“Domāju, ka Džordžs Soross zina, cik maksā latvieša dvēsele…” Saruna ar politiķi Ingunu Rībenu 31
Vija Beinerte, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vasaras vidus. Gribētos runāt par kaut ko gaišu un vieglu – par ziediem rotātām pļavām, zāļainām gravām un sauli, kas dzidrā zilumā mirdz. Bet pasaule jūk prātā, un sirds daudziem pilna kā ezeram.
Tāpēc uz sarunu esmu aicinājusi arhitekti un politiķi Ingūnu Rībenu, lai kopīgi mēģinātu saprast, kas notiek un ko darīt plēsīga kosmopolītisma, globalizācijas un relatīvisma diktatūras laikā.
Valstī nemitīgi kaut kas tiek mainīts un grozīts, reforma reformas galā. Vai tas ir palīdzējis ieraudzīt kopainu, atklāt jēgu un būtību?
Nē, nav palīdzējis. Drīzāk jāpiekrīt Andrejam Lucānam, ka tas palēnām “izdzēš latviešu tautas esības prieku”. Un esības prieks ir tāds dvēseles stāvoklis, kad gribas iet, darīt, strādāt, celt, dzīvot!
Reformas diemžēl nav konstruktīvas. Mainās ministri, mainās deputāti, vieni kaut ko iesāk, citi turpina, taču pa savam, jo ir mainījušies uzstādījumi un prioritātes.
Arhitekti tiek mācīti rīkoties konstruktīvi un uzņemties atbildību par procesu kopumā.
Nedrīkst nolīdzināt būvlaukumu un ielikt pamatus, kamēr nav skaidri zināms, kā tiks nodrošināta elektrība, kanalizācija, ūdensapgāde, siltums…
Bet kas notiek, piemēram, ar reģionālo reformu?
Vajadzēja samazināt pašvaldību skaitu, tas ir pareizi. Taču jaunais administratīvais dalījums nav saskaņots ne ar ceļu tīklu, ne ar skolu un veselības aprūpes sistēmas tīklu.
Kad 2010. gada nogalē ar izglītības komisiju braukājām pa Latgales novadu, pēc iepriekšējās reģionālās reformas bija pagājis gads, bet vēl aizvien skolās īsti nesaprata, kuri bērni brauc uz kurām skolām un ar kādu transportu.
Savulaik studentiem stāstīju, cik svarīga arhitektam ir iztēle. Projektējot hidroelektrostaciju, mērogā 1:10 000 pārvelk pāri upei divas 5 mm garas līnijas.
Un tad, ja iztēlē neredz, kā pārmainīsies ne tikai ainava, bet arī dzīve tūkstošiem cilvēku paaudžu paaudzēs, tāda rīcība ir bezatbildīga un tuvredzīga. Tieši tas Latvijā notiek ar reformām.
Diemžēl mēs jau ilgus gadus dzīvojam politiskā nevarīguma un relatīvisma gaisotnē visos tajos jautājumos, kas attiecas uz vissvarīgākajām – parasta pilsoņa nodokļu, sociālajām, izglītības un veselības aprūpes – vajadzībām.
2018. gada nogalē jaunievēlētā 13. Saeima atzina, ka valsts veselības aprūpes sistēma ir krīzes situācijā, un noteica to par prioritāti numur viens. Taču 2020. ga- da budžetā šī prioritāte neatspoguļojas. Kā tas iespējams?
Pagājušā gada novembrī no Saeimas tribīnes runāju par tiesisko nihilismu attieksmē uz valsts budžeta likumā paredzēto finansējumu veselības aprūpes darbiniekiem.
Taču vēl traģiskāks par mediķu atalgojumu ir sakārtotas veselības aprūpes sistēmas trūkums.
Vairāk nekā 16 gadus daudzskaitlīgas ļaužu kopas un eksperti ir sēdējuši sanāksmēs, semināros, apspriedēs, diskusijās.
