Māris Antonevičs: Dombura izrāde liek vilties 13
“Galvenais apsēsties pie galda un sākt runāt” – šāda frāze diezgan bieži parādās integrācijas tēmai veltītajos uzsaukumos. Dažreiz tā vienkārši ir apgarota labticība, dažreiz varbūt neliels aprēķins, jo “galds” kādam jāuzklāj un par velti to parasti nedara (tātad iespēja dabūt naudu integrācijas konferenču organizēšanai un tamlīdzīgi) vai vienkārši ideju trūkums, ko aizvietot ar kaut kur agrāk dzirdētām standartfrāzēm. Te gan uzreiz nākamais jautājums – labi, bet kurš sēdēs un runās? Kurš būs sarunas vadītājs vai kā tagad saka – “moderators”? Lai iedomātā sarunu galda vietā nesanāk kaut kāds boksa rings, kura vienā malā mīņājas pieklājīgs šahists, bet otrā pusē pilnā balsī rēc mežonis, kura līdzšinējā specialitāte ir “cīņas bez noteikumiem”. Kā saka – dažādas svara kategorijas. No otras puses, ja galvenais nav iznākums, bet izrāde, tad šahista un mežoņa cīkstēšanās varbūt daļai publikas pat šķitīs aizraujošāka. Iedomāsimies – šahists rūpīgi izkārto uz galdiņa figūras, mežonis tās ar vienu kājas spērienu aizlidina pa gaisu, šahists mēģina atrast izmētātās figūras, mežonis tikmēr salauž galdiņu…
Jānis Domburs ir pieredzējis žurnālists un diskusiju vadītājs, tāpēc daudzi ar interesi gaidīja viņa atgriešanos televīzijā. Taču raidījums, kas bija veltīts sabiedrības saliedētībai Latvijā, ne vienam vien skatītājiem licis vilties.
Rīgas dome, pēc Drošības policijas ieteikuma, aizliegusi Nepilsoņu kongresa pasākumu, novērtējot to kā etnisko spriedzi veicinošu un Latvijas drošībai riskantu. Arī pati organizācija nereģistrēta (nelegāla), un nav pat skaidrs, ko tā pārstāv, jo nekādas pilnvaras no nepilsoņiem tā nav saņēmusi, bet tās dibināšanā piedalījušies ap 350 cilvēku. Tomēr Dombura studijā Nepilsoņu kongresa valdes priekšsēdētāja Elizabete Krivcova lūgta kā Latvijas krievu pārstāve. Turpat arī Lindermana partijas “Par dzimto valodu” aktīvists Illarions Girss. Partija ir reģistrēta un pat piedalījusies vēlēšanās, tāpēc atšķirībā no Nepilsoņu kongresa tās tiesības runāt Latvijas krievu vārdā var vismaz daļēji pārbaudīt. Pērn notikušajās Rīgas domes vēlēšanās par partijas sarakstu, kura līderis bija šis pats I. Girss, nobalsoja 774 vēlētāji. Trešais sarunas dalībnieks – žurnālists Igors Vatoļins, kurš paziņojis par apņēmību Latvijā veidot “Eiropas krievu” kustību, kas būšot kā pretstats līdzšinējām uz Maskavu orientētajām krievu organizācijām. Apņēmība varbūt laba, tomēr pagaidām neviens Vatoļina domubiedrs nav zināms, viņš pārstāv tikai pats sevi.
Pretī šaubīgajai trijotnei nolikti trīs valsts varas pārstāvji – kultūras ministre Dace Melbārde, par integrāciju atbildīgā ierēdne Solvita Vēvere, Saeimas Saliedētības komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis. Pirmais trio izvirza prasības. Piemēram, Krivcova pieprasa atteikties no Satversmes preambulas. No Girsa puses skan arī draudi aicināt palīgā Putinu un “laipnos cilvēkus” no Krievijas armijas. Valsts amatpersonas kaut ko pieklājīgi iebilst, bet visi mēģinājumi sakārtot figūras un vismaz imitēt šaha spēli ir neveiksmīgi. Ja Dombura mērķis ir parādīt, ka sakarīga saruna šādā kompānijā nav iespējama, tad raidījums ir izdevies. Bet vai bija vērts tērēt laiku, lai to noskaidrotu?
