Dons Žuans ar noslēpumu. Saruna ar aktieri Imantu Stradu 0
Piektdien, 15. februārī, Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvos Ērika Emanuēla Šmita lugas “Valoņas nakts” iestudējums Rolanda Atkočūna režijā. Stāstā par pasaules slavenāko siržu lauzēju donu Žuanu galvenajā lomā iejutīsies IMANTS STRADS.
– Kā jūtaties dona Žuana “ādā” – starp daudzajiem un dažādajiem tēliem, kurus esat atveidojis, šis šķiet ar vislielāko priekšstatu un mītu slodzi?
I. Strads: – Šajā izrādē mums ir ļoti viegla starta pozīcija, jo dons Žuans lugā ir savā norietā un varam izfantazēties, kāds tas norieta periods viņam būs. Līdz ar to nav tā baigā, trakā zīmoga, kad jāatbilst priekšstatam par to, kādam jābūt donam Žuanam.
Kā jūtos viņa ādā… Katrs jau noveco atšķirīgi, pēc nopelniem vai ne, bet jebkurā gadījumā man ir interesanti iejusties tāda klasiska, hrestomātiska personāža lomā. Var strādāt vēsu galvu, vēl jau nedēļa laika ir.
– Ērika Emanuēla Šmita lugā dons Žuans ir slēpti homoseksuāls – cik svarīgs šis aspekts ir Rolanda Atkočūna veidotajā iestudējumā?
– Mūsu gadījumā režisora interpretācijā tas nav tik obligāti, mans dons Žuans šo iespēju izmanto kā pēdējo salmiņu, lai paglābtu savu ādu. Mēs vairāk to esam pavērsuši šādā virzienā, nevis klasiski, kā to taisa, piemēram, Viktjuks (režisors Romāns Viktjuks. – L.K.-Š.). Mūsu versijā tas viņam patiesi ir kā pēdējā iespēja izglābties no sieviešu atriebības. Cerībā, ka izdosies.
– Vai izdodas?
– To nevar atklāt. Citādi jau viss tiks priekšā pateikts.
– Šķiet, ar Atkočūnu strādājat kopā pirmo reizi – kad viņš sāka darbu Liepājas teātrī, jūs jau bijāt no tā prom Valmierā. Kā vērtējat sadarbību ar Atkočūnu, kāds ir viņa darba stils?
– Šis noteikti ir autora teātris, bet tas ir pat ļoti labi – Atkočūns ir ļoti erudīts, zinošs, visu laiku procesā iekšā esošs līderis. Pie mierīgāka ritma pieradušie varbūt pat nevar izturēt – viņš ir motoriņš, līderis, neprātīgi erudīts, tāds, kādam arī jābūt īstam režisoram. Milzīgs prieks ar šādu režisoru strādāt un kopā kaut ko radīt, ka ceļi saveduši kopā.
– Un kāds ir darba process?
– Es jau kādu laiku nevērtēju izrādes pašu izrāžu dēļ, bet to, kāds bijis laiks, ko esmu pavadījis kopā ar grupu mēģinājumu procesā. Izrāde ir izrāde, tur varbūt arī jāizdabā skatītājam, bet tas, ko gūsti darba procesā, mēnešos, ko pavadi kopā ar režisoru, ir neatsverams.
“Valoņas nakts” iestudējumā gūstu baudu, strādājot kopā ar režisoru, kurš neapšaubāmi ir gudrāks par mani.
Ne vienmēr tā ir (smejas), bet šoreiz es to atzīstu, turklāt Rolands Atkočūns ļoti labi spēj noformulēt, ko no aktieriem vēlas. Tas paņēmiens, kā viņš strādā, man ir ļoti tuvs, mazliet pat atgādina to spēcīgo Fēliksu Deiču, ko piedzīvoju vēl 90. gados un gadsimtu mijā.
– Runā, ka jūs esat ļoti punktuāls, skrupulozs aktieris…
– Kļūstam vecāki, prasīgāki pret sevi un pārējiem, jo profesija jau ir viss, kas mums ir. Kā teica tas pats Atkočūns, Lietuvā aktieriem vairs nav noteiktu darba stundu, viņi strādā 24 stundas diennaktī, un mums jau arī tā ir, vismaz kamēr kārtējais darbs iznāk.
– Zināt franču valodu; vai lasījāt arī lugu oriģinālā? Vai vispār mēdzat pirms iestudējumiem lasīt darbu oriģinālus, meklējat nianses, kas, iespējams, tulkojumā zūd vai pārveidojas?
