Domai un vārdam ir liels spēks. Saruna ar operdziedātāju Kristīni Zadovsku 0
12. martā skaistu un apaļu jubileju svinēs operdziedātāja Kristīne Zadovska, un dienu vēlāk uz Latvijas Nacionālās operas skatuves izskanēs viņas jubilejas koncerts – dāvana pašai sev un klausītājiem.
Kristīnes Zadovskas ceļš opermūzikā izklausās pēc likteņa lēmuma un mazliet pēc Pelnrušķītes pasakas, kur prinča un labās fejas vietā – diriģents un profesore, pils vietā – mūsu Baltais nams, bet pavalstnieki, mūzikas cienītāji, tikpat daudzskaitlīgi un uzticami kā īstai karalienei. Šogad svinams arī gadsimta ceturksnis uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, tiesa, pēdējos trīs gadus – kā viessolistei. Bet sākās viss ar sapni par veterinārārstes karjeru…
Kā izlēmāt rīkot jubilejas koncertu?
Es uzskatu, ka tie ir lieli svētki, it īpaši tādēļ, ka mana balss vēl skan. Verdi “Rekviēma” uzvedumā sastapu Gintaru Rinkēviču, kurš kādreiz bija mūsu operas galvenais diriģents, esmu ar viņu kopā daudz skaistu lomu nodziedājusi, un viņš teica – neredzu iemeslu, lai jubilejas koncerta nebūtu. Es teicu: “Tad varbūt atbrauciet arī jūs, maestro!” Viņš atbildēja: “K vam, Kristina, prijedu.*” Vienojāmies par jubilejas koncerta datumiem – žēl, protams, ka nav īstajā dzimšanas dienā, bet viņam jau tā nāksies dienu vēlāk lidot uz koncertu Vācijā. Tātad balss skan, Gintars piekrita atbraukt – koncerts būs!
Ienācu pie māsas Andas Dailes mūzikas namā (Anda Zadovska, mūzikas nama “Daile” direktore. – L. K.-Š.), viņa, kaut gan jaunākā māsa, vienmēr palīdzējusi man sakārtot koncertdzīves praktisko pusi, un Anda saka: paga, paga, uz koncertu brauc Rinkēvičs, būs Pauls, gan jau arī Lūsēns un Liepiņš, tātad koncerts jārīko operā!
Tas jau tikai loģiski – tik ilgs laiks uz šīs skatuves pavadīts!
Jā, būs skaists jubilejas koncerts divās daļās, lai visi saprot, ka lieta nopietna. Es pat piedraudēju draugiem: lai tikai pamēģina šajā laikā uz slēpošanas kūrortu aizbraukt, kad tāds gadsimta notikums gaidāms! Man gan atbildēja, ka esot tikai pusgadsimta notikums (smejas). Taču vienojāmies – pusgadsimts jānosvin!
Ļoti ilgi strādājām pie otrās daļas programmas. Nevienam Latvijā nav noslēpums, ka līdzās opermūzikai ļoti daudz dziedu, kā pati to mēdzu saukt, latviešu kamerestrādes mūziku. Visas dziesmas, ko paņemu savām programmām, baznīcās, ērģeļu pavadījumā, iegūst pilnīgi citu skanējumu, tās ir ļoti pamatīgas, skaistas, nopietnas dziesmas.
Un man tas ir ļoti nozīmīgi, jo šajās programmās dziedu latviski – tās ir manas dvēseles dziesmas.
