Domās neatvadoties. Askoldu Saulīti mūžībā pavadot 0
“Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ziņa par režisora Askolda Saulīša nāvi nāca tik pēkšņi, ka tā vien gribējās vēl saukt, sasaukt un atsaukt atpakaļ… Pēdējā gada laikā režisors sociālajos tīklos it kā atskatījās, draugiem un kolēģiem ļaujot ieskatīties būtiskos dzīves fotomirkļos, dažos teikumos. Brīžiem likās – Askolds veido un mums ļauj atšifrēt kādu savu antaloģiju, savu stāstu, savas krāsas, kādu sava Brīvības ceļa gabalu, kādu savas vēstures un dzīves laika nepārvaramo varu.
Turpinājumā daži laikabiedru atvadu vārdi režisoram.
***
“Ardievu, Askold! Sveiks, Meistar! Šai vasarā Askolds gatavojās pabeigt, iespējams, savu līdz šim vērienīgāko filmu par Latvijas Neatkarības karu – “Zem viena karoga”. Kopā ar operatoru Andri Priedīti tai jau sen nofilmēts latvju armijas jaunākā kareivja, vienpadsmitgadīgā ebreju puišeļa Konstantīna Gorelika kara ceļa inscenējums.
No vācu valodas idišā pārcelta Gorelika mīļākā dziesmiņa par mazo zvaigznīti – auseklīti, ko skaņradim Jānim Brunovskim nāktos ieaust filmas mūzikā. Paturot prātā 1929. gada filmas “Lāčplēsis” Latvijas dibināšanas iestudējumu, “Zem viena karoga” ietilpinātos arīdzan 2019. gada brīvdabas uzvedums Liepājas ostā par godu Kārļa Ulmaņa valdības nokāpšanai no kuģa “Saratov” 1919. gada jūnijā. Tāpat Liepājā dzimušā režisora montāžās datorā kā caurviju tēls bangoja Priedīša uzņemtā Liepājas piekraste vētrā un rītausmā. Pirms 100 gadiem un šodien.
Filmā, kuras tekstveidi Askolds uzticēja man, bet vēsturisko patiesumu Neatkarības kara pētniekam, profesoram Ērikam Jēkabsonam, mazā Gorelika stāstā ieskanētos vairāku desmitu dažādu tautību, valstu un militāro formējumu Neatkarības kara dalībnieku balsis – viņu vēstules, dienasgrāmatas, atmiņu pieraksti, unikālas, nesen atklātas hronikas un fotogrāfijas.
Kopš scenārija rakstīšanas Askolda filmai “Astoņas zvaigznes” (2017), “Dziesmuvara” (2018), bet jo sevišķi pēdējai – “Mans zelts” (2020) esmu pārliecinājies, ka mums nav otra režisora, kurš tik prasmīgi filmās spējis atdzīvināt senās fotogrāfijas. Nemaz nerunājot par Saulīša vienreizējo digitālo kolekciju, kas pa bildītei savākta no pašmāju un ārzemju kolekcionāriem, muzejiem un arhīviem. Jautājums tikai, vai kāds bez Askolda paša to spēs pārņemt un izmantot.
(..) Bijām norunājuši tikšanos Latvijas Tautas frontes muzejā, lai kopā ar vēsturnieku Edgaru Engīzeru pārrunātu paralēli veidotās filmas “Elpa pirms rītausmas” (par 1968. gada Prāgas pavasari un baltiešiem, kam padomju okupācijas karaspēka sastāvā nācās piedalīties čehu apspiešanā) pieteikšanu Nacionālā kino centra atbalstam. Askolds grasījās uzņemt arī lielāku atsevišķu videodarbu par latviešu kareivjiem zem svešiem karogiem pēc Otrā pasaules kara.
“Man ir vislabākā komanda,” viņš optimistiski ieteicās, minēdams gan operatoru Priedīti, gan komponistu Brunovski, gan “savu aktieri” Andri Keišu, gan profesoru Jēkabsonu. Tomēr uz tālruņa zvaniem mūsu noliktās tikšanās dienā 10. martā neatsaucās. Ardievas viņam nepaspēja pateikt neviens.
Kurš pabeigs, ja vien pabeigs, vērienīgos Askolda aizsākumus, pāragri minēt. Nu jau mūžīgo Meistaru kategorijā ierindojamais režisors, dzīvodams ne tik daudz privātu, cik kino dzīvi, Latvijai atstājis iespaidīgas bagātības. No “Bermontiādes” līdz “Atmodas antoloģijai” un “Baltijas brīvības ceļam”.
No “Sarkanā un brūnā” un “Svētku anatomijas” līdz “Keep smiling”. Tās ir ne ar ko citu neaizstājamas liecības par mums pašiem, mūsu vēsturi un attieksmi pret to. Vēsture kā parasti turpinās. Bez Askolda paša, bet ar viņa meistarības un viņu pašu nesaudzīgi izdedzinājušā darba klātbūtni.”
Dainis Īvāns, publicists
***
“Askold, tu esi, būsi un paliksi viens no gaišākajiem cilvēkiem, kādu pazinu. Ar koleģiālu un ļoti nopietnu attieksmi pret savu darbu un līdzcilvēku likteņiem. Skaists cilvēks, kura aiziešanai grūti noticēt. Tu būsi tepat, kopā ar mums atmiņās, kas citreiz pat svarīgākas par ikdienas rūpēm, aizvien nākot pretī ar smaidu un mīlestības pilnu skatienu pret dzīvi. Domās neatvados. Ir bezgala skumji.”
Ilona Brūvere
***
“Askold, paldies par kopīgo laiku un tēliem! Tā aiziet cīnītāji.”
Andrejs Verhoustinskis,kinorežisors
***
“Askolds ieguvis plašu kino pieredzi un arī režisora diplomu, talantīgi meklējis sevi dokumentālajā, spēles un pat animācijas kino, līdz atradis savu galveno tēmu, kas ir Latvija, Vēsture un Brīvība. Viņš kļuvis par savējo starp streļķiem, leģionāriem, citiem cīnītājiem un vēstures racējiem.
Pats kļuvis par dziļu racēju un ieņēmis īpašu vietu mūsu dokumentālajā kino. Atmiņā pēdējā garākā tikšanās ar Askoldu. Viņš atnāca ieskenēt bildes – prāvu kaudzi, kuras bija uzticējis kāds kolekcionārs. Tā ir īpaši greizsirdīga slaka, bet Askolds arī pie viņiem bija kļuvis par savējo.
Pārsvarā tās bija strēlnieku un pirmā Latvijas laika armijas fotogrāfijas. Askolds man tās rādīja un ar sajūsmu stāstīja, pazina gandrīz visus foto varoņus. Bet galvenais – kā viņš priecājās par katru bildi, nu pilnīgi staroja – kā patiess Saulītis…”
Ieva Romanova, kinozinātniece
***
“Askold, Tava atvērtā sirds, sirsnība, milzīgās darbaspējas… misijas un atbildības izjūta – Tavā izcilībā viss ir tikai labs un gaišs… viss ir tikai dziļas cieņas un apbrīnas vērts… paldies Tev par to, ka dalījies savā bagātībā ar mums visiem… paldies Tev…”
Varis Vētra, aktieris
