Dombrovskis: “Latvijai attīstības stāsts jāizveido pašai, nevis jāpilda Briseles rekomendācijas un jāapgūst Eiropas nauda.” 72
Jau šo sestdien notiks Saeimas deputāta Vjačeslava Dombrovska un bijušā iekšlietu ministra Sanda Ģirģena kopīgi veidotās politiskās partijas “Republika” dibināšanas procedūra. Ņemot vērā valstī noteiktos epidemioloģiskos ierobežojumus, tā notiks attālināti. Sarunā ar LA.lv Vjačeslavs Dombrovskis atklāj, ka jaunā partija taps apvienojot biedrības “Republika 2030” biedrus un atbalstītājus, kā arī Sanda Ģirģena domubiedrus.
“Līdz nākamā mēneša beigām partijā būs 500 biedri, tas nozīmē, ka partija kvalificēsies startam nākamās Saeimas vēlēšanās,” saka Vjačeslavs Dombrovskis un uzsver, ka jaunā politiskā spēka durvis ir atvērtas ikvienam, kurš gatavs sēsties pie sarunu galda ar dažādi domājošiem cilvēkiem, lai kopīgi strādātu Latvijas izaugsmei.
Jūs esat teicis, ka “Republika” būs centriska partija, kurā darbosies speciālisti, būs skaidra rīcības programma, un nebūs “sarkano līniju”. Lūdzu paraksturojiet to sīkāk.
Jā, mēs veidojam centrisku partiju, jo tradicionālā politika, kad politiķi cenšas izvēlēties kādu konkrētu nišu un to pretnostatīt citiem – vai tie būtu citas tautības, citu vērtību vai uzskatu cilvēki, piemēram, liberāļi vai konservatīvie, ir novedusi pie tās milzīgās sašķeltības un neuzticēšanās krīzes, kāda valda šodien. Mēs strādājam pie tā, lai vienotu cilvēkus zem vienas valsts attīstības vīzijas. “Republika” ir pragmatiska, profesionāla un centriska partija, kas piedāvā attīstības vīziju, kuras rezultātā Latvijā četru gadu laikā varēs nodrošināt vidējo mēneša atalgojumu vismaz 2000 eiro apmērā, un divdesmit gadu laikā panākt tādu līmeni, kāds ir Zviedrijā, un pēc viņu pašreizējās izaugsmes, tur būs pēc divdesmit gadiem. Un ne tikai vārdos, kā daudzi līdz šim to darījuši.Pēc būtības esam vienojoša un iekļaujoša partija, kura ir atvērta absolūti visiem Latvijas iedzīvotājiem, neraugoties uz viņu tautību, uzskatiem par vakcināciju vai nostāju kādos citos jautājumos.
Solījumu par attīstīto rietumvalstu līmeņa sasniegšanu ja ne rīt, tad parīt, šo gadu laikā bijis pietiekami daudz. Kā jūs to domājat panākt?
Tie solījumi, par kuriem jūs runājat, ir bijuši balstīti uz tūkstoš un viena cita solījuma fona, tādēļ tos nekad nav bijis iespējams uztvert nopietni. Pašreiz Saeimā esošo partiju skatījumu uz ekonomikas attīstību raksturo šāds uzskats: mums pietiek ar to, ka esam Rietumu ekonomiskajā un politiskajā telpā, saņemam un apgūstam Eiropas Savienības fondus, un tas arī ir viss. Proti, skatījums uz valsts ekonomiku ir jau pašā saknē pasīvs. Mūsu pieeja kardināli atšķiras. Latvijas valstij savs attīstības stāsts jāizveido pašai, nevis sēžot ar klēpī saliktām rokām, paklausīgi pildotBriseles rekomendācijas un vidēji sekmīgi apgūstot Eiropas naudu.
