FOTO. Dot iespēju, nevis žēlot! Latvijā aptuveni desmitajai daļai cilvēku ir noteikta invaliditāte 18
Elīna Prikule, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā aptuveni desmitajai daļai cilvēku ir noteikta invaliditāte. Vieni ar to sadzīvo kopš dzimšanas, citi ieguvuši dzīves laikā slimības vai nelaimes gadījuma dēļ. Lai gan sabiedrība pret citādo kļuvusi tolerantāka, tomēr joprojām valda stereotipi un cilvēki ar invaliditāti tiek uztverti drīzāk kā slogs, nevis pilntiesīgi sabiedrības locekļi.
Valsts un nevalstiskās organizācijas piedāvā dažādus atbalsta mehānismus, kas daļai palīdz veiksmīgi integrēties sabiedrībā un apliecināt, ka noteiktu funkciju samazinājums vai zudums nemazina cilvēka vērtību un viņš var būt noderīgs visdažādākajos veidos. Kādas ir atbalsta iespējas personām ar invaliditāti un kas viņiem palīdz iekļauties sabiedrībā? Vai stereotipi par cilvēkiem ar invaliditāti mazinās?
Attieksme pret tiem, kuriem ir funkcionēšanas spēju samazinājums vai zaudējums, mūsdienās vēl arvien mēdz būt nievājoša. Labklājības ministrijas pasūtītajā analīzē “Pētījums par starptautisko praksi personu ar invaliditāti atbalsta sistēmu jomā” (2017. gads) secināts, ka vispārējs izaicinājums personu ar invaliditāti iekļaušanai apritē Latvijā ir sabiedrības negatīvā attieksme un stereotipi.
Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija “Sustento” veikusi monitoringu par sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti. To īsteno Aktīvo iedzīvotāju fonda projekta “Zini, proti, dari – cilvēku ar invaliditāti tiesību aizsardzība” ietvaros. Šajā monitoringā novēroti pat ļoti aizskaroši komentāri.
Organizācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Anča teic, ka projekts vēl nav noslēdzies, taču īpaši negatīva attieksme novērojama interneta komentāros: “Ja tie ir neidentificējami, tad tur paustais ir vēl aizskarošāks. Minēti tādi apzīmējumi kā “tizlenis”, “kroplis”, “idiots” un citi.” Viņa piebilst, ka vēl viena izplatīta tendence ir padarīt cilvēkus ar invaliditāti par tādiem, kuri spēj mazāk, kuri ir slimnieki: “Nereti invaliditātei liek vienādības zīmi ar slimību, taču ne vienmēr tā ir. Ja es pārvietojos ratiņkrēslā, tas nenozīmē, ka esmu slima.”
Viņa uzskata, ka tieši šī attieksme cilvēkiem ar invaliditāti pašiem sevi liek uzskatīt par pietiekami nespējīgiem darīt noteiktas lietas: “Ja cilvēkam visu laiku stāsta, ka viņš ir slims un neko nevar, tad agri vai vēlu viņš tam notic. Šāda attieksme neveicina iekļaušanos sabiedrībā. Un to neveicina arī cilvēku ar invaliditāti padarīšana par varoņiem, proti, salīdzināšana: redz, viņam tik grūta dzīve, bet viņš atbildīgāk izturas pret savu darbu, vienmēr ierodas laikā utt.” Tam piekrīt arī invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” vadītājs Ivars Balodis: “Ja paskatāmies uz lielāko daļu kampaņu, tad tajās pārsvarā rāda un stāsta par to, cik šiem cilvēkiem ir grūti, ka viņi cieš, neko nevar. Tiek izdarīts viss, lai justu līdzi un būtu žēl, taču tas nav tas, ko šiem cilvēkiem vajag. Viņiem ir nepieciešama iespēja dzīvot neatkarīgu un pilnvērtīgu dzīvi savu iespēju robežās.”
G. Anča piebilst, ka cilvēkus ar invaliditāti joprojām uztver kā objektus, nevis subjektus: “Mūsu monitorings liecina, ka invaliditātes tēma īpaši aktuāla kļūst Ziemassvētku laikā, kad grūtdieņiem var iedot kādu dāvaniņu. Devējiem tas liek justies ļoti labi. Tas norāda, ka cilvēki ar invaliditāti ir drīzāk kā fons. Sabiedrības žēlojošā attieksme nekādā veidā personām ar invaliditāti neveicina sajūtu, ka viņi paši var. Ir jāmotivē darīt pašiem, jārada iespējas nodrošināt tādu atbalstu, kas veicina neatkarību.”