Neskaitāmas nodokļu maksātāju apmaksātas darba grupas dažādās iestādēs, sākot ar Veselības ministriju un Saeimu un beidzot ar nevalstisko sektoru, ir strīdējušās, pierādījušas, lēmušas par tāda vai citāda veselības apdrošināšanas modeļa ieviešanu.
Latvijā neviena automašīna nedrīkst parādīties uz ceļa, ja tai nav obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas. Bet mūsu valsts iedzīvotājiem tādas nav jau 30 gadu.
Igaunijā sakārtota, atbildīga, solidāra, personificēta obligātā valsts veselī-bas apdrošināšanas sistēma ir spēkā kopš 1993. gada, Lietuvā – kopš 1998. ga-da. Tas, ka Latvijā tādas nav, ir lielākais noziegums pret tautu.
Kamēr nav izveidota skaidra un pārskatāma sistēma, tiek liets ūdens caurā traukā.
2018. gada valsts budžetā veselības aprūpei tika piešķirts par 200 miljoniem eiro vairāk nekā iepriekš, no tiem 80 miljoni – algām. Taču kā īsti tā nauda ir izlietota?
Obligātajā veselības apdrošināšanas sistēmā, kas jau bijusi izstrādāta vairākkārt un ikreiz nogremdēta, bija iekļauti visi cilvēki: gan tie, kas paši maksā nodokļus, gan vēl arī tās daudzās grupas – pensionāri, grūtnieces, bērni, cilvēki ar īpašām vajadzībām (kopumā 19! grupas) –, par kurām arī solidāri maksātu nodokļu maksātāji. Turklāt bija paredzēts ļaut brīvprātīgi iesaistīties tiem, kas palikuši ārpusē.
Vispirms veselības apdrošināšanu plānoja iekasēt no ienākuma nodokļa, nākamajā versijā – no sociālā nodokļa, jo tie abi ir personificēti nodokļi, kur parādās maksātāja vārds un uzvārds.
Taču 2019. gada janvārī atkal tika panākts, ka likums nestājas spēkā, tā skatīšanu atlika līdz jūlijam un tālāk jau uz 2021. gadu.
Nezinu, vai šo situāciju vairs var labot, jo īstenībā mēs dzīvojam maksas medicīnas valstī. Neviens nav to oficiāli atzinis, bet valstī ar vidējo pensiju 350 eiro medicīna daudziem kļūst nepieejama. Nemaz nerunājot par to, ka trūkst ārstu un māsu.
Publiskajā telpā minēts, ka viena cilvēka veselības finansējums Latvijā ir 650 eiro, Igaunijā – 1540 eiro, Vācijā – 5200 eiro, turklāt mums ir Eiropā lielākais pacienta līdzmaksājums 40 procentu apmērā. Taču Latvijā pat tie, kam ir laba un dārga apdrošināšana, sūdzas, ka nepieciešamais izmeklējums ir ilgi jāgaida, jo nav vairs ārstu.
Kad uz Bergamo slimnīcas sienas redzu Franko Rivoli gleznoto panno, kur ārste kā mazu bērnu ir paņēmusi uz rokām Itāliju, man nevajag tulka. Kompozīcija uzrunā sirdi un pauž vēstījumu, gan uzlikta uz ugunsmūra, gan nodrukāta uz pastmarkas. Kad Rīgā pie Mākslas muzeja redzu kā dārza rūķi izkrāsoto Milzīti Ilzīti, es “laižos dziļāk iekšā melanholijā” un gribu zināt: cik tas maksāja, kam to vajadzēja un kad to novāks?
Es šo veidojumu uztveru kā priekšvēlēšanu aģitācijas reklāmas stabu. Pietuvināšanās politiskajai videi ir nākusi autora radošajai karjerai par labu. Arī Nacionālās bibliotēkas priekšā sēdošie Raiņi nav tapuši konkursa kārtā, publiski izsludinot iespēju tēlniekiem sacensties meistarībā, lai savu bronzā veidoto darbu atstātu tik nozīmīgas ēkas priekšā varbūt pat uz vairākiem gadsimtiem.
