Domājot par valsts enerģētisko drošību, pienācis laiks atgriezties pie kūdras- vietējās izcelsmes resursa izmantošanas enerģētikas jomā 4
Uģis Krūms, žurnāls “Baltijas Koks”
Šobrīd SIA Laflora, uzņēmums ar vairāk nekā gadsimta ceturksni uzkrātu pieredzi, nodarbojas ar kūdras ieguvi un ražo kūdras substrātu dārzkopībai un mežsaimniecībai dekoratīvo augu un koku stādu audzēšanai. Kūdras produkti tiek izmantoti gan pašu mājās, gan eksportēti uz vairāk nekā 100 pasaules valstīm. Taču, kā uzsver uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks, domājot par valsts enerģētisko drošību, pienācis laiks atgriezties pie kūdras – vietējās izcelsmes resursa – izmantošanas enerģētikas jomā.
Pašlaik SIA Laflora ir viens no ietekmīgākajiem spēlētājiem kūdras ieguves un pārstrādes jomā Latvijā ar vairāk nekā 22 miljonu eiro apgrozījumu gadā. Uzņēmuma pamatdarbība ir kūdras substrātu ražošana, kas kvalitātes ziņā atbilst profesionālās dārzkopības vajadzībām. To izmanto industriālie dārzeņu un puķu audzētāji, kā arī meža nozares – meža un dekoratīvo stādu audzēšanas – speciālisti. Laikā gaitā izstrādāts tūkstošiem substrātu maisījumu recepšu, kam pamatā ir izcilas kvalitātes kūdra. Pašlaik SIA Laflora apsaimnieko 2000 hektāru kūdras purvu. Īpašumā ir Kaigu un Drabiņu purvs Zemgalē un Nīcgales purvs Latgalē.
Kūdras emisijas un Eiropas zaļais kurss
«Protams, mēs – SIA Laflora – esam zaļš uzņēmums, lai gan ik pa laikam nākas skaidrot, ka neesam melni vai brūni», teic uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks. Kāpēc tā jādara? Tam fonā ir Eiropas zaļais kurss, kas izvirzījis labu mērķi – domājot par planētas nākotni, samazināt oglekļa dioksīda izmešu daudzumu atmosfērā. Kopā ar daudzām labajām lietām, kas saistās ar šo kursu, pie fosilajiem enerģijas avotiem – gāzes un akmeņoglēm – pieskaitīta arī kūdra. Patiesībā kūdra ir lēni atjaunīgs dabas resurss. Taču realitāte ir tāda, ka kūdru enerģijas ražošanai Latvijā vairs neizmanto kopš 2003. gada.
Arī Laflora ir pārgājusi tikai uz dārzkopības kūdras ražošanu, kas vispirms saistās ar veselīgas pārtikas un meža stādu audzēšanu. Taču arī te, kamēr Eiropa soli pa solim virzās uz siltumnīcefekta gāzu veidojošo kūdras emisiju ierobežošanu, Latvijā būtu nepieciešams mainīt metodoloģijas, kā emisijas pareizāk aprēķināt, tās tuvinot Zviedrijas vai Somijas piemēram. Šajās valstīs emisijas tiek aprēķinātas uz produktu vai konkrētām ieguves platībām. Tas ļautu vietējiem kūdras uzņēmumiem veiksmīgāk pielāgoties ES zaļā kursa prasībām, turklāt tās saskanētu ar Latvijas specifisko situāciju.
Tiesa, no kūdras rodas CO2 emisijas, bet ne tik lielas, kā sākotnēji tika aprēķināts. Latvija līdz šim ir gājusi vienkāršāko ceļu, visu vienkāršojot, un tas nācis vietējai kūdras nozarei par sliktu. Pieeja balstījās pieņēmumos, ka kūdra uzreiz tikusi sadedzināta. Patiesībā dārzkopības kūdra augu audzēšanas procesā oglekļa dioksīdu notur 50 gadu, līdz pilnībā mineralizējas.
Atgādinājums parūpēties par enerģētisko neatkarību
Vaicāts, kādu iespaidu uz kūdras ieguves nozari atstājuši pēdējo gadu, bet jo īpaši pēdējo mēnešu notikumi pasaulē, Uldis Ameriks, teic, ka, atbildot uz šādu jautājumu, vajadzētu sākt ar pavisam vienkāršu pretjautājumu: kas kopīgs Latvijai, Igaunijai un Somijai? Un tad mēs redzētu, ka ģeogrāfiski robežojamies ar tādu valsti kā Krievija, kas agrāk sevi pozicionēja kā Padomju Savienība jeb PSRS.