Tā kā komponistu, kuru dziesmas esmu izpildījusi, ir ļoti daudz, ar koncerta otrās daļas muzikālo vadītāju Juri Vaivodu vienojāmies, ka paliksim pie trim autoriem: Lūsēna, Liepiņa un, protams, maestro Paula. Būs arī mazi pārsteigumi, būs interesanti, es domāju, skaisti un latviski, jālūdz Dievs, lai visi veseli un viss izdodas. Plānots, ka piedalīsies arī viesmūziķi – Zigfrīds Muktupāvels, Ingus Pētersons, ar kuriem esmu ļoti daudz kopā uzstājusies, arī citi dziedātāji, piedalīsies arī akustisko ģitāru trio – Aivars Hermanis, Kaspars Zemītis un Mārcis Auziņš…
Sacījāt: diemžēl koncerts nesanāca īstajā dienā, taču tas drīzāk varētu būt labi. Nav noslēpums, ka mūziķiem, aktieriem nereti sanāk dažādus svētkus pavadīt ārpus tuvāko loka…
Jā, kādi tik stāsti nav dzirdēti, gan skumji, gan priecīgi – ir bijuši gadījumi, kad diriģents izrādi diriģē tēva nāves dienā, kolēģei nomirst vīrs, bet jāiet uz skatuves “Putnu operā” vai, teiksim, kādam kolēģim jāskrien pēc izrādes uz bērna dzimšanu, paspēj vai nepaspēj. Tā tas ir, tā ir mūsu darba sastāvdaļa.
Absolūti nerakstīta, jo nav jau izdots nekāds likums, ka tev obligāti jādzied, kaut gan lielas bēdas vai prieki, taču tu zini, ka tas lielais nams ir pilns, izrāde pārdota, ej un dziedi! Atceros, kā mana skolotāja, profesore Ludmila Brauna, teica: “Nu Krista moja**, ja tu zini, ka esi iekļauta izrādē, tev nav nekādu tiesību jāt ar zirgiem, slidot un iet pirtī.”
Arī iet pirtī nedrīkst?!
Jā, zinu, ka daudzi to neievēro, taču var pārāk sasilt, pārkarst, un kas to zina, kā organisms pēc pāris dienām uz to reaģēs? Ļoti atceros šos profesores vārdus, īpaši par zirgiem. Pusaudzes gados, kad dzīvoju Jaunpilī, mums bija neliela, bet ļoti aktīva jāšanas sekcija, tad es domāju, ka kļūšu par veterinārārsti, un daudz ņēmos ar zirgiem, bet reiz nokritu un tik stipri sasitu muguru… Tā zirgi atkrita, pirts man pārāk nepatīk.
Slidot – esam ar ģimeni, ar dēlu, slidojuši, taču tas kļūst arvien sarežģītāk. Kādreiz, atceros, skrējām ar hoķenēm, tagad vajag īpašas slidas, ceļu aizsargus un vēl viskautko, slidošana izvēršas par veselu notikumu. Bet vispār man izslidoties patīk, tas nodarbina muskuļu grupas, kas netiek darbinātas ikdienā – kad kārtīgi paslido, tad mugura vesela un viss organisms labi turas.
Dziedāšana noteikti arī pieprasa savu režīmu…
Jā, esmu novērojusi, ka man dziedāšanā ik pa desmit gadiem kaut kas mainās.
Tembrāli?
Noteikti mazliet arī tembrāli, tomēr vairāk mainās fiziskās sajūtas – kad paskaties spogulī, ieraugi jaunas krunciņas, un arī balss aparāts fizioloģiski mainās. Par sevi zinu, ka vairāk jāpavingro, jo dziedāšanas pamats ir elpošana. Turklāt mani dvīņi nāca pasaulē ar ķeizargrieziena palīdzību – man jau bija 38 gadi, kad bērni piedzima. Nemaz nebija vienkārši, ķeizargrieziens tomēr ir operācija, turklāt vēdera jeb, kā mēs, dziedātāji, sakām, staba daļā.
Es ļoti cītīgi centos to izlīdzināt ar masāžu, ar osteopātu palīdzību. Pagājušajā vasarā aprunājos par to ar draudzeni, dziedātāju Lieni Kinču – viņa ir ļoti, ļoti gudra, izcili pārzina anatomiju, un viņa man izskaidroja, kā tieši mainās organisms, kad ejam cauri dažādām vecuma grupām.
