Domubiedri un atbalstītāji 0
Dzirdot šo mistisko vārdu salikumu, sāk darboties iztēle un uzrodas jautājumi. Kas mums liek apvienoties domubiedros un kas – atbalstītājos? Kas tie ir par cilvēkiem, kurus mēs atbalstām? Te nu iespējami dažādi varianti.
Var atbalstīt ļoti ietekmīgus ļaudis, tādējādi iemantojot viņu labvēlību (kādu amatu, naudas piešķīrumu, komandējumus), bet var stutēt arī vadāmas personas, ko sauc par ielikteņiem. Ar domubiedriem un atbalstītājiem var paveikt varenas lietas. Visu izšķir tas, kurp vērš spēka vektoru – uz vispārējo vai tikai savu labumu.
Pēc Saeimas vēlēšanām daži politiķi nevarēja vien beigt priecāties par oligarhu nobīdīšanu no politiskās skatuves. Vēsturē gan to sauc par Pirra uzvaru.
Tā saucamie oligarhi tepat vien ir, tikai izskatās, ka aizgājuši ziemas guļā. Veikli tikuši vaļā no partiju parādiem, viņi nodarbojas, ja tā var teikt, ar partiju renovāciju – gudro tām jaunus nosaukumus, domubiedros iesaista sabiedrībā populārus cilvēkus, bet atbalstītājos – naudīgus ļaudis, kuru vārdi nav obligāti visiem jāzina.
Vislabāk ir sākt iztālēm, dibinot ar patriotiskiem saukļiem greznotas sabiedriskas organizācijas vai biedrības. Starp citu, ar nosaukumiem nemaz neiet viegli – labākie jau sen izķerti. Mums gan ir zvērestam līdzīgs un vēl nenovalkāts “Gods kalpot Latvijai!”, bet nu tam ir uzradīts jaunākais brālis “Gods kalpot Rīgai”. Izskatās, ka Rīga ar vicemēru Andri Ameriku priekšgalā jau ir atdalījusies no Latvijas. Par kādu godu var runāt, ja Rīgas domē pat neatrodas līdzekļi prestižajai Rīgas balvai, ar kuru tiek pagodinātas intelekta virsotnes?
Paaudžu maiņa (arī politikā) notiek nemitīgi, tāpēc ir nepieciešamas publiskas diskusijas par morālām vērtībām. Rūdolfa Blaumaņa Tālavas taurētāja hrestomātiskā atziņa: “Mans zelts ir mana tauta, / Mans gods ir viņas gods” nav tikai literatūras vēsture. Tas ir lielisks tests mums katram. Un nebaidīsimies jautāt arī mūslaiku taurētājiem, kas ir viņu zelts un gods.
