Doroņina-Lasmane: Dievs neuzliek lielākas ciešanas, kā cilvēks ir spējīgs izturēt 50
Trīsreiz tiesāta par pretošanos padomju varai, Lidija Doroņina-Lasmane bija spiesta 14 gadus pavadīt cietumos un lēģeros, brīžiem esot uz nāves sliekšņa, taču par spīti ciešanām viņa spējusi nekrāt sevī rūgtumu un aizvainojumu. Lidija ir kristiete, tādēļ uzskata, ka arī “čekas maisus” vajadzētu atvērt, nevis lai tiesātu un sodītu, bet gan saprastu un piedotu.
Dievam noteikti ir kāds iemesls, kādēļ viņš mani tik ilgi turējis šajā pasaulē, saka Lidija Doroņina-Lasmane, kas pati savām acīm pieredzējusi lielāko daļu no Latvijas simtgades, šovasar viņai apritēs jau 93 gadi. Lidija ir pārdzīvojusi visus čekistus, kas savulaik viņu pratināja kā padomju varas ienaidnieci un aizsūtīja tālu projām no mīļotās Latvijas. 25. martā pieminam komunistiskā genocīda upurus, no kuriem daudzi tā arī nesaņēma iespēju atgriezties dzimtenē un atdusas svešumā. Lidija izdzīvoja, un viņa uzskata, ka tāda acīmredzot bija Dieva griba. “Dievs jau neuzliek lielākas ciešanas, kā cilvēks ir spējīgs izturēt. Kad man šķita, ka ciešanu sakrājies pārāk daudz, Dievs mani paņēma rokās un pārcēla pāri nāves bedrei, kurā varēju iekrist.”
Lidijas kristīgais pasaules uzskats nozīmē, ka dažkārt pasaulē jānotiek arī ļaunām lietām, kas paver ceļu pārmaiņām. “Piemēram, pēc Pirmā pasaules kara daudzas tautas ieguva brīvību, arī Latvija. Bet joprojām ir daudz tautu, kurām nav savas valsts. Savulaik, kad sēdēju Mordovijas lēģerī, nevarēju iedomāties, ka Latvija kādreiz atkal būs brīva. Un arī tas, ka Latvijai tik strauji izdevās atgūt brīvību, bija Dieva griba.”
Dalīties ar mazumiņu
Doroņina-Lasmane uzskata, ka tagad latviešiem būtu grēks žēloties par grūto dzīvi: jāpriecājas kaut vai par to, ka nav kara un mūs neved uz Sibīriju. Viņa apzinās, ka materiālā ziņā tagad var atļauties vairāk nekā vairākums pensionāru, jo kā represijās cietusī pretošanās kustības dalībniece saņem diezgan labu pensiju: ap 600 eiro, kas ir krietni virs Latvijas vidējās pensijas. Taču viņa arī pārcietusi tādas šausmas, kādas vairākums padomju pilsoņu nespēja pat iedomāties. “Es nekad neesmu žēlojusies par grūtu iztiku; man vienmēr visa ir bijis diezgan. Dalīties iespējams arī ar pašu mazumiņu. Mantas man nekad nav bijis daudz, jo trīsreiz tiku apcietināta, un pēc tam katru reizi viss bija jāsāk no jauna,” atceras Lidija. “Ja tā padomā, cilvēkam nevajag nemaz tik daudz, lai varētu priecāties par dzīvi. Taču ar pārmērīgām prasībām šo dzīvesprieku var ātri sabojāt. Tagad daudzi uzskata, ka nevar atļauties bērnu, jo vēl nav uzcelta māja un bankas kontā uzkrāta pamatīga naudas summa. Taču bērnam patiesībā pietiek ar mātes pienu un mīlestību.”
Lidija atzīst, ka izsūtījumā brīžiem nācies lūgt Dievu, lai nekristu grēkā un neietu zagt, mēģinot remdēt izsalkumu. “Izmisuma brīdī es būtu bijusi gatava to darīt, bet tur jau nebija ko zagt!” Tādēļ mūsdienās viņai nav saprotama Latvijas politikā un ekonomikā plaši izplatītā negausība, centieni iedzīvoties uz citu rēķina. “Tā negausība nav prātam aptverama! Es nesaprotu oligarhus, kas apzog paši savu valsti.” Lidija atsauc atmiņā Bulata Okudžavas dziesmu ar skaistiem vārdiem: “Dievs, iedod katram, kā viņam pietrūkst, bet neaizmirsti arī par mani!”