Nu, par Eiropas naudu viss tā kā būtu skaidrs – uz ES fondu apgūšanu lielā mērā balstās vairākas nozares, kā, piemēram, būvniecība, ceļu nozare, no tiem atbalsta arī mazāk attīstītus reģionus. Līdz ar to ES fondiem Latvijas tautsaimniecībā joprojām ir ļoti liela nozīme. Kā mēs varam ielikt šo jūsu minēto savu attīstības pamatu?
Tā ir mērķtiecīga ekonomikas attīstības stratēģija, kura izaugtu un tiktu veidota tieši pie mums, Latvijā. 3+3 stratēģijā, kuru savulaik izveidoja manis vadītā domnīca “Certus”, minēti seši galvenie eksporta dzinēji. Tie ir bioekonomika jeb viss, kas ir saistīts ar zemi, proti, lauksaimniecība un mežsaimniecība; apstrādes rūpniecība; transports un loģistika; informācijas tehnoloģijas; medicīnas un veselības pakalpojumu eksports, kā arī biznesa pakalpojumu eksports.
Minēšu piemēru. Augstākā izglītības un zinātnes nozares, neraugoties uz visu valdības retoriku, ir nolaistas tik tālu, ka to finansējums pat nav atgriezies pie tā līmeņa, kāds tas bija 2007.gadā. Kāpēc? Jo tādai partijai kā “Vienotība” tas īsti nav vajadzīgs. Viss, ko viņi dara, ir pilda Briseles rekomendācijas. Pašmāju intelektuālā kapacitāte šiem politiķiem pēc būtības nav svarīga un vajadzīga. Starp viņu un mūsu redzējumu ir milzīga atšķirība. Mēs uzskatām, ka Latvijas intelektuālā kapacitāte ir jāattīsta, un ar tās palīdzību jāturpina veidot, attīstīt un īstenot savu izaugsmes ceļu. To ir darījušas visas attīstītās valstis, arī mūsu kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva.
Būtu ļoti naivi domāt, ka, piemēram, Igaunija veidoja savu attīstības stāstu, tikai pildot Briseles un Pasaules Bankas rekomendācijas. Igaunija aktīvi mācījās no Somijas, kura, savukārt, raudzījās, ko dara Zviedrija. Lietuvieši kopēja Poliju, kura mācījās no Vācijas pieredzes. Līdz ar to lietuviešiem ir tāds vāciski industriāls modelis. Latvija, iespējams, Eiropas Savienībā ir vienīgā valsts, kura, uzdrošināšos teikt, ir tik ilgu laiku tikai pasīvi noskatījusies uz savas ekonomikas attīstību.
Lai ko arī domātu valdošā koalīcija, pietiekami daudzi Latvijas iedzīvotāji nav apmierināti ar savu dzīves līmeni. Savukārt šī neapmierinātība rada auglīgu augsni dažādiem populistiskiem politiskajiem spēkiem. Piemēram var minēt Alda Gobzema un Aināra Šlesera politiskās partijas, kuras uz šī neapmierinātības viļņa nākamās Saeimas vēlēšanās var gūt pietiekami lielu vēlētāju atbalstu.
Taisnība. Paraugoties uz labklājības pieauguma dinamiku redzam, ka apmēram līdz 2007.-2009. gadam Latvijas, Lietuvas un Igaunijas izaugsme bija diezgan līdzīga. Dažus gadus pēc tam sākās diverģence, kad Lietuva un Igaunija savus attīstības tempus saglabāja, bet mēs sākām kļūt arvien atpaliekošāki. Cilvēki nav muļķi, un, neraugoties uz dažiem “veiksmes stāstiem”, labi redz, kas notiek.