Tāpat uzskata Voldemārs Lapa (29), kurš pārvietojas ratiņkrēslā. Viņš apvienībā “Apeirons” sāka strādāt kā brīvprātīgais, jo negribēja sēdēt mājās vai apmeklēt kādu no dienas centriem. Tagad atbilstoši valsts programmai vīrietis saņem nelielu atlīdzību. Voldemāram ir svarīgi pierādīt, ka viņš var strādāt un arī nopelnīt naudu: “Es vēlos dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi, vēlos apprecēties un nebūt nabags, kurš visiem jāžēlo.” Jaunais vīrietis atzīst, ka vēl arvien viņam uz ielas bieži dod naudu, taču, viņaprāt, daudz vērtīgāk būtu dot iespēju strādāt un piedzīvot dzīvi.
Atbalsta iespējas
Cilvēku ar invaliditāti stāsti ir dažādi. Vieni to ieguvuši kopš dzimšanas vai bērnības, citi – dzīves laikā. Kādam to izraisījusi slimība, citam nelaimes gadījums. Ir cilvēki, kuriem izdodas uzlabot funkcionēšanas spējas, bet ir tādi, kuriem ar invaliditāti nākas sadzīvot.
Valsts un pašvaldības nodrošina noteiktus atbalsta mehānismus, kas atšķiras atkarībā no dalījuma: bērns ar invaliditāti līdz astoņpadsmit gadiem (invaliditāti nosaka bez iedalījuma grupās) vai pilngadīga persona, kam ir noteikta I grupa – ļoti smaga invaliditāte (80–100% darbspēju zaudējums), II grupa – smaga invaliditāte (60–79% darbspēju zaudējums) un III grupa – mēreni izteikta invaliditāte (25–59% darbspēju zaudējums).
Katram no šiem dalījumiem ir noteikti konkrēti atbalsta veidi un pabalsti vai pensijas noteiktā apmērā. To apjoms atkarīgs no dažādiem aspektiem, piemēram, vai invaliditāte ir kopš bērnības, kāda invaliditātes grupa piešķirta, vai cilvēks bijis nodarbināts un cik lielas sociālās iemaksas veicis līdz brīdim, kad viņam noteikta invaliditāte. Saskaņā ar Labklājības ministrijas datiem līdz 2022. gada martam Latvijā invaliditāte noteikta 203 307 personām (bērni un pilngadīgas personas), no kurām 8856 ir bērni (0–17 gadi) un 3847 jaunieši (18–25 gadi).
Labklājības ministrijas pārstāvis Aldis Dūdiņš stāsta, ka šogad aprit divpadsmit gadi, kopš Latvija ir ratificējusi Apvienoto Nāciju Organizācijas konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām: “Tajā ir iekļautas absolūti visas dzīves jomas, kurās jānodrošina atbalsts cilvēkam ar invaliditāti. Ja to izpilda simtprocentīgi, tad var runāt par pilnu integrāciju. Diemžēl mums līdz tam ir diezgan tāls ceļš ejams.
Arī bagātajās Eiropas valstīs viss nav līdz galam sakārtots.” Viņš piebilst, ka bērnu un jauniešu vecumā vissvarīgākais atbalsts ir saistīts ar veselības aprūpi un rehabilitāciju: “Tas pasaulē ir pierādīts gan teorētiski, gan praktiski. Ja laikus sniedz atbilstošus veselības aprūpes pakalpojumus, ir iespējams samazināt invaliditātes izpausmes nākotnē. Otrs būtisks atbalsts šajā vecuma grupā ir finansiāls atbalsts un sociālo pakalpojumu pieejamība vecākiem. Trešais – nodrošināt iespēju iegūt izglītību, kad sasniegts skolēna vecums.”