– Palasīju, jā, bet mūsu izrādē ļoti daudz kas atšķiras. Turklāt skola iedod tikai pamatu. Tikko ar filmu “Homo Novus” biju Briselē, satiku skolasbiedrus, kuri aizgājuši ar franču valodu tālāk dzīvē. Es saprotu, ko dzied Džo Dasēns, Šarls Aznavūrs vai Žaks Brels, varu mazliet parunāt, bet ļoti regulāri tomēr valodu nelietoju.
– Taču dzirdēju, ka aizraujaties ar salīdzinošo valodniecību?
– Jaunākā interese man ir salīdzināt slāvu koku – pētu krievu valodas saistības un sakarības ar ukraiņu un bulgāru, man patīk… Mūsdienās jau vismaz telefonā var novilkt aplikācijas un salīdzināt, un mācīties, jo Latvijā pat “Polaris” grāmatnīcā nav iespējams dabūt grāmatas par retāk lietotām valodām
Nav, ja vēlos atrast kaut ko par persiešu vai turku valodu, pat idišu nevaru iemācīties. Bet internetā un telefona aplikācijās ir, tad nu tās arī tiek izmantotas. Tagad domāju – ja pavadītu mēnesi Bulgārijā, varētu runāt tekoši (smejas). Gramatika ir pat vienkāršāka nekā krievu valodai.
Jā, valodas man patīk, uzskatu, ka cilvēks patiesi ir tik bagāts, cik valodas viņš zina. Katram mums uz vecumu dīvainība lien ārā, un viena no manējām ir šāda. Es mierīgi varētu doties valodu tūrismā apkārt pasaulei. Tās ir ikdienas lietas, kas padara dzīvi interesantāku.
– Vai varat mazliet atklāt profesijas noslēpumus: kas palīdz izveidot tēlu, iejusties pilnīgi atšķirīgā dzīves izjūtā, citā laiktelpā?
– Galvenais, lai kāds arī būtu atveidojamais personāžs, viņš ir jāmīl. Lai cik viņš būtu nekrietns un slikts, ja tu viņu nemīli, nevari aizstāvēt katru viņa darbību, tad ir švaki. Bet, ja to vari izdarīt – un katram tēlam var atrast kādu attaisnojumu viņa rīcībai un domu gājumam –, tad jau aiziet. Sākumā ir tie lielumi, kas doti lugā. Tas ir pirmais, ko aktieris izmanto, lai vispār varētu kaut ko sākt saprast. Un tad jau sākas interpretācija – kas varētu būt iespējams, varbūt ne simtprocentīgi, bet lai nebūtu pretrunā ar uzrakstīto.
– Vai ir bijuši tēli, kas nelaiž vaļā?
– Tā nedrīkst būt! Tas nav profesionāli, tad jāpaliek par to tēlu un jāiet dzīvot trakonamā, jo tas jau mazliet velk uz ārprātu.
Protams, ir dažādi ceļi, kā tikt klāt tēlam, bet ārā tikt būtu tikai normāli.
Cilvēkam jau ir dabīgi censties atbrīvoties no tā, kas apgrūtina.
– Pagājušajā gadā kopā ar dzīvesbiedri Elīnu Vāni tikāt atzīti par labākajiem Valmieras teātra aktieriem pirmā plāna lomās, gan katrs savā iestudējumā, tāpat saņēmāt nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai. Cik svarīgs ir šāda veida novērtējums?
– Tas uzliek nākamo pienākumu, arvien lielāku atbildību, kad katrs nākamais solis, kas īsti neizdodas, šķiet kā atkritiens. Tik dīvaini jau ir cilvēki šajā profesijā. Protams, mirklis, kad to uzzini, ir patīkams, bet pēc tam gadu jādzīvo ar apziņu, ka nedrīksti būt vājāks, sliktāks, nekā esi pirms tam bijis.
Man ļoti patīk Pētera Lūča teiciens par to, ka viss paveiktais ir tikai jaunā sākums. Tajā ir ļoti liela patiesība, jo tu esi tikai tas, ko tajā brīdī dari, nevis ko esi kādā brīdī izdarījis, kādi ordeņi tev pie krūtīm žvadz – vari ar tiem būt kaut noklāts no vienas vietas, bet, tikko nomainās paaudzes, neviens vairs nezina, kādi ordeņi tev ir un par ko. Un šis jau arī ir laikmets, kad viss ļoti ātri aizmirstas, kā krievu valodā saka – “iz kņazi v grjazi”*. Tā arī ir: vienā dienā vari uzvarēt šovā un par tevi runās visa valsts, bet pēc diviem mēnešiem tevi vairs neviens pat nepieminēs.
– Vai tas nozīmē, ka dzīve kļuvusi ātrāka?
– Es domāju, dzīve noteikti kļuvusi ātrāka, mēs viens otru varam sasniegt daudz ātrāk, lai tas būtu mežā, uz kuģa, tevi var sazvanīt pat pludmalē un jebkur.
