Jaunākais albums “Tepat” bija visai mierīgs noskaņojuma ziņā. Jādomā, ka jaunajās dziesmās Dons skanēs citādi, aktīvāk, ja reiz iesaistīti dīdžeji, ko mūsdienās klausās jaunatne. 1
Jā, “Tepat” tiešām bija mierīgāks, jo man pašam bija vajadzīga atelpa. Tas ir tāpat kā braucot ar riteni – ja visu laiku braucam ātri, ik pa brīdim gribas ātrumu samazināt, un tad atkal – uzmīties! Šis ir tas brīdis, un nevaru vien sagaidīt brīdi, kad jaunais materiāls tiks izpildīts publiski, koncertā.
Kaut ko no jaunā dzirdēsim uz “Summer Sound” festivāla skatuves jau šonedēļ?
Vienu dziesmu noteikti uzspēlēšu – būs pirmatskaņojums! Nosaukumu vēl nevaru teikt, jo, kas zina, varbūt līdz festivālam tas vēl mainīsies. “Summer Sound” būs tāds lielisks noslēgums “Tepat” albuma posmam. Šis būs pēdējais koncerts ar šo programmu. Ceru, ka mūs nenostums no skatuves, ja gadījumā programma izstiepsies par desmit minūtēm garāka.
Pats esat lielo mūzikas festivālu kultūras cienītājs?
Pirmā reize, kad redzēju kaut ko līdzīgu festivālam, bija, šķiet, 2002. gadā Liepājā, “Pūt, vējiņi!” skatuvē. Toreiz tur uzstājās gospeļu koris no Londonas. Ieraudzīju to kori – toreiz jau biju sācis rakstīt kaut kādas melodijas – un nodomāju, tas ir super! Savulaik aizbraucu arī uz Liepājas “Beach Party”, un toreiz domāju – kaut es kādreiz varētu spēlēt festivālā! Vienalga, uz kuras skatuvītes. Tur bija tas īstais tusiņš, man bija padsmit gadi. Tagad, teikšu godīgi – mans burziņu laiks ir beidzies – tā nav mana mīļākā nodarbe. Varbūt kļūstu tam par vecu. Man nekad nav patikusi liela drūzma. Savukārt būt festivālā uz skatuves – tas gan man patīk. “Summer Sound” esmu spēlējis vairākas reizes un zinu, ka man šis notikums nesākas un nebeidzas tikai ar koncertu uz skatuves. Tam jānoskaņojas vismaz trīs dienas, bet pēc tam sanākam kopā, pārrunājam. Atceros, pēc iepriekšējā festivāla uz dažām dienām visi kopā aizbraucām uz Pāvilostu. Tā ir forša atpūta un foršs tusiņš – viss kopā.
Arī pasaulē lielās mūzikas zvaigznes savā ziņā ir pat spiestas spēlēt vairāk tūres koncertu, uzstāties vasaras lielfestivālos, jo ierakstu pārdošanas industrija sen vairs neļauj nopelnīt tik, cik agrāk.
Tā ir tāda mūzikas biznesa specifika – viss mainās, tāpat kā viss cits. Tomēr ir viena lieta, kuru lielie korifeji, gan Zigmars Liepinš, gan Raimonds Pauls – tā esmu lasījis – savulaik teikuši – viss ir repertuārā. Ir jābūt dziesmai, jābūt kompozīcijai, ko dziedāt! Pārējais saliekas pats. Galvenais ir koncentrēties uz materiālu, jaunu programmu. Tas, vai materiāls ikreiz iznāks labāks vai sliktāks, jau ir vērtējams subjektīvi. Ir jārada. Lai tad, kad būšu nodzīvojis līdz 60 vai 70 gadiem, būtu kaut kāda vācelīte jau pierakstīta.
Mērķis ir sakrāt vērā ņemamu vācelīti?
Kāpēc ne? Lai pēc tam ir forši atskatīties, kādas smieklīgas un nesmieklīgas dziesmas rakstītas. Katrai dziesmai ir savas stāsts. Savs – klausītājiem, savs – man. Man par katru dziesmu ir kaut kādas atmiņas. Es tajās tomēr cenšos ielikt piedzīvotās dēkas, bēdas un priekus. Galvenais, lai atskatoties zinu, ka tas ir bijis pa īstam, nevis uzrakstīts tāpēc, ka kaut kas bija jāuzraksta. Kā teica Imants Ziedonis – nodzīvot dzīvi tā, lai ir prieks atcerēties, bet ir kauns par to stāstīt. Manas dziesmas savā ziņā dokumentē to, kas ar mani noticis. Protams, tiek apdziedātas arī kaut kādas fantāzijas.
Vai vēl var atrast īsto sajūtu dziesmām, kas rakstītas pirms ilgāka laika, piemēram, “Ja tu man esi” radīta pirms desmit gadiem!
Gan šī, gan “Ja es būtu vējš” – es tās dziedu joprojām. Varbūt man ir tā privilēģija, ka koncerti nav tik bieži. Tad varbūt pēc četriem gadiem es teiktu, pietiek griezt uz riņķi vienu gabalu.
Jaunie mūzikas censoņi raugās ieplestām acīm uz Dona veiksmes stāstu, vēloties dzirdēt kādu patiesību, kā pie tā nonākt. Pēc dzīves posma, kas bija pavadīts Anglijā, pat šķita, ka nekāda turpinājuma mūzikā varbūt nebūs.
Manuprāt, vissvarīgākais, un to jau teikuši daudzi cilvēki – ir jāmīl tas, ko dari. Grūtības ir visiem, jo jebkurā sfērā ir brīži, kad spēki izsīkst, un tad tev vajag kaut kādu enerģijas lādiņu. Ja tevī nav šīs mīlestības, tad padodies. Ir brīži, kad arī man ir nolaidušās rokas, kad šķiet, neko jaunu vairs nespēju. Notur vēlme to darīt. Spilgti atceros visus piedzīvojumus no Anglijas laika. Tas patiesībā bija ļoti ražens laiks, kad rakstījās dziesmas. Starp citu, viena dziesma jaunajā albumā būs tieši no tā laika. Ir dziesmas, kas nav iekļuvušas albumos, jo nav bijis to laiks. Piemēram, “Pēdējā vēstule” neiekļāvās albumā “Signāls”, bet iekļuva nākamajā. Arī “Zaldātiņš” iekļuva tikai nākamajā albumā. Tagad ir tāda dziesma “Namiņš”, kura bija nolikta manam pirmajam albumam, bet būs tagad, jaunajā albumā.
