Atis Klimovičs: Savienība starp Lielbritāniju, Poliju, Ukrainu un trim Baltijas valstīm – nav peļama ideja! 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pienācis laiks, kad frāze – drošības nekad nevar būt par daudz – šķiet gluži kā aksioma. Tiem, kas tam nepiekrīt, vēlreiz jāatgādina par to, kas katru dienu jau ceturto mēnesi pēc kārtas turpinās Ukrainā. Ja vēl tad šādi ļaudis atsakās to pieņemt un stūrgalvīgi norāda, ka nesaprot tādu interesi par Latvijas aizsardzības budžeta palielināšanu esošajā līmenī un tā pieaugumu, pārliecināšana varētu būt arī bezjēdzīga.
Brīvība, kā kādreiz teicis viens otrs augsta ranga politķis, tajā skaitā Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess, izmaksā dārgi. Tā ir sasodīti dārga padarīšana, kā labi redzams Ukrainā, kur neatkarības gados netika pietiekami ieguldīts Eiropas izmēriem prāvās valsts bruņotajos spēkos.
Nepietiekami ir pat pārlieku maigi teikts, jo Krievijas iebrukuma sākumā pirms astoņiem gadiem no ukraiņu armijas bija palikusi vien salīdzinoši neliela daļa. Tagad par to tiek maksāts ar asinīm un milzu ciešanām, un prāvu daļu zaudējumu, vispirms jau cilvēku upurus, pat nav iepējams pārvērst naudas izteiksmē. Nokavēto bruņojuma iegādē tāpat nāksies kompensēt, un cik tas beigās izmaksās, nav zināms. To varēs aprēķināt tikai pēc kara beigām, par ko vēl pāragri runāt.
Nevajadzētu baidīties arī no daudzveidības un dažādiem modeļiem nacionālo aizsardzības spēju palielināšanā. Faktiski jebkādu sadarbību un jaunu savienību izveidošanu, jaunu līgumu noslēgšanu derīgi apspriest, ja tās var dot labumu mūsu valsts drošībai. No šī aspekta vērts pārdomāt ierosinājumu par politiski militāras alianses vai savienības izveidošanu starp Lielbritāniju, Poliju, Ukrainu un trim Baltijas valstīm. Nav peļama ideja!
Turklāt šobrīd piecas no minētajām valstīm, šķiet, drošības aspektā izjūt vēl nebijušu savstarpēju sapratni. Var teikt, ka gaisā izkūpējušas kādreizējās zināmā mērā mākslīgi un, iespējams, nelabvēļu uzkurinātās domstarpības dažādos vēstures jautājumos starp Ukrainu un Poliju, starp Viļņu un Varšavu. Labi, ka tā – veselajam saprātam taču atbildīgos brīžos jāgūst pārsvars. Tas liek domāt, ka tomēr esam vienā laivā un par drošību jādomā kopīgi. Nav šaubu, ka Latvija var palikt brīva, ja tādas ir arī Igaunija un Lietuva, tāpat Polija. Kas var liegt noslēgt vēl ciešākus šo valstu savstarpējos līgumus?
Padomāsim šķietami loģiski – ja Baltijas valstis aizstāvas plecu pie pleca, tās nav iespējams pakļaut. Taču kopā ar poļiem, ukraiņiem un britiem jau nu nepavisam. Piecām nācijām, izņemot britus, nav jāstāsta, ko nozīmē krievu okupantu zābaks un atrašanās iebrucēju pakļautībā. Vēl ļoti daudz dzīvu liecinieku padomju varas īstenotajam genocīdam. Šīm nācijām labāk nekā pārējā Eiropas daļā zināms, ko nozīmē Krievijas carisms, padomju vara un putinisms.
Tādēļ nav pārsteidzoši, ka ukraiņus viņu cīņā uz dzīvību un nāvi (nav pārspīlējums) vispirms atbalstījušas tieši Polija un Baltijas valstis. Lielbritānija ir cits stāsts, uz kuru tāpat jāraugās ar atbilstošu cieņu. Līdzās ASV tieši šī salu valsts ir uzskatāma par galveno Kijivas balstu, kuras sniegtā daudzveidīgā palīdzība stiprina pārliecību, ka ukraiņiem izdosies nosargāt savu neatkarību. Cita varianta nav!
To saprot briti, kas tagad citas valstis ved cīņā un “slinkākās” mudina nopietnāk pieslieties šajā vēsturiskajā kaujā pret fašistisko Putina lielvalsti. Britiem nav jāstāsta, kāda ir cīņa par brīvību un eksistenci – tāda bija viņu kauja par Lielbritāniju pret Hitleru 1940. gadā. Viņi zina brīvības cenu, un tas viņus noteikti motivējis sniegt ievērojamu palīdzību ukraiņiem.
