„Parunāsim par ukraiņu kultūru. Jā, tagad.” Ko par Krievijas karu Ukrainā domā Latvijas kultūras cilvēki 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mākslas cilvēkiem šobrīd ir jādarbojas ar dubultu spēku, nevis jāklusē, pauž aktieris Ģirts Jakovļevs, bet rakstniece Māra Svīre teic – daudzu cilvēku izteikumi veido vienu kopīgu viedokli, un tas ir svarīgs.
Gan “Kultūrzīmju” uzrunāti, gan publiskajā telpā kultūras jomas pārstāvji lielākoties pauž savu nostāju, nosodot Putina režīma agresiju pret Ukrainas neatkarību, un uzsver, ka īpaši šajā laikā, kad lielgabali runā, mūzām nebūtu jānorimst.
ELĪNA GARANČA, operdziedātāja: 28. februārī pasaulslavenā latviešu operzvaigzne Elīna Garanča savā sociālā medija “Facebook” platformā angļu valodā publicējusi nosodījumu Putina režīmam un iestājusies par Ukrainas neatkarību, kā arī paziņojusi, ka atsakās no koncertēšanas Krievijā.
“Dārgie draugi – informēju jūs, ka pagājušajā ceturtdienā, pirmajā uzbrukuma dienā Ukrainai, es pilnībā atteicos no turpmākajiem koncertiem Krievijā. Man šķiet bezatbildīgi un ārkārtīgi amorāli, ja mans vārds tiek saistīts ar jebkuriem notikumiem valstī, kas Krievijas režīma vadībā ir izlēmusi uzsākt noziedzīgu karu pret demokrātisko un neatkarīgo Ukrainas valsti un pret Eiropas atvērto sabiedrību kopumā.
Es nevaru atbalstīt cilvēkus, kuri atbalsta Putinu un viņa režīmu, pat ja viņi ir iesprostoti, nespējot sniegt atklātu un godīgu paziņojumu. Bet, būdama latviete, zinot, kas ir iebrukums un okupācija, būdama māte un mācot bērniem morāles nozīmi, es ar savu balsi iestājos par Ukrainas brīvību un neatkarību!
Karš NAV risinājums! Mūzikai patiesi ir jāvieno, un kas gan būtu pasaule bez savstarpējas kultūras apmaiņas, taču, kā rāda vēsture, mēs varam un mums ir jābūt spējīgiem izvēlēties, kurai politisko līderu ideoloģijai sekot! Mana sirds lūst par Ukrainu un ukraiņu kolēģiem! NĒ karam Ukrainā!”
JURIS KULAKOVS, komponists: “Ja lielgabali runā dažu māju attālumā, tad tajā brīdī mūzas varbūt klusē, bet ir pavisam citādāka situācija, ja tas notiek mūsu kaimiņvalstī, kas cieš no brutāla, prātu izkūkojuša vadoņa izraisītas agresijas. Tad mums ir jāpauž savs atbalsts un mūsu attieksme, vismaz garīgi, jo pasaules informatīvajā un garīgajā telpā nekas nepazūd. Doma materializējas un tai ir liels spēks, tāpat kā vārdam un dziesmai.
Ir būtiski, ka tiek rīkoti atbalsta koncerti Ukrainai – nākamajā sestdienā, 12. martā, “Pērkons” ir aicināts piedalīties tādā Cēsīs. Kultūras notikumiem ir jābūt, mūsu dzīvi jau tāpat ir gandējis kovids. Jāatceras, ka Ukraina nav tik tālu no mums. Izskan, ka Putina murgainajos plānos ir Baltija, bet man ir pārliecība, ka Baltijā, kaut tā ir maza, viņš aplauztos tāpat kā Ukrainā tagad.
Jebkurā gadījumā tiem, kas aizstāv savu dzimto zemi, ir pavisam cita motivācija nekā tiem, kurus sūta kaut ko iekarot vai okupēt, te skaitliskais pārsvars var nebūt izšķirošais. Attiecībā uz iebrucējiem – ļoti piemērota ir “Pērkona” dziesma par kretīniem. Šoreiz bez smaida – te “kretīni” saprotami kā garīgas kroplības apzīmējums.”