Viņi redz gan atpalicību, gan arvien pieaugošo sabiedrības noslāņošanos, gan emigrāciju un hronisku finansējuma deficītu teju visās jomās.Tāpēc arvien vairāk sāk pievērsties tiem, kuri pretnostata tautu pret eliti un kūda uz protestiem. Šī kārtība, ja varam to tā nosaukt, kuras galvenais noteicējs ir “Vienotība”, nespēj nodrošināt saprātīgu politiku un izaugsmi, kā rezultātā tā kļūst arvien vājāka un pieaug to spēku popularitāte, kuri sola šo kārtību iznīcināt. Tanī pašā laikā absolūti nav skaidrs, ko viņi piedāvā tās vietā.
“Republika” piedāvā jaunu kārtību, un jau diezgan sen izdarījusi secinājumus, kādus nespēja izdarīt ne “Vienotība”, ne pārējās koalīcijas un opozīcijas partijas.Piedāvājam šo centrisko, saprātīgo politiku, kas izprot, ka centrālajā vietā jābūt ekonomikas attīstībai un sabiedrības saliedētībai, nevis šķeltniecībai.
Nedaudz baida, ka šobrīd pietiekami liela sabiedrības daļa ir tikai “pret” kaut ko nevis, teiksim, “par” jauniem attīstības ceļiem. Kā pierādīja šīs vasaras pašvaldību vēlēšanas, ļoti daudz ir arī vienaldzīgo cilvēku, kuri visam atmetuši ar roku. Kā cilvēkiem atkal atdot ticību valsts varai un vēlmi iestāties “par” kaut ko?
Politika, kuru īsteno pie varas esošās partijas, cilvēkiem liek meklēt iekšējos ienaidniekus. Tādā veidā sabiedrība tiek šķelta – vai tas būtu par tautību, tradicionālajām vērtībām vai cilvēku izvēli vakcinēšanās jautājumā. Rezultātā cilvēki emociju iespaidā ir pārliecināti, ka viss kļūst arvien sliktāk un sliktāk, un neuzticības krīze aug arvien lielāka. Izkļūšana no šī apburtā loka un sabiedrības uzticības atjaunošana ir nenormāli smags darbs. Lai to paveiktu, mēs varam sākt tikai katrs ar sevi.
Tādēļ arī “Republika” tiek veidota kā pilnīgi jauna tipa organizācija. Pretstatā esošajiem politiskajiem spēkiem, kuri jau dibināšanas laikā paziņo visu vadošo politiķu “komplektu” un vēlēšanu apgabalu līderus, bet pārējie partijas biedri paliek vien statistu lomā, “Republikā” katram ir politiskās izaugsmes iespējas. Mūsu partijā stājas cilvēki, kuri paši vēlas kaut ko darīt, un jaunu politiķu izaugsme notiks no partijas iekšienes.
Mēs strādājam pie tā, lai radītu īstu tautas partiju ar vairākiem desmitiem tūkstošu biedru un mūsu mērķis ir izveidot savu pārstāvniecību absolūti visās profesionālās darbības un dzīves jomās.Līdz ar to mēs katram Latvijas cilvēkam varam pateikt – tev ir visas iespējas izaugt līdz nākamajam ministram vai amatpersonai un dot arī savu pienesumu valsts attīstībai.
Vai tas nozīmē, ka Jūs savā partijā aicināt ļaudis, kuriem nav vienalga un kuri ir darītāji?
Mēs aicinām cilvēkus, kas to vēlas, un kuri ir noguruši no šīs pastāvīgās pretnostatīšanas politikas un cilvēku sanaidošanas. Cilvēkus, kas ir gatavi kopīgu mērķu dēļ sēdēt pie viena galda – liberāļi ar konservatīvajiem, latvieši ar krieviem, vakcinētie ar tiem, kuri uz vakcināciju raugās skeptiski.
Vai jūs varētu īsi definēt, kāds ir šis kopīgais mērķis?