Lai arī pagājušas vairākas desmitgades, vismaz tādā ziņā, kas saistās ar vēsturisko pieredzi, nekas daudz nav mainījies. Turklāt pēc 2022. gada 24. februāra mēs dzīvojam pavisam citā realitātē – kara apstākļos – un vēl ne tuvu neesam apjautuši, kādas būs sekas Krievijas iebrukumam Ukrainā.
Taču tieši šis ir atbilstošākais brīdis atcerēties, ka pieminētajās trijās valstīs – pie mums, Latvijā, Igaunijā un Somijā – ir arī līdzīgi dabas apstākļi. Tie mums devuši purvus. Šie resursi, ja rēķina procentuāli pret katras valsts platību, ir vieni no lielākajiem pasaulē.
Savukārt kūdra, kas purvos iegūta, laika gaitā izmantota dažādi, taču viens no svarīgākajiem virzieniem ir bijis kūdras kā enerģētiskā resursa izmantošana siltuma un elektrības ražošanā. Tikai tad sekojis tās izmantojums pakaišiem un dārzkopībā. Piemēram, tepat netālu no SIA Laflora apsaimniekotā Kaigu purva Jelgavā ir koģenerācijas stacija Gren, kurā kurināmajam bija paredzēts pievienot 30% kūdras. Tas arī tika darīts, līdz parādījās zaļā kursa prasības, sadārdzinot kūdras kā fosilā resursa izmaksas.
Kūdra gāzes vietā
Enerģētiskā drošība, par ko mēs tik daudz šobrīd runājam, ir viens no valsts neatkarības pamatiem, atgādina Uldis Ameriks. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka, turpinot padomju laikos iesākto, jau neatkarīgajā Latvijā 90. gados tika pieņemts lēmums kā lētu un efektīvu enerģijas avotu izmantot gāzi. Tas, ka tādējādi nevairojas valsts enerģētiskā neatkarība, netika uzsvērts. Līdz ar to kūdras izmantošana enerģētikā Latvijā faktiski beidzās 2003. gadā.
Tikmēr Somijā kas nekad nav pārstājusi izmantot kūdru enerģētikā, jau 2016. gadā tā laika un arī pašreizējais Somijas ekonomikas ministrs Mika Lintila paziņoja, ka pieņemts lēmums samazināt enerģētisko atkarību, pamazām atsakoties no Krievijas naftas un gāzes resursiem un vairāk attīstot kūdras – vietējā resursa – izmantošanu. Kūdra jau iepriekš tika definēta kā lēni atjaunīgs resurss, tas atraisīja rokas somiem un arī viņu kaimiņiem zviedriem vietējo resursu izmantošanai.
Eiropas zaļais kurss un Krievijas Gazprom
Tad pēkšņi, kā teic Uldis Ameriks, Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta līmenī tika pieņemts lēmums, ka kūdra ir fosils resurss, kas neatjaunojas, tāpēc tā izmantošana jāpārtrauc.
Kāpēc tā notika? Tagad, atskatoties laikā, neviļus gribas domāt, ka Eiropas zaļais kurss vismaz tajā virzienā, kas skar kūdras izmantošanu enerģētikā, ticis radīts Krievijas pierobežas valstu novājināšanai. Kādam bija svarīgi, lai tās būtu mazāk atkarīgas no vietējiem resursiem, ieskaitot kūdru, bet vairāk saistītas ar importēto gāzi.
Tagad saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, piemēram, Vācijas presē sāk rakstīt, ka Krievijas un koncerna Gazprom ietekme Eiropā ir bijusi tik liela, ka pat atsevišķas zaļā kursa pozīcijas pieņemtas Kremļa interesēs. Tiek uzdoti jautājumi, piemēram, kā tas var būt, ka bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders uzreiz pēc amata termiņa beigām pēkšņi kļuva par Gazprom svarīgu darbinieku. Turklāt, mainoties kancleriem, viņš joprojām ir Gazprom amatos un nav izslēgts no Vācijas sociāldemokrātiskās partijas.
Un tas arī izskaidro Vācijas attieksmi gan pret Krievijas karu ar Ukrainu, gan pret Krievijas gāzi, kas mainījusies tikai pēdējā laikā. Taisnoties ir mēģinājis vienīgi Vācijas prezidents, bijušais ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmaijers, bet presē tik un tā tiek minēts «Merkeles, Šteinmaijera, Putina tīkls». Un tas nozīmē, ka Vācijas atkarība no Krievijas gāzes savulaik, visticamāk, tikusi nopirkta.
Vai atkal uzvarēs gāze?
Izskatās, ka Latvijas rūpes par energodrošību atkal ir saistītas ar gāzi, domā Uldis Ameriks. Tiek spriests par jauna sašķidrinātās gāzes termināļa celtniecību, bet kūdra kā viena no iespējamajām alternatīvām pat netiek pieminēta. Tā vietā dzirdēti vecie pieņēmumi par kūdras fosilitāti un neatjaunojamību, kas, protams, neatbilst patiesībai.
