Dominantie tēviņi kā sociālie parazīti. Saruna ar psihoterapeitu Arturu Utinānu 55
Artūrs Utināns, docents Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedrā un virsārsts tāda paša nosaukuma klīnikā, ir pētījis, kāpēc cilvēki nedomā kritiski un bieži tic visam, ko viņiem pasniedz rakstiskā, mutiskā un citā veidā. Utinānam garām nav paslīdējušas “Rīdzenes sarunas” ar to dalībnieku domāšanas veidu, kas viņam kā psihoterapeitam nav nekāds pārsteigums. Viņš neatteica padalīties ar savām pārdomām.
Oligarha personības šarms ir lamuvārdi. Kā jūs skaidrotu šāda veida harismu?
A. Utināns: Cilvēku un dzīvnieku grupā ir novērojami divi sadarbības veidi – tendence dominēt jeb pakļaut vai tendence veidot līdztiesīgas, svešvārdā, egalitāras, sabiedrības. Nu, piemēram, kādu brīdi aizvēsturiskajā periodā paleolītā, kaut gan tur bija neliela virsaišu un šamaņu hierarhija, tomēr cilvēki darbojās galvenokārt uz līdztiesīgiem pamatiem. Toreiz privātīpašuma nebija un viss labums tika sadalīts vienādi. Labākais mednieks nevarēja medījumu pievākt tikai savai ģimenei, tas bija jāsadala starp visiem klaniem.
Hierarhiska cilvēku sabiedrība izveidojās, ienākot privātīpašumam, kas nostiprināja bagātnieku slāni. Viņu uzvedībai raksturīgi trīs “a”: ambīcijas, agresija un alkatība. Lamāšanos var pieskaitīt pie agresīvas uzvedības, ko atļaujas stiprākais, lai iebaidītu vājākos. Lamāšanās ir savas varas paušana, līdzīgi kā ģenerāļa uzpleči vai vēl kādas dominances zīmes.
Agresīva runa ir runāšana ar pārliecību. Šāds cilvēks var runāt arī pilnīgas muļķības – ir zināmi visāda veida reliģisko kustību, sektu un kultu piemēri, kad var sastāstīt jebko, ja cilvēks runā ar pārliecību. Bet pakļautajiem aktivizējas ticības mehānisms. Cilvēks ir ticīgs radījums.
Pretēja ticībai ir kritiskā domāšana, kas saistīta ar loģiku, zinātni, faktu analīzi… Esmu to pētījis savā zinātniskajā darbā. Cilvēks evolucionāri nav attīstījies tā, ka evolūcija būtu ļoti balstījusi loģiku. Lai cilvēks sāktu kritiski domāt, viņam diezgan cītīgi jāstrādā šai virzienā apmēram septiņus astoņus gadus. Arī gēni nosaka, cik daudz izdosies. Bet ticība autoritātei, kas kaut ko saka ar pārliecību, tas jau ir daudz vairāk – tas ir kā arhetips. Mums ir divas arhetipiskas uzvedības – vai nu dominēt, valdīt, vai pakļauties.
Ideālā barā, kuru vada hierarhija, visi padotie atzīst dominantā tēviņa virsvadību un viss, ko viņš dara, tas ir gudri. Arī pērtiķa barā imitē dominējošo šimpanzi, nevis to, kas sociālajā hierarhijā ir zemu. Savukārt dominantais tēviņš cītīgi raugās, lai kāds nekāro pēc viņa varas. Tāpēc visās sabiedrībās ir kaut kāda veida sociālie žesti, neverbālā uzvedība, kas akceptē un izrāda padevību un pakļāvību dominējošajai harismātiskajai autoritātei. Tas autoritātei sagādā miera sajūtu. Bet, ja tai izsaka kritiku, tā ieiet prostrācijā, jo kritika ir varas apšaubīšana. Tas dominējošam nozīmē, ka kāds cits kāro nostāties viņa vietā.
Otrs mehānisms, kas darbojas baros, ir tā saucamā sodīšana. Soda cilvēkus, kas nav pietiekami altruistiski pret pārējiem, un sodīšana var izpausties kā atstumšana. Dominanto tēviņu arī var atstumt zemāk esošo tēviņu alianse. Piemēram, kritika masu informācijas līdzekļos var nozīmēt divas lietas. Pirmkārt, netiek atzīta vadoņa gudrība, tātad netiek demonstrētas pakļaušanās un paklausības pazīmes. Otrkārt, var draudēt tas, ka viņam vairs neviens neticēs, neklausīs, pat ja viņam neviens neatņem sarausto bagātību. Nauda ir nepieciešama, lai realizētu savu varu, kontrolētu apkārtējos, bet, ja ar tevi vairāk nesadarbojas, neuzticas, tad līdz ar to nauda sāk kļūt bezvērtīga. Es taču nepirkšu vēl vienu mīkstāku gultu, ja man jau tā ir pati mīkstākā gulta, kāda vien šobrīd ir nopērkama.
