Mārtiņš Vērdiņš: Domāsim par Krievijas manevriem “Zapad” nopietnāk nekā līdz šim 60
Mārtiņš Vērdiņš, atvaļinātais kapteinis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šādam vārdu skopumam ir objektīvi un subjektīvi iemesli, sākot ar nevēlēšanos demonstrēt potenciālajam pretiniekam, ka “mēs zinām, ka jūs zināt, ka mēs zinām” līdz iekšpolitiskiem apsvērumiem, jo negatīvā drošības “laika prognoze” ir pretrunā ar vēlētājiem deklarēto dzelžaino pārliecību, ka “draudu nav tādēļ, ka tie nevar būt vairs nekad”.
Tomēr katram pilsonim ir tiesības un pienākums pret valsti, savu ģimeni pašam vērtēt informāciju par apdraudējumu, ko tas saņem no valsts iestādēm, medijiem, sociāliem tīkliem un pēc paša novērojumiem “dabā”.
Aplūkojot mainīgos militārās drošības apstākļus pēdējos 20 gados, viegli varam pamanīt, ka kopš 1999. gada ik pēc četriem gadiem pie Latvijas robežām (un visā Baltijas reģionā) ar dažādu, tomēr pieaugošu vērienu notiek Krievijas militārās mācības no “Zapad” sērijas, attiecīgi, 1999., 2009., 2013., 2017. gadā un plānotās 2021. gadā, kas šķietami ilgst nedēļu, izraisa mērenu satraukumu presē un televīzijā, un tad viss nomierinās.
Kas tur liels, mācības taču. Diemžēl problēma ir plašāka. Sāksim ar to, ka “Zapad” mērogs ir definēts kā stratēģiskais. Tas nozīmē, ka mācību mērķi ir no valsts stratēģisko mērķu plaukta, proti, runa ir par valsts mēroga uzdevumu risināšanu – vai tie būtu pasniegti kā pašaizsardzība vai miera uzturēšana, vai cīņa ar terorismu (aizsardzības operācijas ietver pāreju uzbrukumā).
Ņemot vērā, ka galvenais mācību “Zapad” rīkotājs ir kodollielvalsts Krievija, nebūs pārspīlēti teikt, ka šādās mācībās tiek apgūtas militārās operācijas, kurām var būt globāla ietekme uz visas pasaules drošību, par Latvijas teritoriju nemaz nerunājot, arī tad, ja mācību mērķi deklarēti kā tīra pašaizsardzība.
Stratēģisko militāro mērķu sasniegšanai (arī mācībās) valsts koncentrē visus savus spēkus kara laikā un to ievērojamu daļu mācībās miera laikā.
“Zapad” gadījumā daudzi vērš uzmanību, ka to plašai publikai redzamajā noslēguma fāzē operācijās piedalās ne vairāk kā 10–12 tūkstoši karavīru, kas aptuveni atbilst vienas sauszemes divīzijas spēkam.
Tiešām, nekas liels un bīstams, ja vien mēs nezinātu, ka mācībām ir arī citas fāzes, kas izpelnās mazāk uzmanības, kā arī to, ka vienlaikus ar starptautiski pieteikto un starptautiskajos līgumos regulēto maksimālo karaspēka daudzumu “Zapad” faktiski piedalās apmēram desmit reižu lielāks karaspēks.
Tas iesaistās vairākās atsevišķās epizodēs vienota mērķa un nodoma mācību operācijā krietni agrāk par publiski izziņoto “Zapad” kulmināciju vai arī vairākas mācību operācijas notiek vienlaikus vai paralēli ar galvenajiem pasākumiem. To savstarpējā saistība tiek noliegta, lai gan speciālistiem tā ir skaidri redzama.
Lai novērstu šādu šmaukšanos, piespiešanas mehānisma nav un nebūs – kamēr kaimiņvalstīm nebūs vienotas politiskās gribas patraukt šo praksi ar diplomātiskām un ekonomiskām metodēm.
Līdz ar to kopējais “Zapad” dalībnieku skaits “de facto” ir vismaz 10 reižu lielāks (80–100 tūkstoši dalībnieku – 10 divīzijas), kas, sanākot kopā, veido militāros draudus, kā minimums, visam Baltijas un Centrāleiropas reģionam. Protams, ne jau tikai personāla skaits visu nosaka.
Stratēģisko mācību mērogs nozīmē, ka tās ir kombinētās mācības, kurās piedalās ne tikai sauszemes karaspēks, bet arī aviācijas, flotes un stratēģiskās triādes karaspēka vienības.
Mācību norisei tiek mobilizēti un pārvietoti maksimālie personāla un tehniskie resursi – tanki, kājnieku kaujas mašīnas, bruņutransportieri, pašgājēju artilērija, sakaru, komandvadības, redioelektroniskās cīņas un izlūkošanas bruņutehnika, kaujas un transporta aviācija, helikopteri, visu veidu apgādes un pārapgādes dienesti, izvērsta medicīnas nodrošinājuma infrastruktūra.
Tūkstošiem apakšvienību tiek fiziski pārvietotas tuvāk mācību norises vietai – tuvāk Latvijas robežām.
Tas vien aizņem 2–3 nedēļas. Tāpat labu laiku pirms mācībām kaujas režīmā sāk strādāt visu spēku veidu izlūkošana, viss notiek kā reālajā dzīvē – tiek iegūta informācija par vērtīgiem pretinieka mērķiem, izsekota karaspēka vienību pārvietošanās.