Taču karš Ukrainā ir skaidri parādījis, ka uz kūdru jāskatās kā vērā ņemamu resursu. Turklāt Latvijā kūdras ieguve Eiropas zaļajam kursam nāktu tikai par labu. Pēc kūdras izstrādes purvi tiek rekultivēti; tur var audzēt ogas, stādīt mežu vai arī atjaunojot pašu purvu. Piemēram, Laflora Kaigu purva zemi, kad kūdras ieguve būs beigusies, plāno izmantot, būvējot vēja ģeneratoru parku. Tā saražoto enerģiju sākotnēji domāts izmantot siltumnīcām, vēlāk attīstīt arī industriālo zonu. Tas būtu labs turpinājums SIA Laflora uzkrātajai pieredzei substrātu ražošanā, tostarp radot jaunas darbavietas.
Protams, ir jāapzina, cik daudz mūsu rīcībā ir vietējo resursu – koksnes un kūdras –, un jāizdomā, kā tos labāk izmantot, un tikai tad skriet un meklēt ārpusē, kur un ko dabūt, lai saglābtu situāciju, kas veidosies, kad nebūs Krievijas gāzes. Sarēķinot, cik mums ir koksnes un kūdras resursu, gan enerģētiskā, gan zaļā – klimata neitrālā – bilance noteikti uzlabotos. Jēgpilna savu resursu izvērtēšana ļautu nepalielināt arī ārējo parādu, kāds rastos, iepērkot enerģijas avotus citās valstīs.
Kā atspēkot zaļo ekstrēmistu uzbrukumus
Cilvēki pasaulē, ieskaitot arī tādas SIA Laflora produkcijas noieta tirgus zemes kā Ķīna, Dienvidkoreja, Japāna un citas, arvien vairāk pieprasa kūdras substrātu. Tāpēc zaļo ekstrēmistu uzbrukumi kūdrai un norādes, ka to nedrīkst izmantot nevienā produktā, jo ir pielīdzināma akmeņoglēm, un nostādne, ka purvi ir tikai jāsaglabā, nevis jāizmanto to resursi, neattaisnojas, uzskata Uldis Ameriks. Protams, viņš piekrīt, ka purvi ir jāaizsargā.
Ja runa ir par SIA Laflora, tā darbojas tajos četros procentos no kopējās Latvijas purvu platības, kuros pieļaujama saimnieciskā darbība. Turklāt tas tiek darīts efektīvi, izmantojot modernās tehnoloģijas gan substrāta ražošanā, gan dabas sargāšanā. Patiesībā kūdras ieguve vides kvalitāti tikai uzlabo, jo kūdra atjaunojas vairāk nekā tiek iegūta. Purvos ik gadu pieaug 1,7 miljoni tonnu kūdras, bet ieguves procesā tiek izņemti 1,2 miljoni tonnu. Tātad arī šie pieņēmumi neiztur kritiku. Tieši tāpēc kūdra kā stratēģiskā rezerve ir jāapgūst un jāizmanto, kur vien tas iespējams, nevis jāklausa Krievijas prezidenta Vladimira uzpirktie deputāti Eiropas Parlamentā.
Cerams, Ukrainas kara ietekmē Gazprom saindētie prāti sāks apskaidroties, lai gan vēl nesenie izteikumi un publikācijas liek domāt, ka Eiropas zaļā kursa komisārs Franss Timmermans kopā ar vides komisāru no Lietuvas Virginiju Sinkeviču vēl arvien dzīvo savā pasaulē. Taču tagad varbūt tik daudz nevajag domāt par tālām ilgtspējības problēmām, bet gan par to, kā pabarot cilvēkus, lai nesākas bads, un izvērtēt, vai visi tie daudzi zaļie ierobežojumi tiešām atbilst sabiedrības interesēm un valstu drošībai. Tas īpaši attiecas uz Baltijas valstīm. Ja cilvēkiem būs darbs un nākotnes izredzes, būs arī lojalitāte savai valstij.
Bet tikmēr kūdras nozare, kas formāli saistīta ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, lai gan labāk piestāv Zemkopības ministrijai, jo purvu platības ir AS Latvijas valsts meži, bet produkcija saistīta ar mežkopību un lauksaimniecību, kāda ir dārzeņu audzēšana, patiesībā dzīvo savu dzīvi, pastāv, ir eksportspējīga un nodrošina darbiniekiem labas algas reģionos.
Mazāk gāzes TEC vajadzēs. Jo lai ko es neteiktu par zaļo kursu, tur ir arī labas lietas, tikai jādomā līdzi: kā ražojam, kā patērējam resursus, kādu dzīves līmeni nodrošinām. Tikai visu nevar pārvērst par dogmu kā komunistu laikos.