A. Dūdiņš uzskata, ka tas ir būtiski, lai nākotnē varētu iekļauties darba tirgū: “Kad skola pabeigta, jaunietis ir sasniedzis nākamās sociālās grupas uzdevumu: jādodas uz darba tirgu un jāatrod sev jēgpilns un noderīgs pielietojums, jāpelna nauda un ideālā gadījumā jābūt nodokļu maksātājam.” Labklājības ministrijas pārstāvis teic, ka iekļaujošā izglītība ir vitāli svarīga integrācijas sastāvdaļa: “Ja bērnam ar invaliditāti nav iespējas iegūt vispārējo izglītību, automātiski ir apgrūtināta iespēja iegūt augstāko izglītību.
Tas savukārt samazina perspektīvu būt nodarbinātam vai atrast darbu ar cienījamu atalgojumu. Šajā lauciņā valstij ir darba pilnas rokas.” Sociālās integrācijas valsts aģentūras direktores vietniece profesionālās rehabilitācijas jomā Solveiga Kabaka stāsta, ka ik gadu Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) koledžā un Jūrmalas profesionālajā vidusskolā mācās un studē aptuveni 250 izglītojamie ar invaliditāti septiņās dažādās koledžas programmās un vairāk nekā 17 dažādās Jūrmalas profesionālās vidusskolas programmās.
Viņa norāda, ka izglītību un izglītojamajam nepieciešamo atbalstu, ko sniedz multifunkcionāla speciālistu komanda (ārsts, fizioterapeits, medicīnas māsa, ergoterapeits, sociālais darbinieks, psihologs, karjeras konsultants u. c.), dzīvošanu kopmītnēs, ja tas ir nepieciešams, kā arī ēdināšanu apmaksā valsts: “Kad klients pie mums ierodas, veicam viņa profesionālās piemērotības novērtēšanu.
Tas nozīmē, ka speciālistu komanda izvērtē, kāda nodarbošanās klientam būtu vispiemērotākā, ņemot vērā viņa motivāciju, iepriekš iegūtās zināšanas un prasmes, funkcionēšanas ierobežojumus, un sagatavo ieteikumus, rekomendējot apgūt kādu no SIVA piedāvātajām programmām, ja tā ir piemērota, un citas papildu aktivitātes. Pēc tam cilvēks izlemj, vai paliks mācīties pie mums vai dosies uz citu izglītības iestādi.”
Lai gan cilvēkiem ar invaliditāti valsts un pašvaldības nodrošina samērā daudz atbalsta mehānismu, apvienības “Apeirons” vadītājs I. Balodis norāda, ka nereti ir jākļūst par kareivi ar zobenu rokās, lai izcīnītu katru no tiem. Palīdzību un dažādus sociālos pakalpojumus sniedz arī nevalstiskās organizācijas.
G. Anča gan uzskata, ka šādu organizāciju darbs Latvijā ir vāji attīstīts: “Tas ir saistīts ar nepietiekamo finansējumu. Nevalstiskās organizācijas ir novienādotas ar uzņēmumiem, proti, pašiem jāspēj nopelnīt naudu. Ja to nevar, tad jādarbojas brīvprātīgi vakaros pēc darba vai brīvdienās. Valsts finansējums ir niecīgs.”
Mērķis – nodarbinātības veicināšana
I. Balodis uzskata, ka valsts un pašvaldību nodrošinātā atbalsta sistēma nav slikta, bet tā tomēr nav cilvēku ar invaliditāti atbalstoša: “Šābrīža politika nodrošina daudz un dažādus atbalsta mehānismus, bet tie katrs ir pats par sevi, jo valsts iestādes un ministrijas nedarbojas vienoti. Mūsuprāt, sistēmai jābūt tādai, kas palīdz ne tikai nodrošināt fizioloģiskās pamatvajadzības, bet palīdzētu cilvēkiem ar invaliditāti kļūt funkcionāli spējīgākiem, lai viņi varētu strādāt un socializēties.”
“Apeirona” vadītājs norāda, ka šobrīd ir neadekvāti garas rindas, lai, piemēram, saņemtu rehabilitācijas pakalpojumus: “Ja tev ir akūtas vajadzības, rehabilitācijas pakalpojumus labākajā gadījumā vari saņemt pēc sešiem vai astoņiem mēnešiem. Tajā laikā jau ir radušās vēl 387 problēmas, kas stāvokli pasliktina.” I. Balodis teic, ka nodarbinātības veicināšana ir galvenais mērķis, uz ko jāvirzās: “Pēdējos gados ir dažādas aktivitātes, kas saistītas ar nodarbinātību, tomēr tie ir atsevišķi pasākumi, nevis vienota un mērķēta politika.”
