Ramona Petraviča: Dosim iespēju cilvēkiem ar invaliditāti strādāt 8
Pagājis gads, kopš labklājības ministres amatā stājusies Ramona Petraviča. Kas šajā laikā paveikts cilvēku ar invaliditāti labā un kādas izmaiņas plānotas, lai veicinātu nodarbinātību un dzīves kvalitātes uzlabošanos? Intervijā ministre atbildēja arī uz invalīdu biedrības “Apeirons” un sieviešu ar invaliditāti apvienības “Aspazija” biedru uzdotajiem jautājumiem.
Kādi ir svarīgākie darbi, kas 2019. gadā paveikti cilvēku ar invaliditāti sociālās situācijas uzlabošanai?
R. Petraviča: Pagājušajā gadā tika panāktas vairākas izmaiņas, kuras šogad tiešā un netiešā veidā labvēlīgi ietekmēs viņu dzīves kvalitāti. Pieņemti grozījumi noteikumos par prognozējamas invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību, kuri Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai jau pirmās ekspertīzes laikā ļauj noteikt invaliditāti uz mūžu personām pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas, kurām ir stabili un neatgriezeniski funkcionēšanas ierobežojumi.
Tas mazinās birokrātisko slogu, atvieglos cilvēku ar invaliditāti ikdienu un ārstu komisijas darbu. Kopš normas stāšanās spēkā invaliditāte uz mūžu noteikta jau vairāk nekā 900 personām.
No pērnā 23. marta par vieglā autotransporta līdzekļa pielāgošanu kompensāciju izsniedz ne tikai cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet arī gadījumos, kad citu saslimšanu dēļ radušās būtiskas pārvietošanās grūtības.
Esam panākuši arī to, ka no pagājušā gada jūlija par 100 eiro paaugstināts īpašās kopšanas pabalsts bērniem ar smagu invaliditāti un pieaugušajiem ar invaliditāti kopš bērnības. Līdzšinējo 213,43 eiro vietā viņi tagad mēnesī saņem 313,43 eiro.
No 1. septembra tiks nodrošināts asistenta pakalpojums jauniešiem, kuri studē koledžās un augstskolās. Savukārt māmiņām, kurām ir smagi slimi bērni vai bērni ar invaliditāti, slimības pabalsts tiks izmaksāts par bērniem līdz 18 gadu, nevis tikai 14 gadu vecumam, kā tas bija līdz šim. Arī slimības lapas no šī gada varēs pagarināt līdz pat 26 nedēļām, ja bērns slimojis nepārtraukti.
Kā turpmāk tiks attīstīts asistenta pakalpojums?
Tiekoties ar cilvēkiem ar invaliditāti, kā arī ar vecākiem, kuriem ir bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, esmu sapratusi, ka asistentu trūkums un viņu nepietiekamais atalgojums ir sasāpējis jautājums. Viena no galvenajām problēmām ir atskaišu sistēma.
Izmantojot asistenta pakalpojumus, klientam ir nepārtraukti jāatskaitās, kurp viņi devušies, kādas vietas un iestādes apmeklējuši. Tas ir pazemojoši un aizskar personas tiesības paturēt savu privāto dzīvi noslēpumā.
Labklājības ministrija šobrīd jau izstrādājusi vairākus modeļus, kā mainīt asistenta pakalpojuma sniegšanas kārtību. Esam panākuši vienošanos par vienotas pakalpojuma novērtēšanas anketas ieviešanu valstī.
Pilotprojektā, kurš tika īstenots sešās Latvijas pašvaldībās, varēja redzēt, ka dažos gadījumos šis pakalpojums tiek piešķirts personai, kurai tas nebija vajadzīgs, kamēr cits to saņem nepietiekamā daudzumā. Plānots atteikties arī no detalizētu atskaišu iesniegšanas par pakalpojuma izmantošanu.
Uzskatu, ka līdzatbildība par šī pakalpojuma attīstību jāuzņemas gan valstij, gan pašvaldībām. Šobrīd mājas aprūpi nodrošina pašvaldības, bet asistenta pakalpojumus apmaksā valsts. Taču šie pakalpojumi nevar būt atrauti, atdalīti viens no otra, jo nereti cilvēkam ar invaliditāti ir vajadzīgi abi.
No šī gada atalgojums par asistenta pakalpojumu, ko finansē no valsts budžeta, vairs nav saistīts ar minimālās algas apmēru valstī. Asistentu “algām” būs jāmeklē papildu finansējums. Taču tas nenozīmē, ka tās nevarētu tikt palielinātas.
Būtu jāiesaistās arī pašvaldībām, kuras visprecīzāk var izvērtēt, cik apjomīgs asistenta pakalpojums iedzīvotājiem ir nepieciešams atkarībā no tā, vai viņi strādā, mācās vai nodarbojas ar kādām citām aktivitātēm. Līdz ar to finansējums būtu dalāms starp valsti un pašvaldību.