Tā ir Latvijas labklājības celšana un strauja izaugsme, kuras rezultātā mēs vienas paaudzes laikā varētu kļūt par vienu no pasaules attīstītākajām valstīm. Un šobrīd mums tieši tāda organizācija veidojas, kurai šī mērķa sasniegšana ir pa spēkam. Esmu bijis gan latviešu partijā, kurā ir daži krievi (Zatlera Reformu partija – red.), gan krievu partijā, kurā ir daži latvieši (“Saskaņa” – red.), un ar lepnumu var teikt, ka šodien mūsu partijā “Republika” pietiekami lielā mērā ir pārstāvēti kā latvieši, tā nelatvieši.
Pagaidām sabiedrības uzmanības fokusā galvenokārt ir tās partijas, kurām ir skaļāka balss, un kuras runā to, ko vismaz daļa cilvēku grib dzirdēt. Arī valdošajām partijām ir savs, pietiekami stabils elektorāts. Ko domājat darīt, lai sabiedrība jūs visā šajā partiju “korī” sadzirdētu?
Pirmām kārtām gribu teikt, ka mēs neesam bļāvēji. Attiecībā uz iešanu ielās – centriska partija tomēr būtu pēdējā, kas domātu par šādu līdzekli. Taču nevajag arī domāt, ka nekad to nedarīsim, jo arī mūsu pacietības mērs kādā brīdī var būt pilns.
Mēs neizvēlamies politiku, kas balstīta uz dusmām un emocijām. Kamēr citi nodarbojas ar to, lai izvestu cilvēkus ielās, mēs strādājam pie tādas organizācijas izveidošanas, kas spētu atjaunot Latvijas cilvēku ticību savai varēšanai un spējai vienoties kopēja mērķa sasniegšanā. Tāpēc jau visai drīz piedāvāsim sabiedrībai konkrētus priekšlikumus, ko darīt tad, kad šīs valdības laiks būs beidzies.
Kā īsti jūs savas idejas popularizēsiet – caur medijiem, sociālajiem tīkliem, tiekoties ar cilvēkiem?
Savus priekšlikumus darīsim zināmus, izmantojot visus mums pieejamos instrumentus, arī jūsu minētos sociālos tīklus. Tomēr pirmajā vietā būs personīgā saziņa. Latvija iedzīvotāju skaita ziņā nav tik liela valsts, lai ar cilvēkiem runātu ar citu starpniecību. Personīgais kontakts ir atslēga gan organizācijas būvniecībai un uzticības atjaunošanai, gan arī cilvēku pārliecināšanai, kāpēc izvēlēties tieši “Republiku”, nevis kādu citu partiju.
Lielākai sabiedrības daļai, izņemot tos 22%, kuri sistemātiski atbalsta pašreizējās koalīcijas partijas, ir skaidrs, ka šo politisko spēku uzturētā kārtība kļūst arvien vājāka. Pirms šīs Saeimas vēlēšanām tie, kuri bija “pret”, izvēlējās Kaimiņu, tagad ir Gobzems, pēc tam būs vēl kāds, taču atšķirībā no pašreizējām divām jaunajām opozīcijas partijām, kuru mērķis ir tikai esošās kārtības izjaukšana, mēs piedāvājam skaidru rīcības modeli, kā pēc 20 gadiem tiešām sasniegt tādu pašu līmeni kā Zviedrijai.
Vai varētu nosaukt kādu konkrētu piemēru, kas raksturo jūsu minēto līdzšinējās politikas vājumu?
Piemēru ir tūkstoš un viens. Kaut vai sabiedrībai tik sensitīvais vakcinēšanās pret Covid-19 jautājums. Atcerieties, cik aktīvi valdība aicināja vakcinēties ar “Astra Zeneca” vakcīnu, stāstīja, cik tā ir droša un efektīva, un tad burtiski pēc pāris mēnešiem nolēma tikt no šīs vakcīnasvaļā, to uzdāvinot trešajām valstīm. Līdzīgus lēmumus var uzskaitīt desmitiem un simtiem, un tieši to rezultātā arī notiek šī uzticības erozija.