Lieki jautāt, kā godājamais tēlnieks izcīnīja iespēju kaut vai uz īsu laiku novietot savu darinājumu Nacionālā mākslas muzeja priekšā.
Apvienības “Attīstībai/Par!” biedri vada gan VARAM, kas patlaban kūrē situāciju Rīgas domē, gan Veselības ministriju.
Tiesa, kā priekšvēlēšanu kampaņas elements tas ir novatoriskāks par tradicionālo smadzeņu skalošanu sabiedriskajā televīzijā.
Produktīvāk būtu tērēt valsts līdzekļus, ik vakaru nosēdinot kameras priekšā vienu no potenciālajiem mēra amata kandidātiem un uzdodot viņam mums visiem vitāli svarīgus jautājumus par pa pusei sabrukušo galvaspilsētu, kur izdangātā Čaka iela, kā arī Brasas un Deglava tilts ir vizuāla metafora tai morālajai krīzei, kas valda ne tikai pilsētā, bet arī valstī.
Reiz tu teici: kultūra ir kļuvusi par ciniskāko valsts naudas slaukšanas mašīnu.
To, ka par alkatību ļaunāks ir cinisms, teicu aģentūras “Trīs brāļi” sakarā 9. Saeimas sēdē 2006. gada 7. decembrī.
Tas bija pirms nākamā gada budžeta pieņemšanas, kad Latvija bija atvēzējusies būvēt trīs gadsimta celtnes – Nacionālo bibliotēku, Nacionālo koncertzāli un Laikmetīgās mākslas muzeju.
Uzbūvēta ir tikai bibliotēka, bet abām pārējām ir iztērēti grandiozi līdzekļi, ko mēs nekad neatgūsim un ko neviens nav apkopojis un nosaucis.
Kultūrpolitika ir kļuvusi par nemitīgu frontes joslu – te saduras gan politiķu ideoloģiskās intereses, gan kultūras darbinieku finansiālās intereses. Augstāki ideāli, kuru labad kāds varētu pacelties pāri personiskām ambīcijām, – tie tagad nav aktuāli.
Aizslīd mākoņi un gadalaiki, par Nacionālās koncertzāles būvi tiek runāts un spriests jau gandrīz piecpadsmit gadus. Kas ir mainījies?
Pirms neilga laika savā feisbuka profilā pārpublicēju iepriekš pieminēto runu. Ka nevar ģimene, kurā vecmāmiņai nav zāļu un bērniem nav zābaku, ar ko iet uz skolu, atļauties pirkt bentliju.
Nopublicēju arī savu pagājušā gada jūnijā teikto, jo valdībā 2019. gadā jau atkal (pēc 14 gadiem!) bija sākušās runas par būvi uz AB dambja. Šo vietu esot izvēlējies kāds starptautisks arhitektu plenērs.
Šādi apgalvojumi var pārliecināt tikai tos, kas paši nekad šādos plenēros nav piedalījušies.
Ja Latvijā sabrauc arhitekti, kam uzsauc dzīvošanu un skaistu hepeningu paprojektēt Rīgai, viņi taču neuzņemas nekādu atbildību par savām plenērā dzimušajām idejām.
Var skaisti pasapņot, tomēr arhitektiem būtu jāatceras, ka skaistums slēpjas labās proporcijās, tostarp labās visu valsts vajadzību proporcijās.
Nodokļu maksātāju nauda jāsadala visam: veselībai, izglītībai, kultūras dzīvajam procesam, mantojumam, jaunajai būvniecībai un vēl daudz kam citam.
Tagad Kultūras ministrija nākusi klajā ar ideju būvēt koncertzāli Kronvalda parkā bijušās cekas ēkas vietā. Kā tu vērtē šādu pavērsienu?
Lielākai daļai sabiedrības, arī man, šī ideja nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. To esot pasviedis Aigars Štokenbergs.