Visu šo ikdienai netipisko kustību nevar paslēpt no novērošanas – vienalga, vai gatavojoties īstam karam vai kārtējām mācībām, par kurām savlaicīgi paziņots. Visvairāk par to jāinteresējas kaimiņvalstīm, un tas arī notiek.
Tomēr, ja deklarētais mērķis ir mācības, tad arī iebildumu nevar būt, mācību rīkošana ir katras valsts tiesības. Šeit atgādināšu par pavasarī notikušo Krievijas “Lielo staigāšanu gar Ukrainas robežu”, kas nekvalificējas kā mācības un vēl joprojām nav beigusies.
Krievijas kaujas tehnikas pārvietošana šim pasākumam tika plaši ilustrēta t. sk. no pašas Krievijas puses, nemaz necenšoties to pasniegt kā plānotas mācības. Tās bija kaujas gatavības pārbaude, kas ar šādu “pārbaužu” mērogu un vērienu kvalificējama kā nepārprotama gatavošanās uzbrukumam.
Attiecīgi notika atklāta spēka demonstrācija. Bet tieši šis apstāklis ļāva daudziem ekspertiem apšaubīt tūlītēja iebrukuma iespējamību Ukrainā, jo tā kara lietas nedara – arī Ukrainā, reaģējot uz apdraudējumu, notika spēku un līdzekļu mobilizācija, par ko tikpat publiski ziņoja sabiedrībai un pasaulei no visaugstākajiem varas līmeņiem – “mēs redzam Krievijas gatavošanos karam un darām visu, kas no mums atkarīgs, lai sagatavotos, Krievijai nebūs pārsteiguma momenta priekšrocību”.
Bet ilgstoša nervu un vārdu cīņa informācijas telpā nekalpo uzbrukuma operācijas rīkošanas priekšnosacījumiem, jo tie prasa pārsteigt pretinieku nesagatavotu.
Attiecīgi, ja kāda valsts vēlas uzsākt liela mēroga agresiju pret citu valsti, tai ir jākoncentrē nosacīti vienuviet samērā lieli spēki, vismaz trešdaļu no miera laikā tās rīcībā esošajiem (atkarībā no sagaidāmās pretdarbības līmeņa). Ja nav plānoto mācību plīvura, tad šādu koncentrēšanu kaimiņi traktē viennozīmīgi un lietderīgi izmanto laiku kopš pirmām brīdinošajām pazīmēm, kas jau mērāms mēnešos.
Mūsdienās, pateicoties informācijas aprites ātrumam, to nav iespējams izdarīt vienlaikus slēpti, nepamanāmi un ātri. Attiecīgi labākais aizsegs agresīvajiem plāniem – šķietama gatavošanās sen plānoto stratēģiskā mēroga mācību rīkošanai, kas pašsaprotami ir katras valsts tiesības.
Uzzinot par šādām mācībām, kaimiņvalstīm atliek zīlēt, vai tiešām tās būs tikai mācības vai notiek gatavošanās karam, jo atšķirības nav nekādas, atšķirība ir galīgajā politiskajā lēmumā, ko turēt noslēpumā nav grūti. Nenoliedzami Kremļa vadībā ir prasmīgi ģeopolitisko situāciju un apstākļu “sērfotāji”, kas vai nu rada šos apstākļus, vai izmanto labvēlīgus brīžus savu stratēģisko mērķu realizācijai.
Atcerēsimies Gruzijas teritorijas okupāciju 2008. gadā, kuras paveikšanai pēc “Kavkaz-2008” mācībām karaspēks netika demobilizēts un uzreiz neatgriezās pastāvīgās dislokācijas vietās, bet pacietīgi gaidīja augstāko lēmumu un specoperācijas radītos apstākļus.
Pastāv arī vēl viena drošības problēmas šķautne, kas saistīta ar liela mēroga mācībām – kritiska nejaušība, kas izraisa nevēlamas, neplānotas un nekontrolējamas sekas.
Norisinoties mācību operāciju aktīvai fāzei, gaisā tiek pacelti lidaparāti ar kaujas munīciju un jūrā (starptautiskajos ūdeņos) iziet pilnībā ekipēti kara kuģi, kuriem saprotami seko visu ieinteresēto, ne tikai kaimiņvalstu, pretgaisa aizsardzības, gaisa un jūras spēki.
Vienlaicīgi mācībās notiek operatīvā mēroga raķešu kompleksu kaujas šaušana, kad raķetes šķērso simtiem kilometru un novirzes no trajektorijas nav neiespējamas.
Šādā diezgan sakaitētā atmosfērā katra neplānota kļūme, kuras rezultātā cieš neiesaistītas valsts teritorija, lidaparāts, kuģis, valsts piederīgie, var izraisīt konfliktu, kuram īsti ir sagatavojusies tikai mācības rīkojošā puse, jo tās karaspēks ir jau mobilizēts pēc kara laika prasībām.
Te kādam valdniekam, kas brīvs no parlamentārās kontroles, var rasties kārdinājums vērst negadījumu par labu savām ilgi lolotajām idejām attiecībā uz “vēsturiskā taisnīguma” atjaunošanu vai “nacionālo interešu” problēmu atrisināšanu.
Vēl ļaunāk, nevar izslēgt trešās puses provokāciju, kas var būt ieinteresēta sāncenša vai pat partnera vājināšanā (karš vājina arī uzvarētāju).
No visa minētā var izdarīt secinājumu, ka stratēģiskā mēroga mācības kaimiņvalstī ir saprātīgi uztvert kā būtisku un objektīvu drošības situācijas pasliktināšanos. Tas ir laiks, kad mantra “draudu nav” nedarbojas vai tā pat ir kaitīga, ja sabiedrība tai notic.
