. Secināju, ka skatītāji, to noskatījušies, savā ziņā jau ir uzkrājuši īpatnēju pieredzi par Rīgu, nemaz tajā nepabijuši. Taču tas arī nozīmē, ka ir kādas nesenas zināšanas par šo pilsētu, kas pie tiem nonākušas. Tas bija kaut kas ļoti īpašs un lika man domāt, ka ne tikai filmā ieguldītais darbs, bet arī viss “Rīga 2014” darbs ir savā veidā strādājis arī uz ārpusi, un cilvēki ir uz to reaģējuši.
Runājot par pašiem rīdziniekiem, pieļauju, ka ļoti nozīmīgs šeit ir tikko izskanējušais pašapziņas jēdziens. Šis gads varēja dot potenciālu, jautājums, kā tas tiks izmantots. Un tās ir ne vien iestrādes, kas varētu turpināties nākotnē, bet arī lepnuma sajūta par to, ka esi rīdzinieks. Manuprāt, liela daļa rīdzinieku savu iekšējo darbu gan vēl nav izdarījuši, lai arī šāds potenciāls viņiem ticis dots. Runājot par Rīgu kā par Eiropas kultūras galvaspilsētu, mani, piemēram, tracina tas, ka joprojām dzīvojam ar neizteiksmīgiem grafiti ķellējumiem apzīmētām namu fasādēm un spēļu eļļu lētajās neona gaismās. Ceru, ka “Rīga 2014” projekti, no kuriem daudzi patiešām bija augstā mākslinieciskā līmenī, ir tā iestrāde, kas ļautu katram rīdziniekam paveikt šo iekšējo darbu. Kultūras galvaspilsētas uzdevums jau ir piedāvāt potenciālu, nevis apliecināt to, kā nav.
– Brikmaņa kungs, diskusijā, kas notika pie mums 2013. gada martā, jūs teicāt, ka Rīga kļūs par vārtiem uz visu Latviju. Atslēgas vārds šeit ir “visu”. Cik tālu Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas ietekme ir izgājusi ārpus Rīgas un tās apkaimēm?
U. B.: – Pateicoties izcilajai sadarbībai ar Latvijas radio un televīziju, jebkurš Latvijas iedzīvotājs kļuva līdzdalīgs Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada norisēs.
– Tas skan diezgan deklaratīvi – vai var teikt, ka bija nodrošināti priekšnosacījumi, lai katrs, teiksim, Zilupes iedzīvotājs arī piedalītos šajā procesā?
– Bet vai tas cilvēks dzīvo Latvijas informatīvajā telpā? Ja paraugāmies Latvijas Televīzijas un radio reitingos, tad kļūst skaidrs, ka iesaistīti bija vairākums cilvēku, kas ir Latvijas kultūras procesā.
– Šodien (diskusija notika 13. janvārī. – Red.) “KZ” esam publicējuši visvairāk skatīto LTV 2014. gada raidījumu reitingu, un tajā pirmo vietu pārliecinoši ieņem koncerts “Dziesmu sirdij rodi Ventspilī”. Pasaules koru olimpiāde vispār neierindojas desmit visvairāk skatīto raidījumu vidū.
– Tas, ka “Dzimuši Rīgā” ierindojies trešā vietā, ir vienkārši lieliski. Es arī šaubos, vai koru olimpiāde bija tik neskatīta.
