Plānoju būt ciešā sasaistē ar Latviju. Saruna ar Valdi Dombrovski 29
Eiropas Parlamenta vēlēšanās Valdis Dombrovskis (“Vienotība”) saņēma visvairāk plusiņu (148 056), bet šobrīd valdība jau izvirzījusi viņu Eiropas komisāra amatam. Viņš ir ceļa jūtīs, bet kas notiks ar viņa pārstāvēto partiju? Ar Valdi Dombrovski sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Jūs dodaties uz Eiropu, partija paliek un sola, ka turpinās “Dombrovska kursu”. Ko tas nozīmē?
V. Dombrovskis: – Manuprāt, valdības vadītāja Laimdota Straujuma ļoti sekmīgi sākusi darbu, turpinot daudzus iepriekš iesāktos darbus. Uzsvars ir un būs uz ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi un jaunu darba vietu radīšanu. Tie ir būtiskākie jautājumi, kas šobrīd Latvijā jārisina. Protams, svarīgi ir noturēt arī finansiālo stabilitāti, jo spiediens uz budžetu ir ļoti liels, īpaši pirmsvēlēšanu gaisotnē. Mēs jau vienreiz pārliecinājāmies, kas notiek, ja mēģina dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Es ceru, ka partijām pietiks atbildības šāda veida “eksperimentus” neatkārtot.
– Jūs teicāt, ka Straujumas kundze veiksmīgi uzsākusi darbu. Vai jūs domājat, ka viņa to varētu turpināt arī pēc 12. Saeimas vēlēšanām?
– Tas šobrīd ļoti nopietni tiek apsvērts. “Vienotība” ir sākusi gatavošanos Saeimas vēlēšanām, un jautājums par nākamo Ministru prezidenta kandidātu ir darbakārtībā. Laimdota Straujuma ir ļoti nopietna, lai neteiktu galvenā, kandidāte šim amatam.
– Kārlis Šadurskis nesen intervijā “LA” izteicās, ka viņš arī piekristu, ja partija viņam piedāvātu. Un “Vienotībai” pēc atgriešanās no Briseles gatavojas pievienoties Andris Piebalgs. Kā ar viņu?
– Esmu pārliecināts, ka “Vienotība” varētu piedāvāt vairākus kandidātus atbildīgiem amatiem, taču šobrīd tieši Straujumas kundze tiek vērtēta visnopietnāk.
– Vai, veidojot nākamo valdību, nebūtu svarīgi uzklausīt sabiedrības viedokli? Varbūt tas var atšķirties no partijas. Mēs ik pa laikam dzirdam vārdiņu “stabilitāte”, bet stabilitāte ar laiku var kļūt par stagnāciju. Vai Straujuma to spēs pārvarēt?
– Tāpēc būtiski atzīmēt, ka runa ir nevis vienkārši par stabilitāti, bet par stabilu attīstību. Taču skaidrs, ka Latvijas tālākās ekonomiskās attīstības perspektīvas būs saistītas ar to, kā attīstīsies visa Eiropas Savienība. Akūtā finanšu krīzes fāze ES ir pārvarēta, eirozona atgriežas pie ekonomiskās izaugsmes – pat tādas valstis kā Grieķija. Lai izvairītos no stagnācijas, būs nepieciešams stiprināt konkurētspēju. ES kopumā tā būtu iekšējā tirgus potenciāla pilnīgāka izmantošana, īpaši tādās jomās kā pakalpojumi, enerģētika, vienotais digitālais tirgus. Gan ES, gan Latvijā ļoti nozīmīgs būs atbalsts zinātnei un inovācijām. Mums Latvijā jāveic izglītības reforma, sasaistot izglītības piedāvājumu ar darba tirgus pieprasījumu. Salīdzinājumā ar ES Latvijā kopumā ir relatīvi zems nodokļu slogs, taču joprojām ir pārāk augsti darbaspēka nodokļi mazatalgotajiem darbiniekiem. Pamatā tas attiecas uz neapliekamā minimuma celšanu un atvieglojumiem par apgādībā esošu personu.