Diemžēl visas šīs vakcinācijas jezgas rezultātā daudziem cilvēkiem veidojas neuzticība zinātnē balstītai medicīnai, ārstiem un arī valdībai.
Pats vakcinējos līdzko man radās tāda izdevība un uzskatu, ka vakcinēšanās ir pareizais ceļš ikvienam Latvijas cilvēkam. Taču tanī pašā laikā ļoti labi saprotu, ka par jebkurām vakcīnām skeptiskajai sabiedrības daļai klāt nāk arvien vairāk cilvēku, kurai šis vakcinācijas jautājums ir tikai papildu iegansts tam, lai izpaustos arvien dziļāka neapmierinātība ar valdību un tās pieņemtajiem lēmumiem. Pat nebrīnītos, ka daļa cilvēku nevakcinējas tādēļ vien, ka uz to aicina šī valdība.
Tad man jājautā – par ko gan sabiedrībai Kariņa kunga valdību īpaši mīlēt? Atcerēsimies kaut vai nodokļu reformu, kuras atlikšanu un nepilnību labošanu prasīja gan uzņēmēju organizācijas, tai skaitā arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, gan arī vairākas mediju organizācijas, taču valdošajā koalīcijā dzirdīgas ausis nerada. Līdzīgi notika arī ar obligāto vakcināciju noteiktām nodarbināto grupām. Kā domājat, kāpēc?
Diemžēl brīžam rodas iespaids, ka valdība dzīvo uz kādas citas planētas un nesaprot ne Latvijas sabiedrību, ne tās noskaņojumu. Iespējams, tā notiek tādēļ, ka Latvijas augstākās amatpersonas ilgu laiku šai valstī nav dzīvojuši, un līdz ar to viņiem saikne ar Latvijas tautu ir vājāka.
Reizēm trūkst pat elementāra veselā saprāta. Pēc valdības lēmuma par obligāto vakcināciju vairākās nozarēs strādājošajiem, sākās pamatīgi iedzīvotāju protesti. Jebkurš saprātīgi domājošs politiķis, redzot šādu reakciju, pārvērtētu to, ko viņš dara un kā minums “paņemtu pauzi”. Ko dara Kariņa valdība? Nākamajā nedēļā tā paziņo, ka tagad ķersies arī pie šo cilvēku bērnu vakcinācijas. Protams, uzliesmoja vēl lielāki protesti…
Es saprotu, ka daudzi valdībā pārsvarā lasa “The New York Times”, un varbūt viņi domā, ka arī Latvijas iedzīvotāji lasa “The New York Times”, un ar viņiem jārunā atbilstošā retorikā. Gribot negribot jāsecina, ka valdība ir atrauta no realitātes, jo kaut kā savādāk to izskaidrot man ir grūti.
Atgriezīsimies pie nodokļu reformas. Izskanējušas bažas, ka tās rezultātā var rasties milzīgs sociālais sprādziens. Turklāt runa nav tik daudz par autoratlīdzību saņēmējiem, cik par cilvēkiem, kuri strādā pusslodzes darbu vai arī dažas stundas dienā.
Šis sprādziens jau ir radies. Vismaz divas reizes Saeimā esmu iesniedzis priekšlikumus par vienkāršotas nodokļu sistēmas ieviešanu attiecībā uz mazo biznesu un radošajām personām. Šāda sistēma darbojas Francijā, un ir sevi labi parādījusi. Taču esmu saskāries vien ar pilnīgu ignoranci no koalīcijas puses.
Kā vērtējat Kariņa kunga samērā nesen teikto, ka tranzīts Latvijai nav vajadzīgs, tranzīta domāšana mūs ilgstoši apturējusi un vienīgā pretpote esot viedā reindustrializācija… Kur liksim transporta un loģistikas nozarē strādājošos, kas premjeraprāt nav vajadzīgi?