ĢIRTS JAKOVĻEVS, aktieris: “Kā cilvēks, kuram ir ģimene, bērni, mazbērni, tam, kas notiek, neko citu kā nolādējumu nevaru pateikt. Šajā brīdī nav iespējams smalki analizēt, jo tas kretīnisms, kas notiek ar Krievijas valdnieku, šo radījumu, ir prātam neaptverams. Šobrīd ir svarīgi paust savu viedokli jebkuram cilvēkam, vai viņš ir vai nav mākslinieks – tikai tāpēc, ka viņš ir cilvēks.
Ja savu viedokli pauž populāri, tautā mīlēti cilvēki, tas, protams, izskan vairāk un vārds ir stiprāks nekā tad, ja runā ierindas cilvēks. Šobrīd, protams, mēs redzam arī tādu laipošanu – to dara pat Eiropas Savienība, ASV. Tikmēr kultūrai nav jāapstājas, mums šeit vajag darīt to, ko darām, – iet un spēlēt teātri. Ja nespēlēsim, kāds no tā būs labums? Cilvēkiem ir jādod elpa un jāatgriež atpakaļ tas, kas bija. Šajā kovida, tagad kara ārprātā esam iegājuši dziļi bedrē, no kuras ir jātiek ārā. Mums, mākslas cilvēkiem, šobrīd ir jādarbojas ar dubultu spēku, nevis jāklusē. Iespēju robežās, cik tikai var.”
RAIMONDS PAULS, komponists: “Visi normāli cilvēki, arī es, ir pret karu. Savā laikā esmu uzstājies gan Ukrainā, gan Baltkrievijā, gan Krievijā, bet tā jau ir vēsture. Šobrīd no tā visa jau labu laiku esmu aizgājis nost. Kādreiz Kijevā, Minskā un Maskavā mūs ir uzņēmuši uz urrā, bet diemžēl šobrīd viss ir sagriezies, situācija ir tāda, kāda tā ir, taču es ceru, ka kādreiz atgriezīsies tāds laiks, kad varēs aizbraukt un kaimiņos uzstāties, bet pašreiz tas, protams, nav iespējams.
Pēdējos gados, kad plosījās slimība, visvairāk cieta tieši mākslinieki – visi kultūras nami bija ciet. Nu atkal uzbrūk māksliniekiem – Busulim, “Prāta vētrai”, un atkal esam cietēji, nevis ierēdņi, kas sēž un saņem algu, un neko nedara. Notiekošais ir sarežģīta un traģiska lieta, ceru, ka mākslinieku balsis publiskajā telpā aizskan tālu, arī es savu esmu pateicis.”
MĀRTIŅŠ VILSONS, aktieris: Sociālajā tīklā “Facebook” aktieris vērsies pie saviem krievu draugiem, cienītājiem un filmu skatītājiem, kā arī tiem, kuriem ir svarīga kultūra, paužot: “Es nevaru klusēt, man ir jārunā. Jūs visi jau zināt – mūsu pasaule ir mainījusies, tā vairs nekad nebūs tāda, kā bija. Putins beidzot ir parādījis savas īstās krāsas. Viņš deva pavēli iznīcināt Ukrainu, viņš grib aizliegt tai attīstīties un iet savu ceļu. Krievijas karavīri bombardē Ukrainas pilsētas, mājas, skolas un bērnudārzus.
Jau kopš 2014. gada dzīvoju, nesaprotot, ko domāt – pēc viņa pavēles Krima tika atņemta it kā mierīgā ceļā – vēlēšanas Krimā tika vienkārši viltotas. Aizbildinoties ar savējo aizsardzību, Donbass un Luhanska tika sagūstīti. Bet tā nav Krievija, tā ir Ukraina! Kā var ieiet svešā teritorijā un tur diktēt savus noteikumus?
Es tur biju un man mati slējās stāvus, kā rīkojas krievu karaspēks, bet putins (nevaru rakstīt viņa vārdu ar lielo burtu, viņš ir slepkava) visu laiku runāja, ka Donbasā nav krievu armijas. Tikai “brīvprātīgie”. Un viss, ko viņš darīja, bija tīts ar demagoģiju un nepatiesību. Visi zina – viņš ir VDK virsnieks. Es paziņoju, ka vairs negribu un nevaru spēlēt krievu filmās, kamēr tur valda Putina hunta. Un mani pārsteidz tie mākslinieki, kuri to visu neredz un piekrīt noziedzniekam.”
