“Domāju, ka arī šis vīruss ir cilvēka paša radīts izaicinājums!” Saruna ar aktieri Rihardu Rudāku 23
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt Valmieras teātris atgriežas pie skatītājiem ar režisora Dž. Dž. Džilindžera iestudēto amerikāņu dramaturga Treisija Letsa lugu ”Osedžas zeme”. Būtisko tēva, dzērāja un alkoholiķa, lomu izrādē spēlē aktieris Rihards Rudāks.
2019. gadā, pasniedzot “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu teātrī, aktieri dēvēja par bruņinieku. Īsta bruņinieka uzticību savam teātrim, cildenumu un radoša gara drosmi varēja sajust arī šajā “Latvijas Avīzes” sarunā.
Kāds teātrim ir bijis šis laiks – bez skatītājiem?
R. Rudāks: Nemaz nezinu, kā varētu notikt atgriešanās pagātnē. Jau toreiz, rudenī, kad bija norimis pirmais pandēmijas vilnis, ar skatītājiem tikāmies citādos apstākļos – divas sēdvietas starpā, maskas uz sejas, līdz ar to zāle un skatuve savā starpā vairs nebija enerģētiski cieši vienotas.
Tad sākās otrais vilnis, viss pavisam apstājās, turpinājies tikai radošais mēģinājumu process, iekšējā gatavības stadijā līdz pat pirmizrādei ir sagatavotas izrādes. Tās ir it kā iekonservētas, laiku pa laikam gan izspēlējām, lai kas neaizmirstos.
Tagad ir pienācis tas brīdis, kad skatītājs mums atkal tiks klāt. Šoreiz noteikumi būs citi, nebūs vairs starpā krēslu un maskas uz sejas, bet skatītājam būs jābūt sertifikātam un jāievēro pārējie noteikumi, kādi nu valstī pastāv.
Vēl jau gan tā būs izmēģināšanas stadija – pārbaudīsim, kā praksē darbosies visi šie jaunie noteikumi. Pati pirmā būs labdarības izrāde vakcinētajiem medicīnas darbiniekiem, īpaši uzrunājot tuvākos – Vidzemes slimnīcas personālu un Valmieras ģimenes ārstus. Tā būs “Osedžas zeme”, latviešu skatītājam jau pazīstama luga par ģimeni.
Domāju, ka ģimene ir cilvēces lielākais izgudrojums un ikvienā atspoguļojas dzīve, kāda nu katram tā bijusi – kaut ko pieņemot, kaut ko pārdomājot, mācoties, noliedzot. “Osedžas zemes” ģimene ir nonākusi galīgi kritiskajā, varētu teikt, galējā punktā, kad sākusies savstarpējo attiecību ķidāšana – kas nav bijis, kas bijis, kam vajadzēja būt, kam nevajadzēja.
Kādēļ kā pati pirmā tika izvēlēta tieši izrāde “Osedžas zeme”?
Domāju, tāpēc, ka lugā ir brīnišķīgas lomas aktieriem, īpaši Dacei Eversai. Droši vien tā bija arī režisora Džilindžera izvēle – viņš savā dzīvē bija nonācis līdz kādam kritiskam posmam un ar šo darbu kā režisors vēlējās atgriezties uz skatuves.
Kāda ir Valmieras “Osedžas zeme”? Citos iestudējumos, arī filmā, uzsvērts, ka lugas spēks ir pagātnes atmiņas?
Neatraujoties no paša materiāla, stipri atšķirīgi jau izrādi nemaz nevar izveidot. Tā ir tradicionāla luga, tur nav nekādu īpašu ēverģēlību, viss ir kopā – gan komiskais, gan nopietnais, gluži kā dzīvē. Tomēr, lai arī cik būtu pazīstams sižets, katra izrāde atšķiras – ir citi veidotāji, katrs inscenējumā ienes savas nianses un krāsas.
Kāds jums bija šis laiks, vai izrāžu mēģinājumu bija tikpat daudz kā parasti, teātra darbs ritēja līdzīgi ierastajam?