Nodarbinātības valsts aģentūras uzskaitē 2022. gada maija sākumā bija 8147 bezdarbnieki ar invaliditāti jeb 14,2% no kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaita. 2022. gada četros mēnešos darbā iekārtojās 1413 reģistrētie bezdarbnieki ar invaliditāti. Personas ar invaliditāti Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma izpratnē uzskatāmas par darbspējīgām, izņemot tos gadījumus, kad Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija ir noteikusi simts procentu darbspēju zaudējumu.
Nodarbinātības valsts aģentūras pārstāve Signe Bierande norāda, ka darbspējīgiem darba meklētājiem ar invaliditāti ir labs potenciāls, lai iekļautos darba tirgū, taču nodarbinātības iespējas ir atkarīgas no invaliditātes grupas un veida: “Vairākums cilvēku ar invaliditāti, saņemot viņiem nepieciešamo atbalstu un palīdzību, piemēram, pielāgojot darba vietu, ir spējīgi labi veikt savus profesionālos pienākumus.
Gan Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto bezdarbnieku ar invaliditāti nodarbinātībā subsidētajās darba vietās, gan bezdarbnieku ar invaliditāti darbā iekārtošanās dati liecina par to, ka bezdarbnieki ar dažādiem invaliditātes veidiem veiksmīgi strādā daudzās profesionālās darbības jomās dažādā profesionālajā statusā.”
S. Kabaka piebilst, ka pēdējos gados darba devēji ir kļuvuši arvien atsaucīgāki gan prakses vietu nodrošināšanā tiem, kas apgūst dažādas profesionālās programmas, gan arī darba vietu nodrošināšanā. S. Bierande papildina: “Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrētajiem klientiem ar invaliditāti ir pieejami visi aģentūras īstenotie nodarbinātības veicināšanas un atbalsta pakalpojumi.
Cilvēki ar invaliditāti var saņemt karjeras konsultācijas, palīdzību darba meklēšanā, reģionālās mobilitātes atbalstu, piedalīties konkurētspējas paaugstināšanas pasākumos, profesionālajā apmācībā, neformālās izglītības programmu apguvē, atbalsta pasākumā komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai, strādāt subsidētajās darba vietās, iesaistīties algotajos pagaidu sabiedriskajos darbos un citos nodarbinātības veicināšanas pasākumos.
Cilvēkiem ar invaliditāti papildus tiek nodrošināti viņu vajadzībām piemēroti pakalpojumi, piemēram, cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir pieejams surdotulka pakalpojums, savukārt bezdarbniekiem ar garīga rakstura traucējumiem, piedaloties pasākumos “Apmācība pie darba devēja”, “Darba iemaņu attīstība” vai strādājot subsidētajā darba vietā, ir iespējas saņemt atbalsta personas palīdzību.
Savukārt, lai veicinātu darba devēju izpratni par personu ar invaliditāti vajadzībām, darba devējiem tiek rīkotas konsultācijas par bezdarbnieku ar invaliditāti nodarbināšanu, kā arī darba devēji, nodarbinot bezdarbnieku ar invaliditāti subsidētajā darba vietā, saņem dotācijas bezdarbnieka darba algai un darba vadītāja atlīdzībai, darba vietas pielāgošanai, ja tas ir nepieciešams, kā arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām proporcionāli algas dotācijas daļai.
Var visi
Biedrības “Cerību spārni” valdes priekšsēdētājai Evai Viļķinai ir divi bērni. Viņas vecākajai meitai ir trīsdesmit gadi, tieši tik ilgu laiku Eva zina, ko nozīmē būt mammai bērnam ar invaliditāti. Viņas personīgā pieredze mudināja kopā ar citiem vecākiem 2003. gadā dibināt biedrību “Cerību spārni”: “Tobrīd, kad veidojām biedrību, nedomājām, ka reiz būsim tik liela organizācija. Bērni auga, un mūsu darbība līdz ar to.”