– Jūsu ilggadējais tuvākais darbabiedrs valdībā finanšu ministrs Andris Vilks, būdams godīgs cilvēks, “LA” nesen bija publicējis rakstu. Teiksim tā – viņš rosināja runāt atklātu valodu jau pirms vēlēšanām un lika saprast, ka apmierināt visas vajadzības neizdosies, ja nepaaugstinās nodokļus. Par to viņš dabūjis rājienu no partijas vadības…
– Vilka rakstam bija daudz atreferējumu ar skaļiem virsrakstiem, taču ir svarīgi lasīt pirmavotu. Ko rakstīja Vilks? Pirmkārt, tur bija teikts, ka pašreizējais Ministru kabinets nekādas izmaiņas nodokļu politikā nerosinās. Otrkārt, ja nākamā valdība turpinās iesākto kursu, tad būs jāstrādā pie darbaspēka nodokļu samazināšanas – tas, ko es nupat minēju. Treškārt, tas ir brīdinājums par pirmsvēlēšanu populismu – ja parādās ļoti daudz budžeta pieprasījumu, kas nav segti ar reālajām iespējām, tad tas ir ļoti slidens ceļš. Vienmēr jāatceras, ka budžetam ir divas puses – ienākumi un izdevumi, un tās vajadzēs sabalansēt. Protams, papildu ienākumus var dot ekonomikas izaugsme un cīņa ar ēnu ekonomiku, un valdībai būs jāstrādā pie jauna ēnu ekonomikas apkarošanas plāna.
– Vai nevajadzētu uzsvērt arī taupību? Tas valdībai kaut kā piemirsies. Viens piemērs ir Latvijas prezidentūra ES Padomē. Valsts kontroliere “LA” intervijā teica: “Par atklātajiem pārkāpumiem un tendencēm prezidentūras līdzekļu izlietošanā atbildīgajām amatpersonām norādījām jau finanšu revīziju laikā, cerot uz operatīvu rīcību. Tomēr panācām pretēju efektu. Valdībā apstiprinātie prezidentūras budžeta plānošanas un izlietojuma pamatprincipi šā gada maijā tika padarīti mīkstāki un vairāk interpretējami. Piemēram, svītrota prasība, ka izdevumiem jābūt tieši saistītiem ar prezidentūru.” Ko jūs teiksiet? Vai tad te nav iespēja ietaupīt?
– Skaidrs, ka prezidentūras budžets jāuzrauga tikpat cieši kā citi budžeta izdevumi, un es ceru, ka tas tiks darīts. Es jau agrāk ievēroju šo tendenci, ka ministrijas zem prezidentūras budžeta cenšas palikt arī ar šo mērķi tieši nesaistītus izdevumus, un manas valdības laikā nācās šos pieprasījumus diezgan pamatīgi revidēt. Tagad, kad prezidentūra ir tuvāk un kļūst arvien skaidrāks, kā viss notiks, arī paredzamie izdevumi kļūst skaidrāki, tāpēc ir iespējams reaģēt un atrast iespēju ietaupīt. Izmaksas atkarīgas no pasākumiem. Piemēram, ja Rīgā tiks rīkots ES Austrumu partnerības samits, un viss liecina, ka tas te notiks, tad tas būs liela mēroga pasākums, kur būs jāstrādā daudziem dienestiem, un tas nozīmē lielākas izmaksas.
Runājot par taupību, es tomēr gribu atgādināt, ka krīzes laikā mēs štatus sabiedriskajā sektorā samazinājām par apmēram divdesmit procentiem. Tostarp ministriju centrālos aparātus samazinājām apmēram par trešdaļu. Tas ir ļoti nopietni. Ja paskatāmies Centrālās statistikas pārvaldes datus, redzam, ka kopš 2010. gada pavasara, kas bija bezdarba augstākais punkts, ir radīti apmēram 88 tūkstoši jaunu darba vietu, un no tām tikai daži simti ir sabiedriskajā sektorā. Jaunas darba vietas tiek radītas privātajā sektorā, bet sabiedriskā sektora štatu pieaugums tiek nopietni bremzēts.
M. Antonevičs: – Krīzes laika taupības politika kļuva par jūsu “firmas zīmi”. Varbūt vajadzēja to vēlreiz nodemonstrēt ES prezidentūras laikā? Taču jau tagad skaidrs, ka Latvijai šis pasākums izmaksās dārgāk nekā dažām citām dalībvalstīm, piemēram, Grieķijai un Dānijai. Iznāk, ka taupīt var tikai uz savu iedzīvotāju, bet ne Eiropas ierēdņu rēķina?
– ES prezidentūras izmaksu ziņā mēs tomēr esam pie “lētā gala”. Bet taisnība, ka Latvijai nebūs pati lētākā prezidentūra. Iemesls ir esošā valsts pārvaldes kapacitāte. Mēs krīzes laikā būtiski samazinājām štatus, tāpēc tagad nākas pieņemt jaunus darbiniekus īpaši prezidentūras vajadzībām, kas rada papildu izmaksas. Citas valstis vairāk var izmantot jau esošos resursus.
