„Domāt dabu. Kārļa Vērpes recenzija par Līgas Purmales izstādi „Tepat tuvumā” 0
Kārlis Vērpe, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Galerijā Daugava” līdz 30. novembrim apskatāma Līgas Purmales jaunākā izstāde “Tepat tuvumā”.
Ainava glezniecībā, fotogrāfijā vai kino skatītāja uzmanību pievērš videi. Mēdz teikt – “vides estētikai”, tā uzsverot ainavas audzinošo iedabu un piederību skaistuma jomai. Tomēr ainavas žanram tikpat nozīmīga saistība ir arī ar zināšanām, morāli, kultūras un ikdienas aktualitātēm. Ainavā es domāju savas attiecības ar vidi, piemēram, Latviju, tās dabu un pilsētām. Līga Purmale ir viena no izcilākajām Latvijas ainavistēm. Māksliniece gleznās ir attēlojusi sev tuvākos skatus uz Kurzemes mežiem, pļavām, Ventas līkumiem. Darbu mērķis nav tikai rādīt dabas pievilcību, glezniecība ir otrs Purmales profesionālo interešu ietvars. Šāds uzsvērums izstādes aprak-stā dara uzmanīgu, jo dabas un amatnieciskās virtuozitātes attiecības glezniecībā ir senas. Daba ir parocīga, ja tevi interesē atklāt, nevis inscenēt klusajā dabā vai stāsta attēlojumā. Dabai ir savs ritms, dažbrīd strauji mainīgs, tomēr atšķirībā no cilvēka dabas norises nenosaka mākslinieka iespējas un darba laiku. Ar dabu ir līdzīgi kā ar dzīvnieku, tai nav iebildumu vai ieskatu, kuri disonētu ar taviem. Lai kārtīgi apskatītu cilvēku, vai nu ir jāslēpjas, vai jāvienojas, bet tad vairs nav dabiski. Daba savukārt sniedz plašu laukumu vērojumam un meditācijai. Kā domas objekts tā var būt bezjēdzīga, bet organizēta un mērķ-tiecīga, īpaši tad, kad atvelc elpu no pilsētas semantiskās sātības. Daba ir labākais objekts tehnikas pilnveidošanai, un nav jānodarbojas ar sižeta izdomāšanu. Daba esmu es, te vieta filozofiskai apcerei par dažādām svarīgām un saistošām tēmām. Daba latvietim ir tuva.
Ja glezniecība Purmales ainavās ir tikpat svarīga kā daba, ir jāsaprot, kādā ziņā. Gleznotājs var tiekties tvert dabasskatu tādu, kādu redz, šim mērķim lietojot tehniku un krāsas. Var apšaubīt dabas redzamību tādu, kāda tā attēlota agrāk, un piedāvāt adekvātāku versiju. Tā savulaik rīkojās impresionisti, uzsverot ainavas mainību gaismēnu rotaļās un skatiena subjektivitāti. Diez vai Purmalei ir svarīgs gleznojuma reālisms, jo fotogrāfija un kino ir pārliecinoši piedāvājuši risinājumu. Fotogrāfiskās estētikas lomu mākslā autore ir aktualizējusi savos agrākajos darbos, šoreiz reālistiskāko attēlu klātbūtne darbu risinājumos nav jūtama. Līdz ar to krāsa, kompozīcija, tēla stilistika nav pakārtota attēlotajam sižetam. Glezna piedāvā tādu ainavu, kādu nav iespējams citādi pieredzēt. Ultravioletā starojuma bildēm līdzīgi Purmales tēlveide pārspīlē miglainu rītu pļavā vai virs upes. Dabasskats ir izejmateriāls krāsu izstarotajai gaismai un toņkārtām. Saistība ar realitāti Purmales darbos ir svarīga divās nozīmēs. Pirmkārt, lai glezna nezaudētu savu žanrisko uzdevumu. Otrkārt, lai skatītājam piedāvātu versiju viņa pārdomām, kuru objekts ir daba. Respektīvi, Purmales ainava nav tik autonoma, kāda ir, piemēram, Ilzes Avotiņas ainava.
Latvijas mākslā ainavai ar dabu vēl arvien ir cieša saikne, kuru pilsētvide nav mainījusi. Acīmredzami, ka latviešu māksliniekus neinteresē pārdefinēt žanra nacionālo specifiku, norādot, ka vispār jau lielākā daļa no mums dzīvo pilsētās, ciemos un miestos – vidē, kuras izskatu veido sadzīves iekārtojums, mājas, ceļi, elektrības stabi utt. Tā saucamā sociālā ainava nav būtiski ietekmējusi vietējo mākslu. Tas nav liels brīnums, ņemot vērā, ka pievēršanās pilsētai, vismaz fotogrāfijā, pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados bija saistīta arī ar savas apdzīvotās vides negatīvi lādētu kritiku. Kas mūsu, cilvēku, sadzīvē nav riktīgi, kā pietrūkst? Tradicionālā mākslinieku raudzīšanās dabā ir tik vien kā novēršanās no dzīves uzlabošanas. Problēma tikai tā, ka zākājoties prāts uz labiekārtošanu nenesas un notiek tieši pretējais – modernajā pilsētā veidojas kultūras purvs. Turklāt – ne jau dzērveņu mētrām un pundurkokiem pieaugušais latvju purvs, bet gan rāvaina, smirdīga zampa, kuru var iepazīt mākslas kritiskajās teorijās, kas rakstītas, sākot ar tiem pašiem pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem.
Purmales gleznas piedāvā izcilu iespēju turpināt sev tuvu un pazīstamu tradīciju, piesēst paugura galā un nodoties vērojumam.