Kāpēc tā tik dedzīgi un steidzīgi tiek virzīta, nezinu un nesaprotu.
Valsts, ko tiesībsargs iesūdz Satversmes tiesā, jo garantētā minimālā ienākuma līmenis ir tikai 64 eiro mēnesī, lemj uzspridzināt kvalitatīvi uzbūvētu monolīta dzelzsbetona ēku, kam kadastrālā vērtība esot septiņi miljoni eiro, bet, ņemot vērā tās izcilo atrašanās vietu, pārdot to, pēc speciālistu aplēsēm, varētu vēl daudz dārgāk.
Turklāt šī ēka visumā nepretenciozi iekļaujas ainavā un ielas panorāmā. Uzspridzināšana vien valstij, tas ir, nodokļu maksātājiem, izmaksāšot trīs miljonus eiro.
Es neredzu šiem skaitļiem seguma un šādai rīcībai jēgas.
Apvelkot ēku ar tonētu stiklu, lai tajā atspīd debesis un koki, mēs varētu to ekspluatēt vēl dažus gadsimtus. Kā tik nabadzīga valsts var tik neracionāli rīkoties?
Tagad gan uzspridzināšanas vietā tiek runāts par nojaukšanu, taču tas nemaina lietas būtību.
Vispirms slepenībā un steigā pieņem nepārdomātu lēmumu un tikai tad sāk spriest, kā to varētu īstenot – spridzinot, nojaucot vai radikāli pārbūvējot.
Savukārt par turpat līdzās Kronvalda parkā esošo Kongresu namu nedrīkst pat ieminēties. Kāpēc?
Tā taču ir daļa no Rīgas vizītkartes, atrodas pašā pilsētas centrā līdzās Ārlietu ministrijai, bet izskatās kā mistera Bīna istaba pēc iepirkšanās krāmu tirgū – piramīdas, astoņstūru strūklaka un kaut kādas dīvainas krāsas būve.
Kad vēl padomju laikā žurnāls “Latvijas Arhitektūra” lūdza man uzrakstīt par toreizējo Komunistiskās partijas Politiskās izglītības namu recenziju, nevarēju, jo, izņemot šauru skatu uz dzīvi un divus uzdauzītus punus centrālajā fasādē, neko citu šīs būves tēlā saskatīt nespēju.
Izvēloties koncertzālei šo tagadējā Kongresu nama vietu, mēs ar vienu šāvienu trāpītu divus zaķus – iegūtu koncertzāli un sakārtotu ainavu.
Bet tagad, kad Rīgas domei nav vadības, it kā jau esot izsludināts metu konkurss, lai Kongresu namu pārveidotu par kaut ko citu.
“Bagātā” Latvija ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu un aizvien krītošu dzimstību, turklāt sērgas laikā, sadomā nojaukt, būvēt un pārbūvēt abos Kronvalda parka galos.
Kā tu, kas pati esi bijusi kultūras ministre, vērtē Kultūras ministrijas pēdējos gados īstenoto politiku?
Kultūrai nav jāuzņemas propagandas funkcija. Nekādā ziņā! Taču tai ir jābūt latviskai. Vismaz kaut kādā mērā.
Bet Nacionālās apvienības kultūras ministre Dace Melbārde nedēļu pēc Latvijas simtgades Dziesmu svētkiem no Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas īstenošanas plāna 2019. un 2020. gadam izmeta jēdzienu “latviskā kultūrtelpa”.
Tā ir kārtējā ciniskā manipulācija. Lai sabiedrība nespētu izsekot, kas patiesībā ir kas.
Nacionāls, valstisks, patriotisks, latvisks – šie jēdzieni tiek interpretēti ļoti dažādi. Tādēļ detalizēti un skaidri aprakstītās “latviskās kultūrtelpas” izsvītrošana liecina par bīstamām tendencēm.