Šobrīd biedrība sniedz dažādu veidu pakalpojumus bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem, kā arī vecākiem, kuru ģimenēs aug bērni ar invaliditāti. Biedrības paspārnē darbojas arī uzņēmums “Visi var”, kura labdarības veikaliņā ar tādu pašu nosaukumu var iegādāties cilvēku ar invaliditāti darinājumus. Tie top biedrības sveču liešanas, keramikas un porcelāna trauku, adīšanas, šūšanas un aušanas darbnīcās.
Pavisam nesen darbu uzsākusi arī kokapstrādes darbnīca. Eva teic, ka biedrība nodrošina pakalpojumu pēctecību: “Bērniem nodrošinām dažādu veidu terapiju, savukārt vecākiem – atbalstu. Mums ir arī bērnu pieskatīšanas pakalpojums. Tad, kad bērns pabeidz skolu, vecākiem nav jāuztraucas, kas notiks tālāk. Ja traucējumi ir tādi, ka nevar iegūt augstāko izglītību vai strādāt pilnu darba slodzi, šie jaunieši var nākt uz dienas centru un darboties mūsu piedāvātajās darbnīcās. Tajās strādā arī cilvēki, kuri invaliditāti ieguvuši dzīves laikā. Viņu ikdiena ir mainījusies. Viņi meklē veidu, kā dzīvot tālāk. Ir labi, ja ir tuvinieki, kas motivē, vai pašiem ir gribasspēks apgūt jaunas prasmes.”
Eva stāsta, ka ir arī tādi, kuri biedrībā apgūst jaunas prasmes un pēc tam reģistrējas kā pašnodarbinātas personas vai aiziet strādāt citviet. Biedrības vadītāja ir pārliecināta, ka nudien visi var, neskatoties uz funkcionālajiem ierobežojumiem un darba spēju zaudējumu: “Katrs var darīt pēc savām spējām. Mūsu sveču darbnīcā strādā cilvēki pat ar ļoti smagu invaliditāti. Viņi drupina sveču vasku mazos gabaliņos, no kuriem tiek radītas skaistas sveces. Tas ir darbiņš, kas ir atbilstošs viņu spējām.”
Biedrības pakalpojumu klāstā ietilpst arī grupu mājas pakalpojumi pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuriem ir objektīvas grūtības dzīvot vieniem pašiem, bet nav nepieciešama ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija. Grupu mājas pakalpojums personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošina mājokli un individuālu atbalstu sociālo problēmu risināšanā, prasmju un iemaņu attīstīšanā.
Eva stāsta, ka katram grupu mājas iemītniekam ir savs stāsts: “Kad bērni kļūst pilngadīgi, vecāki viņus palaiž savā dzīvē. Personu ar invaliditāti gadījumā arī ir tā jābūt. Visa dzīve nav jādzīvo kopā ar saviem vecākiem. Ja viņi objektīvu iemeslu dēļ nespēj dzīvot vieni, ir nepieciešams šāds pakalpojums, vieta, kur var dzīvot, neesot vecāku aprūpē. Mammai un tētim ir jābūt savai dzīvei, tā nav jāpakārto tikai bērna vajadzībām. Turklāt jāņem vērā, ka vecāki nav mūžīgi. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc ikvienam ir jāiemācās būt pēc iespējas neatkarīgākam.”
Eva stāsta, ka grupu mājās tās iedzīvotājiem palīdz pēc iespējas vairāk darīt pašiem, piemēram, spēt sevi apkopt un pagatavot maltīti: “Ir iekopts arī dārzs un siltumnīca, kur audzē dārzeņus un augļus. Kad ienākas raža, visi kopā to novāc un gatavo konservus.” Biedrības vadītāja atzīst, ka joma, kurā darbojas, ir emocionāli grūta, jo ne vienmēr izdodas palīdzēt visiem: “Ir brīži, kad nolaižas rokas, jo iecerētie projekti nevirzās uz priekšu vai neizdodas iegūt nepieciešamo finansējumu. Tad es aizbraucu uz grupu māju, uztaisu tēju, parunāju ar mājas iemītniekiem un redzu, ka tas, ko daru, ir nepieciešams.”
Eva teic, ka nekad nedrīkst padoties: “Nevajag kautrēties lūgt palīdzību. Vajag izmantot atbalsta pakalpojumus, ko sniedz valsts, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas, lai ikkatrs varētu dzīvot pēc iespējas neatkarīgāku un kvalitatīvāku dzīvi.”