Es tagad pēc viņas ieteikuma un savas saprašanas vingroju un jūtu – jā, jau pēc trim mēnešiem kaut kas mainās, paiet ceturtais mēnesis, redzu – Liene teica, ka tā būs, un tiešām, viss nostājas savās vietās. Es arī nekad neesmu bijusi modele, vienmēr esmu cīnījusies ar vairāk vai mazāk iedomātām svara problēmām, un ir tik labi, ka vingrinājumi to var sakārtot.
Operdziedātājs jau nemaz nevar būt paviegls, balsij taču vajag spēku…
Ja paskatāmies uz mūsu A klases dīvām, kā es saku, pazīstamajām operdziedātājām, kas koncertē pasaules opernamos, viņas visas ir skaistas, slaikas, arī mūsu Elīna Šimkus – maziņa, sīciņa, bet balss varena. Laiki ir mainījušies, mode cita, es domāju, tagad cilvēki daudz vairāk pievērš uzmanību tam, kā dziedam, ko varam, kādas ir mūsu tehniski stiprās puses.
Turklāt mainās arī prasības – Andreja Žagara laikā operā jau mēs bijām ne tikai dziedātājas, bet arī aktrises, mums tika doti kārtīgi aktieriski uzdevumi, nevis vienkārši uz skatuves aiziet pa labi vai pa kreisi.
Man opera šķiet saudzīgāka pret sievietēm pusmūžā nekā teātris, ja drīkst izmantot šādu neglītu apzīmējumu.
Es domāju, ir katrai savs rungas gals, gan aktrisei, kas operā, gan aktrisei, kas teātrī. Dziedātājām ka tikai nav vēl sarežģītāk. Ja dziedātāja ir tīrs soprāns, vēl grūtāk – noteiktā vecumā tu vairs nevari dziedāt Barberīnu, kaut tavs balss tips šim tēlam atbilst.
Esmu daudz dziedājusi Karmenu, bet 40 gadu vecumā pateicu, ka vairs nedziedāšu – tas bija mans lēmums, neapstrīdams, neesmu no tā atkāpusies. Man gan ar lomām ir labāk, pēc balss tipa esmu mecosoprāns, līdz ar to varu nodziedāt gan valdnieci Amnerisu “Aīdā”, gan Larinu “Jevgeņijā Oņeginā”, gan Bertu, visus komiskos tēlus…
… Polinēziju “Putnu operā”…
Par Polinēziju saku – tā ir mana liktenīgā loma, kurā apvienotas visas lomas – gan valdniece, gan mazs bērns, guvernante un viss kas cits (smejas).
Reizēm esmu domājusi, ka latviešu valoda nav necik piemērota opermūzikai.
Esam pieraduši pamatā klausīties operas franču un itāļu valodā, taču nav nekāda iemesla, lai operu nedziedātu arī latviski. Man gan reiz pēc izrādes kolēģis no Turcijas teica – kad dzied, izklausoties, ka latviešu valodā ir vienas skaņas p, t, s un š.
Taču man ļoti patīk dziedāt latviski, un tā ir mana darba otra puse – programmas Latvijas baznīcās, kur dziedu tikai latviešu dziesmas. Ir tādi vārdi latviešu valodā, kas izskan, kā nevarētu izskanēt nevienā citā valodā un ko neviens cits, izņemot latviešus, nesaprastu – teiksim, Plūdoņa dzejolī “pills”, tik mīksti.
Ikdienā bieži dzirdu – daudzi runā ļoti cietu valodu, taču latviešu valoda ir maiga un vijīga, ļoti skaista.
Protams, tas var būt arī pieradums, viena mana vecmamma ir no Lietuvas pierobežas, kur izruna ir pavisam mīksta…
Pieminējāt vecmammu, pirms tam – savu sapni par veterinārārsta darbu. Kā īsti no lauku vides, pilnīgi citām iecerēm nokļuvāt opermūzikā?
Mamma atcerējās, man laikam bija kādi trīs gadi, kad reiz, ne viņas, ne vecmammas nepamanīta, aizskrēju no pagalma uz pļavu pie zirga, mūsu lielās, skaistās Benitas. Kad mani ieraudzīja, jau esot stāvējusi viņai starp pakaļkājām un čubinājusi asti.
