Franks Gordons: Donalds Tramps spiests savaldīties 19
Demokrātiskās valstīs jau labi sen pieņemts klasiskais pilnvaru iedalījums: pirmā vara – likumdevēja (“legislative”), otrā – izpildvara (“executive”), trešā – tiesas (“judiciary”). Nu jau kādus simts gadus ir pamats pieminēt arī “ceturto varu” – presi, mūsdienās – plašsaziņas līdzekļus jeb medijus.
Donaldam Trampam, kas 20. janvārī nomainīs Baraku Obamu ASV prezidenta amatā, bet pagaidām rezidē savā Ņujorkas Piektās avēnijas rezidencē “Trump Tower”, arvien lielākā mērā nākas ņemt vērā šo “ceturto varu”, kuras spēku un ietekmi iemieso laikraksts “New York Times” – “NYT”.
Nesen, 21. novembrī, Trampam viņa augstceltnes 25. stāvā bija, var teikt, saskriešanās ar CNN, NBC un citu elektronisko un drukāto mediju pārstāvjiem, kurus viņš strostēja, pārmetot tiem “negodīgu”, pat “skandalozu” attieksmi pret sevi. Elitārā žurnāla “The New Yorker” galvenais redaktors Dēvids Remniks bija tik sašutis, ka pēc šīs “slēgtās” tikšanās savas dusmas pret Trampu izpauda atklātībai.
Donaldam Trampam lielu savaldīšanos prasīja tai pašā dienā pieņemtais lēmums – tikties ar “New York Times” vadību. Viņš taču šo laikrakstu vēlēšanu kampaņas gaitā vienā laidā lamāja, un “NYT” nepalika parādā, iestājoties par Hilariju Klintoni un noniecinot viņas sāncensi. Galu galā Tramps nāca pie atziņas, ka ar “New York Times” ir jārēķinās, jo šai “lapai” ir globāla ietekme uz sabiedrisko domu. Tā nu viņš, “pārvarot sevi”, devās uz laikraksta lepno mītni un sniedza plašu interviju “NYT” izdevējam un īpašniekam Arturam Sulcbergeram junioram, kura ģimenei jeb dzimtai šis laikraksts pieder kopš 1896. gada, un avīzes vadošajiem redaktoriem un žurnālistiem.
Un skaties vien – šoreiz Donalds Tramps, var teikt, demonstrēja valstsvīra stāju, bija mērens un savaldīgs savos izteikumos, liekot saprast, ka vairākos jautājumos viņš negrasās ieņemt “ekstrēmu” pozīciju. Gandrīz vai tēvišķīgi pārmetis šim laikrakstam, ka tas bijis “pārāk skarbs” pret viņu, Tramps – tavu brīnumu – nosauca “New York Times” par “lielu, lielu dārgumu, pasaules dārgumu”. Patiešām, jēdziens “ceturtā vara” nav no gaisa grābts.
Vācijā šo “ceturto varu” spīdoši iemieso nedēļas žurnāls “Der Spiegel”, kura izcilākie raksti lasāmi arī angļu valodā šā izdevuma starptautiskajā portālā. Iespaidīgs un uz pārdomām vedinošs ir “Der Spiegel” galvenā redaktora vietnieka Dirka Kurbjuveita raksts “Amerika atteikusies no savas vadošās lomas Rietumos”. Gandrīz simts gadus, raksta Kurbjuveits, Savienotās Valstis “bija brīvās pasaules līderes. Bet līdz ar Donalda Trampa ievēlēšanu Amerika tagad atteikusies no šīs lomas. Pienācis laiks Eiropai un Angelai Merkelei aizpildīt šo tukšumu”. Raksta autors liek saprast, ka Donalds Tramps novērsies no Eiropas un atstāj to vienatnē: “Tagad Eiropai acīmredzot vajadzēs pašai gādāt par savu drošību – turklāt laikā, kad mums ir darīšana ar Vladimiru Putinu, Redžepu Tajipu Erdoganu un “Islāma valsti”.”
Un par to pašu: “Vai Ķīna var nomainīt ASV, lai vadītu pasauli?”, vaicā laikraksts “Global Times”, kas iznāk angļu valodā un atrodas Ķīnas valdības uzraudzībā.
Ievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps bija apsolījis atteikties no tā sauktās Klusā okeāna partnerības, un vairāki Rietumu mediji paužot cerības, ka Ķīna, būdama “augoša superlielvalsts”, aizvietos Ameriku, “lai vadītu pasauli”. Bet vai Ķīna tam ir gatava? “Global Times” atzīst, ka Ķīna šo misiju nevar uzņemties – Amerika tomēr paliek visspēcīgākā. ASV vadošā loma ir nenoliedzama, bet, spriež “Global Times”, Ķīnas turpmākā izaugsme ir neizbēgama. Saprotiet, kā gribat…