Pērn VAS “Latvijas dzelzceļš” atlaida 1300 darbiniekus, tikko lasīju ziņu, ka šoruden “Latvijas dzelzceļš” plāno atlaist vēl 700 darbiniekus. Tātad kopā būs atlaisti jau 2000 cilvēki. Tas ir apliecinājums tādam kā ekonomiskam analfabētisms. Valdība dzīvo vēlamā pasaulē.
Viņi grib, lai visi strādāt tādos uzņēmumos, kā piemēram, Normunda Berga “SAF Tehnika” vai kas tamlīdzīgs. Bet lieta tāda, ka tos cilvēkus, kurus atlaida un vēl atlaidīs no “Latvijas dzelzceļa”, diezin vai tūlīt pat pieņems darbā “SAF Tehnikā”. Turklāt tādi uzņēmumi top gadiem ilgi, tie nerodas īsā laikā no nekā. Kur lai šie atlaistie cilvēki strādā?
Zaudēt darbu var vienas dienas laikā, taču atrast jaunu tik ātri nevar. Tā ir ekonomikas ābece, taču valdībai, tā, acīmredzot, nav zināma.Šis ir vēl viens apliecinājums tam, ka ekonomikas politika tiek īstenota atrauti no realitātes.
Kā jau iepriekš minēts, Kariņa kungs par panaceju ekonomikas grūtībām uzskata viedo reindustrializāciju. Varbūt viņam ir taisnība?
Premjers runā par viedo reindustrializāciju, bet vēl joprojām nav atrisināts OIK jautājums. Jebkurš, kurš nodarbojas ar rūpniecību vai rūpniecisku investīciju piesaisti, pateiks, ka viens no pirmajiem jautājumiem ir: kāda ir elektroenerģijas cena? Tas jebkurai rūpniecībai ir ļoti svarīgi. Tādēļ Kariņa kunga teikto nopietni uztvert ir grūti. Ir bijis tik daudz valdības runu par ekonomikas izrāvienu, viedo izaugsmi, tagad ir viedā reindustrializācija – vārdi, vārdi, vārdi… Aiz tiem nekā nav.
OIK nav vienīgais sāpīgais jautājums. Mūsu valsts, kā zināms, pēdējā gada laikā arvien dziļāk grimusi arī parādos…
Visu šo gadu Kariņa valdības sausais atlikums ir milzīgs valsts parāda pieaugums. Ja Kariņa valdība sāka ar valsts ārējā parāda līmeni 10 miljardu eiro apmērā, tad pašlaik Finanšu ministrija prognozē, ka nākamā gada beigās ārējais parāds būs 50% no Iekšzemes kopprodukta un sasniegs jau 17 miljardus eiro. Tātad plus septiņi miljardi…
Man nav ne mazāko šaubu, ka Kariņa valdība domā, ka šī aizņēmuma procentu likmes mūžīgi būs tuvu nullei, kā tas ir tagad. Taču inflācija nav tikai Latvijā, tā ir visur pasaulē, un, augot inflācijai, pieaugs arī procentu likmes par šī parāda apkalpošanu. Padomājiet, ja procentu likme būs 3% gadā, tad 17 miljardu eiro liela ārējā parāda apkalpošana vienā gadā maksās vairāk kā pusmiljardu eiro. Tā ir nauda, kuru nebūs iespējams novirzīt ne veselības aprūpei, ne izglītībai, ne ceļiem, bet tikai lai samaksātu par šo parādu, no kura 7 miljardi būs Kariņa valdības darbības rezultāts.
Bet kā tad ar 2019.gada spārnoto valdības vadītāja teicienu: “Naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis. Ļoti daudz naudas.” Kā domājat, šī nauda pandēmijas laikā tika tērēta pietiekami lietderīgi?
Kariņa valdība bija tik nenormāli skopa šīs pandēmijas sākumā, ka ierobežojumu dēļ daudzi cilvēki palika vispār bez jebkādiem līdzekļiem. Un tad no vienas galējības valdība metās otrā – strādājot Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā, es redzu, ka nauda iet pa labi un pa kreisi.