Īpaši tad, ja zinām, ka tiek izstrādātas pamatnostādnes integrācijas politikā, bet jaunajā Nacionālās attīstības plānā nevar atrast jēdzienu “latviska Latvija”, savukārt jēdziens “latviska un eiropeiska kultūrtelpa” ir minēts tikai vienu reizi, turklāt pie integrācijas temata.
Acīmredzams, ir spēki, kas paredz Latviju no šā mērķa novirzīt. Atvērtais multikulturālisms arvien uzstājīgāk manāms Rīgas ielās.
Kad par šo jautājumu Saeimā runāju ar Nacionālās apvienības vadītāju, saņēmu atbildi, ka formulējums “nacionāla kultūrtelpa” esot kompromiss. Tikai nepaskaidroja, kompromiss ar ko.
Tagad vismaz ir skaidrs, ka Latvijā darbojas spēki, kas pret latvietību cīnās mērķtiecīgi un konsekventi, un šie spēki ir tik ietekmīgi, ka pat Saeimas deputātiem un valdībai nākas meklēt ar tiem kompromisu.
Bet vai Latvijas valstij ir jēga bez latviešiem un latviskuma?
Nē, nav. Un te atbildēšu ar tev labi zināmu citātu: “Latvija ir dibināta kā latviešu valsts. Ne krieviem, ne vāciešiem, nedz citām minoritātēm nebija vajadzības šo teritoriju nodalīt no Krievijas. Šī vajadzība bija tikai un vienīgi latviešiem.”
Tā Egils Levits pirms dažiem gadiem teica sarunā ar tevi. Un es parakstos zem katra šā vārda.
Analizējot tā sauktās kompetenču izglītības vadlīnijas un standartus, Maija Kūle atzīst, ka tie ir radīti neoliberālisma un pragmatisma garā: “Tajos nav jēdziena “tauta” kā garīgi emocionāla, ilgstoša kopības forma – nekur un nekādā veidā, nerunājot par latviešu tautu vai nāciju. Nav arī Latvijas tautas. Diemžēl latviešu arī nav – tie palikuši tikai kā apzīmētājs vārdkopā “latviešu valoda”.”Tas ir bīstams simptoms, jo nacionālisms taču veido mūsu valsts pastāvēšanas ideju un konstitucionālo pamatu.
Septembrī visa Latvija pāries uz tā saukto kompetenču izglītību, lai triju gadu laikā to ieviestu visos līmeņos. Diemžēl.
Šis projekts ir skatīts vairāku Saeimu laikā visdažādāko komisiju sēdēs. Projekta autori visu laiku aicināja: papildiniet, ierosiniet, mēs uzlabosim!
Līdz vienā brīdī mēs ar Laimdotu Straujumu, kas vadīja Ilgtspējīgas attīstības komisiju, vienojāmies kopīgā bezcerībā: kāda jēga kaut ko ierosināt, ja trešo vai ceturto reizi mums tiek atrādīts viens un tas pats teksts!
Izklausās neticami, bet no visiem svētkiem bija palikuši divi – Valentīndiena un Helovīns.
Kad Zane Oliņa, projekta “Skola 2030” mācību satura ieviešanas vadītāja, nesen uzstājās Saeimas Izglītības un kultūras komisijas attālinātā sēdē, viņas teksts mudžēja no “performē augstākajos līmeņos”, “meinstrīms”, “mobings”, “korelācija”, “jēgpilni”, “veiktspēja”, “caurviju kompetence”.
Te Švauksts un visi kārkluvācieši nobāl! Palūdzu, lai Oliņas kundze man pārtulko savu runu latviski.
Ārsts pirms atveseļošanās terapijas noteikšanas izpētī pacienta anamnēzi un nosaka diagnozi. Kāda, tavuprāt, ir Latvijas politikas un pārvaldes sistēmas diagnoze? Un kas ir lielākais drauds Latvijai?
