Egils Līcītis: “Vienotības” kongresā čučēšana nebūs 5
Žēl to vietvalžu. Boķa, Šulca un Adamoviča kungi kā novadu rezidenti ieradās “Vienotības” frakcijā, labi domādami, ka tur būs kluss, ka varēs dzirdēt mušas rāpojam pa Saeimas istabas logu rūtīm. Ka būs kā akadēmiskā zinātņu biedrībā vai mormoņu draudzē, kur netiek izdzerta ne šņabja lāse, visi cītīgi upurē seniem senču dieviem un vada valsti. Kā īstenībā izrādās? Izrādās, ka viņi nokļuvuši tādā vietā, ko politikā apzīmē par “domubiedru terāriju”. Ziniet, kad vārās kā raganu katlā vai iet kā čūsku midzenī. Tīri vai jānēsā līdzi verķis, lai tevi nepataisītu aukstu kāds “citādi domājošais”.
Jūs taču varat iedomāties – aizbrauc Adamovičs uz dzimtajiem Preiļiem atskaitīties tautai, kas viņu vēlējusi, par veikumu. Provincieši izprašņā: vai remontēs ceļus un kad uzlabosies cilvēku materiālais nodrošinājums? A mūsējais Saeimā saka – ziniet, tagad darba kārtībā ir viendzimuma laulības institūta iedibināšana. Te piemetināms vien tas, ka satracināts latgalis ar mietu ir kudī bīstamāks par trenētu specvienības kaujinieku, un tas jau ir garšas jautājums, vai nomedītam Adamoviča kungam pirms cepšanas pievienot kadiķogas vai iztikt tāpat.
Arī Talsos vai Bauskā “Vienotības” nodaļu biedriem var aptecēties dūša, ja viņiem sauc – ā, jūs no tās debeszilās partijas? Kad dibināsiet seksuālo minoritāšu ministriju? Cilvēki taču iestājās partijā, kur uzskatīja, ka it visā jāietur vidusmērs, līdzsvarotība, bet tagad pēc dažu biedru – bizoņu iniciatīvām sākas konservatīvo vērtību izskalošana un aktīvs superliberālisma augšanas laiks. Liberāls nav nekas slikts, bet mūsu liberāļi ir tādi “špāsīgi”. Viņiem raksturīga nevis dažādība, bet savādība. Vai nu bērnības traumu, vai vēlāku pazemojumu dēļ šie “tolerantie” ļaudis ir stipri uzmācīgi ar savām idejām un ļoti varmācīgi, agresīvi uzbrūkoši pret citu viedokļu pastāvēšanu. Nemierīgais mazākums diskusijā šķiet gatavs vai galvu noskrūvēt pretiniekam, un plurālisms viņu izpratnē ir tāda apmainīšanās ar zalvēm, ka reaktīvā artilērija salīdzinājumā ir pistongas plakšķi.
Viņiem gribas pēc ievērojamāka stāvokļa partijā, nevis zem konservatīvās tupeles.
Līdz ar to “Vienotības” kongresā čučēšana nebūs, taču izteikta naida runa arī diez vai. Kongresā izmērīs iesaistīto pušu nervu stiprumu. Dzīvi domubiedru terārijā turpinās, jo ērtības un siltumu dod atrašanās pie varas. Diez vai pašrocīgi celtā partijā kāds gribēs tapt par apstāvētāju procesā “nobērējām veco “Vienotību” ar godu”. Kur liberāļi šobrīd citur dēsies? Dibinās sorosītu sektu? Tāpēc lielie greizie rati brauks tik uz priekšu un gaisā necelsies nesējraķete “Judins”. – Vai, labas dienas, māsiņas! – vestibilā sasveicināsies “Vienotības” sieviešu gals, un tikām vīri ārpusē pīpos, vakarā plānos uzpumpēt vairāk promiļu nekā Spolīšam un trieks par hoķīti, gaidot, kādus norādījumus dos stiprais dzimums – tie cilvēki, kuri radīti no viņu ribām. Ģenerālsekretāram rūpēs – kaut ātrāk viss beigtos bez dāmu klopītes un kongresmeņi tiktu pie izēšanās. Kaut nu galerts neatlaižas, rasols nenoūdeņojas un žāvētais liesumiņš neapkalst.
Starp citu, to Viņķeli nevar likt pie darba? Lai izšūn partijas karogu, jo bezdarbība viņai norauj jumtu.