Mēģinājumi notika nepārtraukti, tieši tāpat kā vienmēr – tas ir savs ritms, savs grafiks, kurā neapstājas. Pa šo sezonu ir sagatavoti vismaz seši jauniestudējumi, kuri vēl nav satikuši savu skatītāju. Tās ir lielas lugas, piemēram, “Ilgu tramvajs” ar Ievu Puķi galvenajā lomā, būs Leldes Stumbres “Nākošpavasar”, Suhanova režisētā “Gimene”, vēl arī studentu diplomdarbs un vēl citas.
Pa šo gadu ir sakrājies daudz ko rādīt, bet ir otra problēma – augustā sāksies teātra ēkas siltināšanas un renovācijas darbi. Turklāt, cilājot projektu, atradušās vēl citas funkcionālas nepilnības, kuras vajadzēs uzlabot. Līdz jūlija sākumam izrādes Mansarda zālē būs pēdējās šajā zālē vispār. Tās zāles turpmāk vairs nebūs, to pārcels uz teātra galveno ēku, radīsies atsevišķa zāle, kuru dēvē par “Melno kasti”, “Black box”.
Skatītāju pulcēšanās teātrī būs vienuviet. Mansardā paliks mēģinājumu zāle, kura mums ir ļoti vajadzīga un, lai darbi varētu noritēt raiti, ļoti pietrūka.
Jūs runājat kā teātra direktors – par celtniecības darbiem un nākotnes iecerēm, aktieri jau tik praktiskas lietas bieži nepiemin…
Savā laikā ar to daudz nodarbojos, mēs visi degām līdzi visām lietām teātra mūžā, joprojām tas manī ir saglabājies un palicis, kaut gan nu ar to gan vairs nenodarbojos. Pārbūve ir domāta pusotru gadu ilga un remonta laikā būs pieejama tikai apaļā zāle. Šajā laikā ir plānotas viesizrādes Rīgas Dailes teātrī un vēl citviet izbraukumos.
Ir gan žēl, ka šīs pārmaiņas nenotika pandēmijas laikā, jo tad teātris tagad varētu nākt vaļā, un mēs priecātos par jaunām iespējām. Diemžēl priekšā ir lielas grūtības, katrs remonts tāds ir. Reiz esam jau gājuši cauri šim procesam – pirmā tūre, ceļot pašreizējo teātra ēku, ilga deviņus gadus. Tas bija pārmaiņu laiks, grūtības reizēm bija objektīvas, reizēm subjektīvas. Toreiz tie, kuru rokās bija līdzekļi, lietas risināja pavisam subjektīvi. Tāds grūtums, manuprāt, nevienam teātrim nav bijis.
“Hamletā” jūs teicāt – “aktieri ir laikmeta spogulis un īstā hronika…”
Jā, tā arī. Jebkura izrāde, ko uzved teātris, arī klasika – simtgadīga, divsimtgadīga luga –, tik un tā tiek rādīta ar šodienas acīm, caur šodienas cilvēku. Tas tiešām ir laikmeta spogulis, nevis tikai vēsturiska hronika, šīs dienas atspoguļojums.
Ja runājam par nosacītu laika izjūtu, cik jums ilgs liekas šis pandēmijas laiks?
Sajūtas ir individuālas, neko jau nevar vispārināt. Pasaule bija sākusi skriet – vienmēr pēc kā jauna, jauna un vēlreiz jauna… Praktiski apstāšanās katram bija veselīga un nepieciešama, nenoliedzami, tas gan ir psiholoģiski grūti, īpaši jauniešiem, kuri grib iet pasaulē ārā, nevis sēdēt mājās un gremdēties intravertās pārdomās. Klāt nācis psiholoģiskais moments – nošķirtība, izolēšanās, kā saka, nekomunicēšanās.
Tajā pašā laikā pēdējais pusotrs gads cilvēkiem ir devis iespēju pabūt kopā ar sevi, pārdomāt, varbūt paskatīties uz pasauli ar mierīgākām acīm. Pats cilvēks jau vien ir pie vainas – iznīcinot dabu, tādā veidā iznīcinot pats sevi, izaicinot un iznīcinot dabiskos procesus.
