Donora spermas izmantošanas iespējas Latvijā 2
36,6 °C konsultants MĀRIS ARĀJS, ginekologs un auglības speciālists klīnikā EGV
* Latvijā spermu uzglabā piecas iestādes.
* Topošie vecāki var iepazīties ar donoru datubāzi un pēc saviem ieskatiem izraudzīties piemērotāko. Par katru pretendentu norādīti šādi kritēriji: augums, svars, matu un acu krāsa, izglītība, ģimenes un bērnu esamība, asinsgrupa un rēzus faktors.
* Latvijā rezerves donoru neizvēlas, jo nav iemesla, lai kaut kas neizdotos ar pirmo.
* Lai kļūtu par donoru, spermas kvalitātei jābūt izcilai un kandidātam jāiztur ļoti stingri atlases kritēriji. Vispirms ir intervija, kuras ietvaros klīnikas speciālists noskaidro potenciālā donora motivāciju un ģimenes slimību vēsturi (piemēram, vai nav onkoloģiskas slimības vai alkoholisms). Tiek novērtēti pretendenta vizuālie dotumi, proti, vai viss ir proporcionāls. Ja intervijā kandidātu neatsijā, viņam veic spermogrammu (spermas kvalitātes pārbaudi), ģenētisko izmeklēšanu un seksuāli transmisīvo slimību (STS) analīzes. Savu vērtējumu dod psihiatrs un narkologs, donors nedrīkst būt uzskaitē. Ja atlasi iztur, donors 5–10 reizes nodod spermu, ko sešus mēnešus sasaldētā veidā glabā karantīnā. Pēc šā laika donoram vēlreiz veic analīzes uz STS, tostarp HIV, B un C hepatītu, un tikai pēc tam spermu drīkst izmantot. Veselības pārbaudes donoram apmaksā spermas banka, par veltīto laiku sniedzot arī atlīdzību, kuras apmērs ir konfidenciāls.
* Latvijā spermas donora personību nav iespējams noskaidrot.
* Nereti par spermas donoriem nolemj kļūt vīrieši, kuri saskārušies ar grūtībām tikt pie bērniņa sievietes reproduktīvās veselības problēmu dēļ, taču pašu spermas kvalitāte atzīta par izcilu.
* Pirms veic intrauterīno insemināciju, sievietei nepieciešamas pārbaudes, vai nav medicīnisku problēmu, piemēram, olvadu necaurlaidības, kas kavētu grūtniecības iestāšanos.
* Veicot IUI par maksu, rindā nav jāgaida. Šo procedūru iespējams izdarīt arī valsts apmaksātās neauglības ārstēšanas programmas ietvaros, taču tad jāgaida aptuveni divi gadi. Sagaidot savu kārtu, pāri visbiežāk izvēlas veikt medicīnisko (mākslīgo) apaugļošanu, jo pēc tās grūtniecība iestājas 40% gadījumu, bet pēc IUI ar donora spermu – vien 15% gadījumu.
Visbiežāk spermas donoru izmanto, ja
* vīrietim ir neārstējama neauglība,
* no vīrieša bērns var mantot smagu ģenētisku slimību,
* sievietei nav izdevies atrast dzīvesbiedru.
Ko runā
No interneta: “Tā kā potenciālo spermas donoru fotogrāfijas apskatīt neļauj, iespējams uzrauties uz neglīteņa, no kura mazais var mantot, piemēram, kumpu degunu vai atļukušas ausis.”
Liene: “Ja no sirds vēlas bērniņu, kas tāds diez vai spēj uztraukt. Turklāt tas viss taču mūsdienās ir labojams, ja nu tiešām ir tik traki. Ja no tā ļoti baidās, šķiet, nav īsti pareiza motivācija. Mazuļa radīšana nav tirgus, kur iespējams izvēlēties perfektu preci. Arī, radot bērnu dabiskā ceļā, taču nevar zināt, kāds viņš izskatīsies.”
No interneta: “Spermas donori galvenokārt ir neveiksminieki ar zemu izglītības līmeni, bez garīgām vērtībām, kuru vienīgā vēlme ir šādā veidā nopelnīt naudu.”
Liene: “Valstī, kur dzīvojam, lielākā daļa donoru ir medicīnas studenti. Ja mums ar vīru būtu jāizmanto mākslīgā apaugļošana (IVF), kur izņem olšūnas, lai apaugļotu ārpus ķermeņa, kā saka, mēģenē, liekās būtu atdevusi, lai palīdzētu citiem bezbērnu pāriem.
Donorēšana ir labdarība, tādēļ diez vai ar to nodarbojas morāli degradējušies tipi, turklāt katru kandidātu rūpīgi izvērtē. Ja kāds tomēr to darījis vienīgi naudas dēļ, mani tas neuztrauc. Bērns dzīves vērtības un uzskatus nepārmanto ģenētiski, bet gan nemanot pārņem no vecākiem, ar kuriem diendienā ir kopā.
Ir jau viegli moralizēt, ja pašam nav problēmu tikt pie bērniņa. To var salīdzināt, ja vesels cilvēks metas virsū ķīmijterapijai, sak, briesmīgas, indīgas zāles, no kurām mati izkrīt, cilvēks kļūst fiziski vājš… Bet vēža skartajiem tā ir cerība uz dzīvi! Tāpat neauglīgiem pāriem spermas vai olšūnu donors ir cerība iegūt savu bērniņu.”