Šī jautājuma risināšanā jau aktīvi iesaistījusies mana jaunā ārštata padomniece invaliditātes politikas jautājumos Jolanta Kalniņa-Levina, kurai ir liela pieredze, 14 gadus audzinot bērnu ar invaliditāti. Par viņas prioritāti kļūs asistenta pakalpojuma sakārtošana valstī.
Kā veicas ar nodarbinātības politikas veidošanu cilvēkiem ar invaliditāti? Vai tiks grozīts strīdīgais Darba likuma 109. pants?
Šo jautājumu esmu jau vairākas reizes pārrunājusi Invaliditātes lietu nacionālajā padomē. Arī tiekoties ar jauniešiem, vienmēr nākas dzirdēt: “Nelūdzam pabalstu, dodiet iespēju strādāt!” Nodarbinātības valsts aģentūra īsteno dažādus pasākumus, lai uzrunātu darba devējus, skaidrotu sabiedrībai, kādas iespējas ir nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti.
Notiek karjeras konsultācijas, pieejama profesionālā un neformālā izglītība, praktiskā apmācība uzņēmumā, subsidētas darba vietas. Tomēr pēc visiem šiem pasākumiem nākas saskarties ar situāciju, ka daļa darba devēju nevēlas pieņemt darbā personas ar invaliditāti.
2019. gadā kopumā darbspējas vecumā bija 108 tūkstoši cilvēku ar invaliditāti, no tiem nodarbināti bija 39% jeb 43 tūkstoši. Viens no galvenajiem iemesliem ir Darba likuma 109. panta 2. daļa, kurā noteikts, ka personas ar invaliditāti nevar atbrīvot no darba, ja tiek samazināti štati vai likvidēta amata vieta.
Grozījumi Darba likumā, kurā šī panta daļa ir svītrota, kliedēs stereotipus un darba devēju bažas. Pagājušajā nedēļā tie jau tika izsludināti Valsts sekretāru sanāksmē, bet vēl jāsaskaņo ar ministrijām un sociālajiem partneriem, jāapstiprina valdībā un jāpieņem Saeimā.
Vienlaikus tiks saglabāts regulējums par to, ka darbinieku skaita samazināšanas gadījumā, ja darba rezultāti un kvalifikācija būtiski neatšķiras, par priekšrocību turpināt darba tiesiskās attiecības jāuzskata arī invaliditāte.
Kāda situācija cilvēkiem ar invaliditāti darba tirgū ir citviet Eiropā?
Tiekoties ar citu valstu ministriem, vienmēr pārrunāju arī nodarbinātības jautājumu. Latvijā tiek īstenoti līdzīgi aktīvie nodarbinātības pasākumi kā citviet Eiropā.
Dažās valstīs, kurās pārsvarā ir vidējie un lielie uzņēmumi, piemēram, Vācijā, Francijā, Spānijā, Čehijā, ārpus Eiropas – arī Japānā, publiskajā un privātajā sektorā ieviesta kvotu sistēma, kas paredz, ka darba devējiem, kuri nodarbina noteiktu skaitu darbinieku, proporcionāli to skaitam jāpieņem darbā personas ar invaliditāti.
rancijā uzņēmumos, kuros strādā vairāk nekā piecdesmit darbinieku, tie ir 2%. Latvijā šo sistēmu vispirms varētu mēģināt ieviest publiskajā sektorā, lai redzētu, kā tā darbojas, taču vispirms vajadzīgi grozījumi Darba likumā.
Dānijas uzņēmumos tiek nodarbinātas personas ar garīgiem traucējumiem, uz vairākiem nodarbinātajiem ir viens mentors. Darba devēji ir sapratuši, ka tas ir resurss, kuru var izmantot.
Kā sokas ar deinstitucionalizācijas projektu? Tas drīz beigsies, kas notiks pēc tam?
Šajā procesā iesaistījušās 115 pašvaldības, no tām 73 izveidojušas sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu infrastruktūru, attīstot tādus jaunus pakalpojumus kā grupu dzīvokļi, dienas centri, specializētās darbnīcas, veikušas ēku rekonstrukciju, lai tās būtu piemērotas projekta mērķgrupām.
Piemēram, Valmieras pašvaldība pagājušā gada nogalē nodeva ekspluatācijā sociālo grupu kopdzīvojamo māju. Pirmajā stāvā iekārtoti dzīvokļi cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet otrajā – ar garīga rakstura traucējumiem. Šī gada laikā šādi pakalpojumi tiks piedāvāti vēl 24 pašvaldībās, bet 19 pašvaldībās – līdz 2022. gada beigām.