– Esat daudzpusīgs – ne tikai teātra aktieris, arī filmējaties, pats veidojat uzvedumus bērniem. Kas jums tuvāks – skatuve vai kamera –, jo tehniski tomēr diezgan liela atšķirība?
– Esmu no tiem, kas aizstāv pozīciju, ka nepraktizējošs aktieris, ja viņam nav sparingpartnera, ar ko trenēties, kvalitatīvi filmēties nevar. Latvijā tikai no filmām dzīvot nevar neviens, tādēļ vajadzīgi treniņi, lai tu būtu kamerā normāli adekvāts, vienmēr atšķirīgs un labāks.
Nemitīgi būt “silts” profesijā vari, tikai strādājot.
Iespējams, es kļūdos, bet tomēr domāju, ka tas ir vienīgais ceļš, kā arī filmā var sasniegt labus rezultātus, – ja esi praktizējošs aktieris arī teātrī.
Protams, arī filmas ir dažādas, situācijas, uzdevumi, ko režisori grib panākt, atšķiras. Var jau būt uzdevums, kas ir, kā saka, “uz ģīmi”, un neko arī vairāk nevajag, kā tikai tavu faktūru. Ja nemāki runāt, pēc tam studijā ierunās.
– Piedalījāties arī divās simtgades programmas filmās…
– Kino simtgade bija forši, tikai būtu labi trešo daļu no tā budžeta katru gadu veltīt kinoindustrijai. Jo – ko tad mēs atstāsim pēc sevis nākamajām paaudzēm? Kino tomēr ir laikmeta liecība – tagad mēs skatāmies pirmo filmu “Zvejnieka dēls”, uzzinām gan to, kāds bijis spēles stils, gan par režisoru Lapenieku, kurš emigrēja, redzam, kādi bija aktieri, citādi jau viņus varētu redzēt tikai bildītēs…
– Vai nebija tā, ka jāskrien no viena filmēšanas laukuma uz otru?
– Bija… Vienu brīdi rudenī bija četri kino projekti paralēli, es jau filmējos arī “Vecā dārza noslēpumā”, un vēl izrāde. Rudens periods bija tāds… saspringts. Tagad ir pavasaris un daudz brīvāks, priecājies vai raudi.
– Ikdienā filmējaties arī seriālos…
– Seriāli ir iespēja ikdienā izdzīvot, varbūt vieglāk kādu rēķinu nomaksāt, un arī, ja citas kameras iespējas nav, neiečākstēt. Seriālā viss notiek ātrā tempā, jābūt diezgan lielai mobilizācijai, jāpaspēj caur sevi izlaist diezgan lielu teksta apjomu, jo vienā telpā uzliek gaismas un visu iefilmē trim četrām sērijām.
Un arī te tas pats ātrais laiks – pats esmu saskāries arī ar to, ka paiet divi mēneši pēc seriāla, un liekas, ka to neviens nav redzējis… “UgunsGrēkā” piedalījās, šķiet, visi Latvijas aktieri, liktos, jebkurš varētu braukt pa Latviju un koncertēt, bet tā jau nav.
– Vai pats arī skatāties Latvijas simtgades filmas; kuras šķitušas vislabākās?
– Man patika “Bille”, jo ļoti saslēdzās ar Vizmas Belševicas dzīves stāstu, Klāvu Elsbergu – šī filma likās ļoti emocionāla pieredze, izjusts darbs.
– “Billē” spēlē jūsu dzīvesbiedre Elīna Vāne. Kā tas ir – vai diviem aktieriem vieglāk saprasties, vai tāpat vien ir kā visiem citiem?
– Sākotnēji galvenais tomēr cilvēks, tikai pēc tam profesija. Ogļracim varbūt būtu grūti saprast, kāpēc aktierim vajag kādā brīdī tieši tā vai ne citādi darīt. Protams, ja viena profesija, tas noteikti palīdz izprast otra stāvokli kādā brīdī, jo saproti situāciju – bet var būt arī grūtāk, jo ja nu tajā brīdī pats esi kādā radošā strupceļā…
– Tātad, visu kopsavelkot, varētu sacīt…
– …ja vēl kāds nav bijis Valmieras teātrī, tagad ir pēdējais laiks atbraukt. Saprotu, ka mūsdienās tas nav lēti, tomēr viens ir paskatīties izrādi teļļukā, bet uz skatuves tas ir pavisam citādi – te un tagad, vienīgo reizi tieši tev nospēlēts. Nofilmēta izrāde nekad neizskatīsies tāda, kā tā ir zālē. To nevar aizstāt ne ar kādu ierakstu, lai cik tas būtu jaudīgs.