Domāju, ka arī šis vīruss ir cilvēka paša radīts izaicinājums, un tas kaut ko cilvēkam iemācīs vai viņu sagraus. Vai arī cels – nevar jau nolaist rokas un gluži padoties šīm pandēmijas nebūšanām, ir jābūt kādam optimismam. Procesi jau ir parādījuši, kā var izkļūt no šīs situācijas.
2019. gadā, saņemot “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu teātrī, jūs teicāt, ka teātris attīstās pa spirāli. Vai šo pārdomu laiku var salīdzināt ar kādu jau bijušu periodu vēsturē, vai tas ir iespējams?
Mēs vēl nezinām un nevaram noformulēt, kādā pasaules attīstības stadijā tagad esam nokļuvuši: vai pašlaik ir spirāles punkta lejupslīde vai pavērsiens uz jaunu punktu. Domāju, pat futurologi to nespētu pateikt – kā būs. Tā ir citāda pieredze un mācība gan katram cilvēkam, gan cilvēcei kopumā. Arī traucējoša, jo šis laiks ir provocējis vairāk protestu un dusmu.
Teātros apmeklētājiem tagad ir tik stingri noteikumi – ko jūs teiktu tiem, kuri negrib vakcinēties?
Ko gan var teikt – jau divdesmit piecus gadus dzīvojam demokrātiskā pasaulē un ir neiespējami nerespektēt katra indivīda brīvo gribu un lēmumu, bet tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka cilvēks nav individuāla, bet sabiedrībā dzīvojoša būtne, un sabiedrībā jārēķinās vienam ar otru.
Zinātnieki un speciālisti ir skaidri pateikuši – kamēr nebūs sasniegta pūļa imunitāte, tikmēr šis vīruss nebeigs graut cilvēci. Domāju, ka cilvēkam skaidri ir jāapzinās – sevi egoistiski nostādot, nevakcinējoties, kādu aizspriedumu dēļ baidoties, pat sekojot kādām sazvērestības teorijām, mēs pakļaujam riskam gan sevi, gan visus pārējos.
Iespējams, cilvēki paši nemaz nedomā, tikai lētticīgi pakļaujas propagandas dzirnavu iegriezto teoriju ietekmei?
Tur es pilnīgi piekrītu. Tā saucamo masu informācijas iegūšanas veidu ir tik daudz un tik dažādu. Informācija tiek nodota no mutes mutē, senāk tā bija veikala rinda, kur tiekoties varēja uzzināt apšaubāmus jaunumus. Katram jau būtu jābūt pašam ar savu galvu. Diemžēl ir tā, kā ir, liekas, šīs karojošās domas tikai liecina, kādi mēs patiesībā esam – bijām sevi iedomājušies ideālākā gaismā. Savā laikā režisors Oļģerts Kroders teica, ka cilvēce dodas pašiznīcināšanās ceļa virzienā.
Ko jūs sauktu par mūsdienu varoņiem?
Tas ir smags jautājums. Vai mūsdienās vispār ir varoņi? Tajā pašā laikā prātā nāk kaimiņvalstī zināms cilvēks – Aleksejs Navaļņijs –, kurš tomēr uzņemas risku darīt vairāk. Varbūt tā ir mūsdienu varonība – uzvarēt savu egoismu, cīnīties sabiedrības labā. Tas jau ir tas pats, kas notiek “Hamletā”.
Vai tad te nav paralēles? Mēs tikai baidāmies viņu nosaukt par varoni, uzreiz meklējam iebildumus: to nav tā pateicis, to nav tā izdarījis. Šīs tēmas liek domāt par to, ka mēs, latviešu tauta, šajos pēdējos divdesmit piecos gados drusku esam zaudējuši modrību. Draudi varbūt nav īstais vārds, bet tomēr tie pastāv.
Diktatūras un autoritārisma vēsture cilvēcei ir tik daudz mācījusi, bet cilvēks negrib mācīties. Izliekamies, ka tas mūs neskar, bet tomēr tas var skart. Un tad par šo laiku nākotnē atkal būs jaunas drāmas un lugas, sarakstīti romāni, uzņemtas filmas.