Trīsdesmit gadu garumā saausti biezi “savējo” korporatīvie tīkli medicīnā, politikā, izglītībā, kultūrā, faktiski visur. Trīsdesmit gadu laikā Latvija iztīrīta no jaudīgiem un talantīgiem cilvēkiem, kas gribēja un spēja ko mainīt.
Un, kā zināms, viduvējības un konformisti vienmēr ir vairākumā.
Ir kāda situācija, kam toreiz, 1995. gadā, nepiešķīru lielu nozīmi, bet ko tagad ik pa laikam atceros kā simptomātisku.
Rīgas dome nolēma būvēt “Valdemāra centru” un projektu uzticēja jauniem arhitektiem, kas pašvaldību priekšvēlēšanu laikā bija iznēsājuši pa mājām tēvzemiešu aģitācijas lapiņas.
Kā valstī, kur ir tūkstoš arhitektu, var bez konkursa projektēt ēku, kas atradīsies pa diagonāli no Nacionālā mākslas muzeja un rotās pilsētu gadsimtiem?!
Pat ja projektēšana tiktu uzticēta vienīgajam valsts ģēnijam, arī tam varētu gadīties radoša neveiksme.
Viena pati, būdama opozīcijā, divu gadu laikā radīju likumu, kas noteica, ka vēsturiskā centra apbūve drīkst notikt tikai konkursa kārtā.
“Valdemāra centra” projekts tika apturēts. Sarīkoja konkursu. Kas tajā uzvarēja? Tie paši jaunie arhitekti.
To, kā konkurss noritēja, 1997. gadā aprakstīju žurnālā “Latvijas Architektūra”, šis teksts atrodams arī manā mājaslapā.
Toreiz man šķita, ka šāda rīcība ir novirze no normas. Tagad saprotu, ka tieši šāda rīcība mūsu valstī ir norma.
Mums nav vajadzīgi labākie, gudrākie. Mums pietiek ar “savējiem”.
Tu esi pabijusi divās partijās, viena no kurām nomainīja nosaukumu. Tagad – bezpartijiskā. Kāpēc tā?
Esmu jau teikusi, ka vienīgais, ko nevaru mainīt, ir uzskati un vērtību sistēma.
No 1994. līdz 1997. gadam biju Rīgas domē, nepiederēdama ne pie vienas partijas, jo municipālajām vēlēšanām tolaik veidoja priekšvēlēšanu apvienības.
2002. gadā, kad iesaistījos politikā, man pat ļaunākajos murgos nevarēja rādīties, ka Latvijā tiktu apstrīdēta nacionāla valsts un latviskums, vērtības, kas šķita pašas par sevi saprotamas.
Tāpēc “Jaunā laika” sauklis “Godīgums, atklātība, profesionalitāte” bija man ļoti svarīgs un es ļāvos Einaram Repšem pierunājama. Jo man nekad nav bijis vienalga, kādā valstī mēs dzīvojam un kādā dzīvos mūsu bērni.
Arhitekta ietekmei uz procesiem valstī ir cits – daudz mazāks – mērogs.
Bet notika tā, ka mani uzskati nemainījās, taču manis pārstāvētā politiskā spēka nostādnes gan. “Jaunais laiks” kopā ar “Sabiedrību citai politikai”, Pilsonisko savienību, Reformu partiju un “Lietussargu grupu” izveidoja partiju “Vienotība”.
Vai tevi nemulsināja, ka apvienojas politiskie spēki ar tik ļoti atšķirīgiem uzskatiem – liberāļi, konservatīvie un sociāldemokrāti?
Mulsināja. Mierināju sevi ar domu, ka būs jāmācās sadzīvot – gluži kā mums visiem Latvijā. Ka sēdēsim un spriedīsim kaut līdz nakts melnumam, kamēr nonāksim pie kopsaucēja.
Taču notika pavisam citādi. Lēmumi tika pieņemti kaut kur citur, mūs par tiem tikai informēja.
Nekad neesmu bijusi kreisi liberālas ideoloģijas cilvēks. Sapratu, ka tādu spēku pārstāvēt nevaru.