Viens no viņas priekiem brīvā Latvijā ir iespēja lasīt labas grāmatas, jo padomju okupācijas laikā viņa par šādu vēlmi tika saukta tiesas priekšā, apsūdzēta pretpadomju literatūras glabāšanā un izplatīšanā. Tāpat viņai prieku sagādā atgūtā ticības brīvība, iespēja darboties savā draudzē.
Mīlēt savu zemi
Lidija ir no Kurzemes baptistu ģimenes, bērnībā dzīvoja lauku mājās netālu no Pāvilostas. “Mani vecāki bija ticīgi cilvēki, kristieši, arī skolā mums bija ticības mācība; es zināju, ka cilvēks ir radies no Dieva, nevis pērtiķa. Es izaugu brīvā valstī, mīlošā ģimenē. Kārlis Ulmanis manai paaudzei iemācīja mīlēt savu zemi, un par to viņam jāsaka liels paldies.” Tādēļ vēl jo lielāks bija šoks, kad Lidijas bērnības idilli izjauca divu naidīgu, asiņainu režīmu uzbrukums: vispirms ienāca padomju okupācijas karaspēks, bet 1941. gadā viņus nomainīja nacisti, kas nežēlīgi izrēķinājās ar Pāvilostas ebrejiem, arī Lidijas bērnības draugiem. Otrā pasaules kara laikā Lidijas vecākais brālis dienēja leģionā; kara beigās viņš ar laivu paspēja aizbēgt uz Zviedriju. Pēdējo laivu gaidīja arī Lidija ar vecākiem, taču mamma pateikusi, ka nekur nebrauks. Lidija atceras, ka pēdējās dienas Kurzemes katlā bijušas briesmīgas. “1945. gada 9. maijs mums bija šausmīga diena, jo bija jābaidās no laupīšanām, izvarošanām un slepkavībām, ko pastrādāja “atbrīvotāju” armijas karavīri,” stāsta Lidija, kura tolaik nemaz nav pratusi krievu valodu. To viņa apguva vēlāk lēģerī, kur bija ieslodzīta kopā ar krievu inteliģences pārstāvjiem, brīnišķīgiem cilvēkiem, kas viņai mācīja krievu valodu un literatūru.
Pēc kara Lidijas ģimene, tāpat kā daudzi kurzemnieki, palīdzēja mežabrāļiem, kas turpināja pretošanos padomju varai. “Mēs ticējām, ka Rietumi mums palīdzēs, nepametīs Latviju likteņa varā. Taču viņi par mums nedomāja, tāpat kā nedomāja par Ukrainu, kad Staļina laikā ukraiņi mira badā, bet rietumnieki tikmēr ēda baltmaizi no Ukrainas kviešiem. Tā mēs dzīvojam, viens par otru nedomādami.”
Dievs vienmēr bijis līdzās
1946. gadā Lidija ar vecākiem tika apcietināta par palīdzību, ko viņi sniedza nacionālās pretošanās kustībai. Lidijai bija tikai 21 gads, kad viņa pirmoreiz nonāca apcietinājumā. “Manai paaudzei bija ielikti stingri pamati, tādēļ mums bija ļoti grūti pieņemt svešo varu. Lielāko daļu mūža mocījos, bet tā arī nespēju to pieņemt.” Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis nesen intervijā laikrakstam “Diena” paziņoja, ka “visa latviešu tauta sadarbojās ar padomju režīmu, izņemot kādus piecus cilvēkus, kā Gunāru Astru vai Lidiju Doroņinu-Lasmani”. “Visi pārējie, ja mani atmiņa neviļ, kaut kādā veidā sadarbojās – gāja 1. maija demonstrācijās, stājās pionieros un komjauniešos. Es pat domāju, ka toreiz latviešu tautas tā saucamā sadarbošanās bija vienīgais izdzīvošanas veids,” teica Hermanis.