Ļoti liela daļa naudas aiziet būvniecībai, tādējādi radot šīs nozares pārkaršanu – augstākas cenas, uzpūstas tāmes, turklāt mēs ievērojami pārmaksāsim par visu to, kas būvniecībā notiek vai notiks. Līdzīga situācija ES fondu apgūšanas pīķa laikā jau ir bijusi, un tagad tiek uzkāpts uz tiem pašiem grābekļiem. Ņemot vērā valdības un ministru profesionalitāti un to, ka viņi ne izglītības, ne pieredzes ziņā nav piemēroti saviem amatiem, pārsteigumu tas nerada.
Mūsu sarunā iezīmējās ļoti plašs problēmu loks. Kā domājat, kāds varētu būt to risinājums “šeit un tagad”? Ja tādu nav, tad kāds ir jūsu piedāvājums nākotnei?
Tādu risinājumu, kuri būtu iespējami “šeit un tagad”, nav. Pie pasīvas politikas nekādas izmaiņas nav iespējamas. Arī uz tiem politiķiem, kuri sola Latvijā radīt Dubaju astoņu gadu laikā vajadzētu raudzīties ar ļoti lielām aizdomām.
“Republika” apņēmusies Latvijai sasniegt Zviedrijas līmeni divdesmit gados un visa pamatā ir darbs, profesionalitāte, drosme, protams, arī godīgums gan pret sevi, gan vēlētāju priekšā. Mēs neapsolām kaut kādus brīnumus rītuz pusdienas laiku. Bet tas, ko mēs varam apsolīt, ir, piemēram, vēsturiskās netaisnības labošana un lielāku pensiju nodrošināšana pensionāriem. Četru gadu laikā spēsim radīt tādu izaugsmi, kuras rezultātā, kā jau minēju iepriekš, vidējais atalgojums valstī būs 2000 eiro, bet valsts budžetā katru gadu ienāks par 6 miljardiem eiro vairāk, kurus varēsim investēt veselības aprūpē, izglītībā, ceļos un citur.
Iepriekš esat izteicies, ka Latvijā ir nepieciešama valsts pārvaldes un konstitucionālās uzbūves reforma. Lūdzu, īsumā raksturojiet, kas, jūsuprāt, ir maināms?
Mēs esam par jaukto vēlēšanu sistēmu, lai vismaz trešdaļa deputātu būtu ievēlēta no vienmandāta apgabaliem, kas ļautu nostiprināt saikni starp vēlētājiem un deputātiem. Esam par tautas vēlētu prezidentu, savukārt valsts pārvaldē iestājamies par individuālās atbildības palielināšanu par pieņemtajiem lēmumiem gan valdībai, gan katram ministram atsevišķi. Vēlamies izbeigt praksi, kad pat vissīkākais lēmums tiek pieņemts tikai ar Ministru kabineta akceptu, jo ierēdņitik ļoti baidās no atbildības, ka teju katru lēmumu ar daudzām vīzām vēlas novirzīt uz valdību. Kā zināms, ja atbildīgi ir visi, tad realitātē atbildīgs nav neviens. Šo praksi, šīs bailes no atbildības vēlamies izbeigt.
Valsts pārvaldei, ierēdniecībai jābūt neredzamai un nejūtamai, tādai, kas sabiedrībai nodrošina pakalpojumu, atbalsta un palīdz. Diemžēl pašlaik daudzos gadījumos ierēdniecība drīzāk rada problēmas, apgrūtina darbu mūsu iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Šī situācija, protams, ir jāmaina un tā ir viena no prioritātēm. Tas nekādā gadījumā nenozīmē kādas “raganu medības” vai ierēdņu skaita samazināšanu samazināšanas dēļ. Mūsu mērķis ir tāda valsts pārvalde, kura neliek birokrātiskus šķēršļus un vienkārši labi dara savu darbu.