Pametu “Vienotību” un aicināta iestājos Nacionālajā apvienībā, kur no Rīgas domes laikiem zināmos tēvzemiešus un LNNK cilvēkus bija daļēji nomainījuši jauni cilvēki no “Visu Latvijai”.
Gāja laiks, un kļuva skaidrs, ka nevar 30 gadus tikai runāt par 16. martu un 9. maiju.
Kāpēc leišiem un igauņiem ir spēcīgas filmas, kas palīdz izprast tautas traģisko likteni starp lielvaru dzirnakmeņiem?
Cik gadu garumā miljoni tiek tērēti Kultūras ministrijas pārziņā esošajai integrācijas politikai? Kāpēc Nacionālās apvienības kultūras ministres astoņu gadu laikā neko nav darījušas, lai situācija mainītos?
Lai cilvēki saprastu, ka nav īsti gaumīgi 9. maijā iet pie tā sauktā atbrīvotāju monumenta, jo latviešu tautai šie “atbrīvotāji” ir nesuši bezgala daudz sāpju un posta.
Ka nav īsti gaumīgi nēsāt “kolorādo lentīti”, kas kļuvusi par totalitārā režīma simbolu.
Šo pašu lentīšu dēļ arī notika mūsu formālā šķiršanās. Bija iesniegts likumprojekts, kas paredzēja aizliegt Georga lentīti. Pajautāju, kas ir darīts, lai cilvēki to nelietotu – nevis bailēs no soda, bet saprotot, ko tā nozīmē.
Aizliegums ir konflikts, kas izraisīs pretreakciju. Nepiedalījos balsojumā.
Pēc tam mani uzaicināja uz sarunu un palūdza izstāties no frakcijas, vēlāk arī no partijas. Zināmā mērā šāds pavērsiens nāca kā abpusējs atvieglojums.
Daži tavu aiziešanu saista ar to, ka NA tevi neizvirzīja kultūras ministres amatam. Vai tu gribēji būt izvirzīta?
2019. gada maijā kāds sabiedrībā mīlēts aktieris atsūtīja man īsziņu: Inguna, nāc, lūdzu! Atbildēju: nedomāju, ka NA mani uzrunās, jo nacionāli domājošs un vispār domājošs kultūras ministrs ar saviem uzskatiem un vērtībām nevienam te politikā nav vajadzīgs.
Redzi, tobrīd es pat nepieļāvu domu, ka NA varētu mani izvirzīt. Un pavisam noteikti es to arī negribēju.
Jo Rietumu sabiedrība ir inficēta ar postmoderno neomarksismu jeb kreiso liberālismu. Tīšām un mērķtiecīgi tiek grauti arī mūsu tautas nacionālās identitātes pamati.
Tā ir smaga infekcija, kas grib izraisīt tādu garīgās imunitātes deficīta sindromu, lai tauta vairs nepretotos pati savai bojāejai.
Es un tā dēvētie tradicionālo vērtību aizstāvji pārstāvam tautas imunitātes funkciju, mūsu tautas gribu dzīvot un pastāvēt, saglabājot savu nacionālo, morālisko un reliģisko identitāti.
Man iet par ministri būtu apmēram tā kā tad, ja ārā ir mīnus 30, vēls vakars, krāsnī lēnām dziest uguns, bērni un vecīši guļ, vīriešu nav mājās, bet kādam ir jāceļas un jāiet uz šķūnīti pēc malkas. Un es ceļos un eju. Būtu gatava to darīt, bet ne aiz laba prāta – aiz pienākuma.
Ko politikā iespējams panākt vienatnē?
Reiz nācu no Saeimas, sagurusi un nomākta. Domāju par šo pašu jautājumu. Un satiku mūsu kopīgo draugu mācītāju Ingmaru Zemzari. Viņš apjautājās, kā man labi klājas.