Projekta finansējums līdz 2023. gadam tiks nodrošināts no Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Reģionālā attīstības fonda līdzekļiem. Pēc tam šie pakalpojumi būs jānodrošina pašvaldībām, izņemot gadījumus, kad tie tiks sniegti personām, kuras uzturējušās valsts ilgstošās sociālās aprūpes centros. Tad darbosies princips “nauda seko klientam”, un tie būs 590 eiro mēnesī.
Arī jaunajā plānošanas periodā no 2021. līdz 2027. gadam paredzēts attīstīt sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus gan cilvēkiem ar demenci, gan paliatīvajā aprūpē esošajiem un viņu ģimenes locekļiem.
Kā vērtējat pašvaldību ieinteresētību un atbildību cilvēku ar invaliditāti sociālās situācijas uzlabošanā?
Problēma ir tā, ka daudzas pašvaldības nespēj sniegt visus tos pakalpojumus, kuri tām būtu jānodrošina. Viens no tiem ir aprūpe mājās. Diemžēl ne visām pašvaldībām sociālā joma ir prioritāte. Nav noteikts, cik procenti no pašvaldību budžeta būtu jānovirza sociālajiem pakalpojumiem.
Saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu Labklājības ministrija šogad sāks izstrādāt minimālo sociālo pakalpojumu grozu, kas būs jānodrošina ikvienai Latvijas pašvaldībai, lai iedzīvotāji, kas dzīvo dažādos Latvijas reģionos, nejustu krasu nevienlīdzību.
Kā plānots attīstīt Sociālās integrācijas valsts aģentūras pakalpojumus?
Uzskatu, ka pats galvenais ir sniegto pakalpojumu kvalitāte, tādēļ vērsos Rīgas Stradiņa universitātē ar priekšlikumu pārņemt savā pārziņā aģentūras rehabilitācijas centru un abas izglītības iestādes.
Augstskolas pārstāvji pagājušajā nedēļā bija ieradušies ministrijā ar savu piedāvājumu, proti, attīstīt otrā līmeņa rehabilitāciju, kuru cilvēks, kas pārcietis smagu saslimšanu vai traumu, saņem pēc tam, kad jau veikta pirmā līmeņa medicīniskā rehabilitācija.
Otrā līmeņa rehabilitāciju nepieciešams saņemt pēc iespējas ātrāk, jo tās mērķis ir novērst invaliditātes iestāšanos. Sociālās integrācijas valsts aģentūras telpās varētu izveidot arī mācību bāzi studentiem, attīstīt pētniecību. Protams, tiks saglabāta koledža, kurā iespējams iegūt pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību.
Piedāvājums tiks rūpīgi izvērtēts un sarunas turpināsies tikai tādā gadījumā, ja būsim pārliecināti, ka Rīgas Stradiņa universitāte klientiem spēs sniegt ļoti kvalitatīvus pakalpojumus.
Ko cilvēki ar invaliditāti var sagaidīt šogad?
Bieži vien cilvēki, kuriem piešķirta invaliditāte, vai vecāki, kuru ģimenē aug bērns ar invaliditāti, nav informēti, nezina, kur vērsties pēc palīdzības. Tādēļ sadarbībā ar invalīdu biedrību “Apeirons” tiek izstrādāta interneta mājas lapa, kurā ikviens varēs uzzināt, kādu palīdzību viņš var saņemt no savas pašvaldības, kādu – no valsts, un ko darīt, lai to saņemtu.
Labklājības ministrija sadarbībā ar Veselības ministriju apsver iespēju izstrādāt rokasgrāmatu ārstiem, lai viņi varētu informēt savus pacientus par sociālo palīdzību.
Šogad 9,8 miljoni eiro tiek novirzīti minimālās invaliditātes un vecuma pensijas, kā arī sociālā nodrošinājuma pabalsta palielināšanai. No 2020. gada 1. janvāra pensijas aprēķina bāze līdzšinējo 64 eiro vietā pieaug līdz 80, bet cilvēkiem ar invaliditāti kopš bērnības tā būs 122,69 eiro.
Cilvēks ar 1. grupas invaliditāti pensijā saņēma 102,49 eiro mēnesī, bet šogad tā nebūs mazāka par 128 eiro, savukārt personām ar invaliditāti kopš bērnības – 196 eiro. Savukārt sociālā nodrošinājuma pabalsta aprēķina bāze personām ar invaliditāti vispārējā gadījumā paaugstināta no 64,03 līdz 80 eiro, bet ar invaliditāti no bērnības – no 106,72 līdz 122,69 eiro.
Lai arī šogad bija paredzēts lielāks invaliditātes pensiju apjoma kāpums, esmu gandarīta par to, ka sperts pirmais solis. Nākamajos gados šī sistēma tika pilnveidota, lai gadu no gada invaliditātes pensijas turpinātu palielināties.
https://www.youtube.com/watch?v=GKeYZGIk2Xg