Doroņina-Lasmane viņam piekrīt, jo latviešiem bija jācenšas izdzīvot arī pie šādas varas. “Latvija bija okupēta valsts, un vara mūs visus bija nospiedusi uz ceļiem. Gan mani, gan manu pratinātāju, kas bija spiests vērsties pret mani. Man viņa bija žēl, jo šis darbs laikam bija tik briesmīgs, ka viņš bija pamatīgi nodzēries. Tagad labprāt būtu aprunājusies ar šiem čekistiem, bet viņi jau ir miruši, tā nu sanāca, ka es viņus visus pārdzīvoju. Kas to būtu domājis! Savulaik, kad vēl strādāju Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, pie kolēģa bija atnācis viens čekists, kurš gribējis uz mani paskatīties, vai vēl esmu dzīva.”
Pēc atgriešanās no izsūtījuma Lidiju otrreiz apcietināja 1970. gadā, kad viņu apsūdzēja aizliegtās literatūras lasīšanā un izplatīšanā. Piespriesto divu gadu cietumsodu viņa izcieta sieviešu cietumā tepat Rīgā. Trešo reizi padomju vara pret viņu vērsās 1983. gadā, kad līdz ar Gunāru Astru un citiem disidentiem Doroņina-Lasmane tika sodīta par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Viņai piesprieda piecus gadus Mordovijas lēģerī, bet 80. gadu vidū sākās Gorbačova reformas un pēc starptautiskā spiediena PSRS sāka politieslodzīto atbrīvošanu, tādēļ 1987. gadā Lidija varēja atgriezties Latvijā. Doroņina-Lasmane secina, ka tieši ticība Dievam viņai palīdzēja izturēt visus pārbaudījumus. “Dievs vienmēr man bijis līdzās, arī cietumā. Kādēļ lai es nevarētu pārciest tās ciešanas, ko Viņš man uzlicis, ja pats Dieva dēls varēja nomirt par mums visiem?”
Protams, Lidijai ne viss ir pieņemams mūsdienu Latvijā, piemēram, tas, ka pēc neatkarības atjaunošanas varu saglabāja padomju nomenklatūras pārstāvji. Mūsu kaimiņiem igauņiem veiksmīgāk izdevās norobežoties no iepriekšējās varas un uzsākt jaunu ceļu. “Piemēram, par Igaunijas iekšlietu ministri kļuva Lagle Pareka, ar kuru kopā sēdējām Mordovijas lēģerī. Daudzi čekisti toreiz aizbēga no Igaunijas, jo baidījās, ka Lagle ar viņiem izrēķināsies.”
90. gadu vidū Lidijai tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, bet viņa nolēma atteikties no apbalvojuma, jo tolaik strādāja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā un redzēja, ka ordenis piešķirts arī vairākiem cilvēkiem, kas bija čekas aģentu sarakstā. Viņu vārdus Doroņina-Lasmane gan nevēlas nosaukt, bet uzskata, ka šiem cilvēkiem vajadzētu sekot Georga Andrejeva, bijušā LU rektora Ivara Lāča un dzejnieka Jāņa Rokpeļņa piemēram, pašiem nākot klajā ar publisku paziņojumu, ka sadarbojušies ar čeku. Viņa uzsver, ka čekas maisos glabājas Latvijas vēsturei nozīmīga informācija, kurai jābūt pieejamai arhīvā. “Tā sauktie čekas maisi jau nav nekādi maisi ar veciem krāmiem, ko varētu ar vieglu roku iznīcināt. Tā ir okupācijas varas specdienestu kartotēka!”
Neglabāju sevī naidu
No čekas maisiem Lidija uzzināja nodevēju, kurš savulaik ziņoja čekai par viņu pašu. Tas izrādījās kāds brāļa draugs, kas bija kļuvis par čekas ziņotāju. Tagad viņš jau ir aizsaulē, un Lidijai ir žēl, ka tā arī nesanāca izrunāties un piedot viņam. “Es piedodu saviem pāridarītājiem, jo Dievs man licis izvēlēties piedošanas ceļu. Ko es darītu, ja nespētu piedot? Kur gan liktu visu to šausmīgo naidu, kas mani plēstu uz pusēm?”