Atbildēju, ka tam, ko daru Saeimā, tam, ko tur saku, nav nozīmes. Es neko nevaru mainīt. Kāda jēga man tur būt? Paiet pēdējie jaudīgākie mūža gadi…
Viņš klausījās, smaidīja un teica, ka es sen neesot pārlasījusi Mozus pirmo grāmatu, kur Kungs apsola saudzēt visu Sodomu, ja atradīs tanī kaut desmit taisnu cilvēku. “Pat ja neko nevari izdarīt, tu vari pati tā nedarīt.”
Kā trīsdesmit neatkarības gados ir īstenojušās atmodas laika cerības?
Savā ziņā šis laiks ir bijis ļoti svētīgs – tas mums ir parādījis, kādi mēs esam. Atmodas laikā mēs domājām, ka mums netrūkst nekā, izņemot brīvību. Tagad izrādās, ka mums visvairāk ir trūcis neuzpērkamības.
Toreiz ienaidnieks bija ārpus mums – Maskavā un Interfrontē. Atjaunotajā Latvijā ienaidnieks ir mūsos pašos – tā ir totāla pērkamība visās jomās un visos līmeņos.
To jau savulaik apzinājās arī “Jaunais laiks”, kura dibināšanā es piedalījos. Tāpēc tika izveidots KNAB. Bet ar represīvām metodēm jau maz ko var mainīt.
Pirmkārt, tas nav produktīvs process, kad pērkami cilvēki pērkamā valstī apkaro pērkamību. Otrkārt, nekāds KNAB jau nevar represēt, teiksim, mākslinieku, kas ar savu izcilo talantu kļūst nevis par tautas sirdsapziņas balsi, bet gan pārdodas seklai konjunktūrai.
Bet vai tad arī tā nav vistīrākā korupcija?
Patiesībā jau vajag ne tik daudz apkarot pērkamību, bet gan uzcelt neuzpērkamību – kā iekšēju cietoksni vai templi, gan cilvēkā, gan nācijā.
Kā arhitektei man nāk prātā tāda kā līdzība, ka vecās pilsētās baznīca bieži vien stāv tirgus laukumā. Tirgū visam ir sava cena. Arī latvieša dvēselei.
Precīzi nezinu, cik tā maksā, bet domāju, ka Džordžs Soross gan to zina.
Turpretim baznīcā neko nevar nopirkt pat par visu pasaules naudu (nu, tā tam vismaz vajadzētu būt, kaut gan bieži ir citādi).
Mēs tagad esam sagūstīti tirgū, cenu, nevis vērtību pasaulē. Ko gan tirgū nozīmē Endzelīna vārdi, ka sava valoda ir mūsu lielākais nacionālais dārgums? Kāda ir mūsu identitātes cena?
Man bail piedzīvot to svētdienu, kad baznīcā būs mazāk par tiem nosacīti desmit cilvēkiem, kuru dēļ pilsēta būtu tikusi glābta. Jeb to dienu, kad Putinam Latvijas vajadzēs vairāk nekā mums pašiem.
Tāpēc kopā ar Hariju Tumanu varu sacīt, ka labāk ar dzīvām zivīm peldēt pret straumi, nekā ar beigtām pa straumei.
Vai kā savā pēdējā intervijā Oļģerts Kroders, jautāts, kas viņā pašā ir no “Hamleta”, atbildēja: būt vai nebūt. Būt nozīmē, ka tu esi tāds, kāds esi, un tev nekam nav jāpielāgojas. Nebūt – tu pielāgojies un zaudē pats sevi.
Būt – tas ir turēties pie savas vērtību sistēmas. Turēties un izturēt. Tas ir tas, ko varam.
Arī pašlaik, kad dzīvojam aizvien lielākas neziņas un nenoteiktības pasaulē, mums ir pamati, uz kuriem stāvēt un pastāvēt.
Inguna Rībena
Arhitektūras maģistre, politiķe.
Rīgas domes deputāte (1994–1997).
Aģentūras “Rīga 800” ģenerāldirektore (1998–2002).
Kultūras ministre (2002–2004)