MĀRA SVĪRE, rakstniece: “Jūtu sašutumu un dusmas pret tiem, kuri šo karu organizē, un arī pret tiem, kuri reāli karo pret Ukrainu. No visas sirds novēlu uzvaru Ukrainai. Arī tad, ja Krievija gūtu pārsvaru, būs ļoti grūti svinēt uzvaru uz Ukrainas drupām. Šobrīd stāvēšana pie Krievijas vēstniecības un savas pozīcijas paušana droši vien ir Krievijas vēstniecībai kaitinoši, bet patiesībā tas neko negroza, tomēr ir vajadzīgs. Daudzu cilvēku izteikumi veido vienu kopīgu viedokli, un tas ir svarīgs.
Īpaši tiem, kuri baidās, ka nākamais uzbrukuma mērķis būs Baltija. Es saku – nevajag ļauties bailēm. Bailes ir slikts padomdevējs. Ticu, ka NATO mūs aizsargās, un ticu arī tai saprāta druskai, kas varbūt piemīt Putinam, ka viņš neiedrošināsies uzbrukt kādai no NATO valstīm, saprotot, ka tad karos ar visu Eiropu un Ameriku piedevām. Reizē runāt par to, kas notiek Ukrainā, ir tik sāpīgi. Ir šausminoša tā nežēlība, ar kādu tiek grautas dzīvojamās ēkas, slimnīcas un bērnudārzi.
Pat ja šajos dzīvokļos nav cilvēku, tajos ir veselas dzīves, tajos iet bojā ģimenes nākotne. Nevaru iedomāties, kā Putins var naktī gulēt savā greznajā Kremlī, zinot, kā tiek iznīcinātas cilvēku dzīvības. Tas ir absolūti necilvēcīgi un noziedzīgi. Kā krievu karavīri var šaut pa brāļu tautas – ukraiņu – karavīriem? Šaut melu vārdā! Un vēl šie drausmīgie, melnie meli, kādus izplata krievu propaganda… Brīnos par Krievijas iedzīvotāju aklo ticību ziņām, ko viņiem liek priekšā. Kā var noticēt, ka mazā Ukraina apdraud lielo Krieviju?”
VASILIJS SINAISKIS, Ostravas Janāčeka filharmoniskā orķestra galvenais diriģents, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra goda diriģents, kādreizējais Maskavas Lielā teātra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs:
“Uzmanīgi sekojot līdzi notikumiem Ukrainā, jūtos pārsteigts un ļoti sarūgtināts par mūsu vadošo mūziķu klusēšanu. Galu galā tieši mūziķiem būtu īpaši smalki jāizjūt sabiedrības noskaņojums un jāreaģē uz to. Lūk, mans viedoklis.
Līdz ar dusmām un sašutumu, ko manī izraisa šībrīža netaisnība, vienlaikus izjūtu dziļu līdzjūtību pret Ukrainas tautu. Mans vectēvs bija ukrainis, un kopš agras bērnības no savas mammas un citiem radiniekiem dzirdēju ukraiņu dziesmas, vārdus un izteicienus. Mani laimīgākie brīži saistās ar skolas brīvlaiku Kijevā un tās apkārtnē. Jau tad jutu, cik ļoti ukraiņi mīl savu dzimteni un dara visu, lai redzētu to uzplaukstam.
Kad mani draugi – izcilie ukraiņu mūziķi diriģents Stepans Turčaks un komponists Miroslavs Skoriks – savulaik viesojās pie manis un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, kopīgi sniedzām koncertus, kas uz klausītājiem atstāja neizdzēšamu iespaidu. Pašreizējie notikumi ir uztverami kā traģēdija un rupjš iebrukums suverēnā valstī, kas tūkstošiem cilvēku nes tikai un vienīgi postu.
Konflikta aizsācējiem lieti noderētu noklausīties Ukrainas himnu. Cik gan precīzi šī tīrā, spēcīgā un gaišā melodija atspoguļo ukraiņu tautas būtību! Nekas nespēs nomākt tās skanējumu – ne svešzemju tanku dārdi, ne armijas komandieru brutāli izkliegtās pavēles. Tāpēc jāsaka: apstājieties, jūs neesat taisnības pusē!”