Latvijas vēsturē ir arī tādas lappuses, par ko daudzi negrib runāt, piemēram, pēc 1941. un 1949. gada deportācijām netrūka cilvēku, kas ievācās izvesto mājās, piesavinājās viņu mantu. “Kad atguvām dzimtas mājas, sākumā nemaz negribēju tur atgriezties, jo kolhozu laikā viss bija pārvērties līdz nepazīšanai,” stāsta Lidija. “Mūsu aka bija piemesta pilna ar atkritumiem; dzeramo ūdeni viņi veda ar cisternu. Vecā sirsniņmājiņa bija nojaukta; dabiskās vajadzības viņi nokārtoja vienā no istabām, kur mums pēc tam nācās izlauzt grīdu.”
Lidija uzsver, ka sevī neglabā naidu pret krievu tautu. “Es nevaru viņus piespiest aizbraukt no Latvijas, un tas nemaz nav vajadzīgs; lai viņi dzīvo savu dzīvi. Ja visi krievi tiešām aizbrauktu, vai tas mums palīdzētu atsaukt mājās latviešus, kas izklīduši pasaulē? Diezin vai.” Lidija lepojas ar savu ģimeni, mazbērniem un mazmazbērniem, kas ir palikuši Latvijā. “Es nekad neesmu gribējusi aizbraukt no Latvijas. Savulaik zviedri man piedāvāja politisko patvērumu; es tur nodzīvoju trīs mēnešus, vairāk nevarēju izturēt. Zviedri nesaprata, ko nācies pārdzīvot latviešu tautai; piemēram, kad viņiem stāstījām par represijām un izvešanām, viņi izbrīnīti prasīja: “Kādēļ jūs neizsaucāt policiju?””
Savaldīt zvēru sevī
Pirmās brīvvalsts laikā latvieši uzplauka kā zemnieku tauta, bet Doroņina-Lasmane atzīst, ka tagad daudz kas ir mainījies. Pēc viņas domām, vajadzētu ierobežot lauksaimniecības koncentrāciju lielsaimnieku rokās, jo citādi katrā pagastā paliek pāris lielsaimnieki, bet visi pārējie izklīduši pa pasauli. “Latviešu tautai nekad nav bijusi tik laba dzīve, kāda mums ir tagad. Iedomājieties, valsts visiem bezdarbniekiem maksā pabalstus, katram sirmgalvim pienākas pensija! Atceros, kā bērnībā mēs katru sestdienu ar pārtikas groziņu gājām uz pagasta nabagmāju, kur dzīvoja daži vecīši. Viņi mums adīja cimdus un zeķes, taisīja pastalas; viņi strādāja līdz pēdējam! Tāpat bija ar bērniem, kas jau pirmsskolas vecumā sāka ganu gaitas. Sešu gadu vecumā es biju iecelta par galveno pīļu un vistu ganu. Tītars man klupa virsū, to es nevarēju novaldīt. Un neviens negāja sūdzēties, ka vecāki ekspluatē bērnu darbaspēku, pārkāpj viņu cilvēktiesības.”
Lidija nenoliedz, ka laiki ir mainījušies un mums jāmainās tiem līdzi. Taču brīžiem viņai šķiet, ka ar visām pārmaiņām esam zaudējuši pamatu zem kājām. “Agrāk cilvēku dzīvi vadīja kristīgā morāle, bet tagad priekšplānā izvirzītas tiesības, nevis pienākumi.” Kristīgo ticību viņa uzskata par neaizstājamu palīgu sabiedrības morāles uzturēšanā. “Mēs nezinām, no kurienes rodas ļaunums. Tas zvērs dzīvo katrā no mums un kādā brīdī var izlauzties uz āru. Kā lēģera priekšniekā, pie kura atnākusi sieviete, lai lūgtu iespēju satikt ieslodzīto vīru, bet priekšnieks viņu vispirms izvaro un tikai tad atļauj tikties ar vīru. Vakarā viņš mierīgu prātu dodas mājās, samīļo sievu un bērniņus. Katrā no mums notiek cīņa starp labo un ļauno, un mūsu pienākums ir savaldīt to zvēru sevī.”
Lidija nebūt neuzskata sevi par kristāldzidras morāles iemiesojumu. “Arī es esmu dzīvē daudz grēkojusi, taču ceru, ka Dievs man piedos. Bet tagad man ir brīnišķīga dzīve! Priecājos, ka mana Latvija ir brīva un man tik daudz ir ticis dots. Es redzu, jūtu, dzīvoju!”