Mamma teica – pa gabalu bijis redzams, ka zirgs stāv pavisam mierīgi, it kā es viņu būtu novārdojusi. Un, cik atceros, visi dzīvnieki man vienmēr bijuši draugi – ja kaķēns bija slims, viņam devu ūdeni, cālēnus bužināju, un viņi tiešām atlaba. Vispār citu domu nebija kopš brīža, kad sāku runāt – skaidrs, ka būšu veterinārārste!
Bet pusaudzes gados sāku dziedāt korī – mums bija Bikstu un Jaunpils apvienotais koris, laikam dziedātāju trūka, tāpēc apvienoja divus pagastus, un Dziesmu svētku skatēs piedalījāmies gan Tukuma, gan Dobeles zonā. Un tā nu gan ir pilnīga mistika, ka vienā gadā divi diriģenti pamanīja meiteni, kas tur stāvēja maliņā altos.
Pēc Tukuma skates mūsu autobusā iebrāzās Edgars Račevskis – mati plīvo pa gaisu, un viņš sauc: “Kur tā meitene, kas stāvēja labajā malā, es viņu ņemu uz Radio kori!” Bet es tobrīd mācījos desmitajā klasē, pārbijos, saku viņam: es nekur nebraukšu, braukšu pie mammas, man vēl nav 18 gadu!
Račevskis man piekodināja – kad paliks 18 gadu, lai braucu pie viņa uz Rīgu, viņš mani ņems korī.
Savukārt otrā skatē, kur virsdiriģents bija Ilgvars Matrozis, viņš mani patiešām saņēma aiz rokas, parunāja ar manu mammu un aizveda uz konservatoriju pie profesores Braunas. Protams, skolu tāpat vispirms pabeidzu, taču tas bija diezgan unikāls gadījums, ka mani, tādu pavisam svešu un jaunu, paņēma konservatorijā.
Es pat notis nepratu lasīt, nevienā mūzikas skolā nebiju gājusi, jo bija taču tik skaidrs: kļūšu veterinārārste! Domāju, tagad es nemūžam netiktu uzņemta, toreiz iestājeksāmenos profesore Brauna manā vietā diktātu uzrakstīja un pateica komisijai, lai neviens neuzdod nekādus jautājumus…
Dziedāšanā man veicās, profesore mani veda visur, kur vajadzēja konservatoriju prezentēt, – pat uz atklātajām stundām Maskavā. Taču uz skatuves ilgi gāja ļoti grūti – kā iznācu, tā neko nespēju nodziedāt un raudot gāju nost. Es domāju, tā nepierastā vide man, īstam lauku bērnam, bija īsts kultūršoks, turklāt vēl tas, ka man visu laiku bija tik ļoti kauns, ka nezināju mūzikas teoriju, nepratu spēlēt klavieres. Apbrīnoju, kā pasniedzēji to spēja izturēt, – citi studenti spēlēja Baha prelūdijas, es ar vienu pirkstu situ gammas…
Izlauzos tam visam cauri, un paldies Arnoldam Liniņam, ar viņa palīdzību atvēros arī uz skatuves, bet par to, ka man bērnībā nebija mūzikas skolas pieredzes, maksāju visu mūžu, strādājot daudz vairāk nekā kolēģi.
Protams, es varu materiālam pati iziet cauri, taču tādu pamatu kā manam Ādamam – tagad viņš iet Jāzepa Mediņa skolas ceturtajā klasē – man nav. Reizēm, kad buros kādam mūzikas materiālam cauri, viņš man saka: “Nu, ko tu ņemies, tas taču tik vienkārši!” Viņš man parāda, un es redzu – tiešām vienkārši, redzu sistēmu, kā tas viņam darbojas – kā adīt zeķi, bet man tās nav…
Vai tagad, kad bērni lielāki, viņi iet uz jūsu izrādēm un koncertiem? Atceros, kādā intervijā teicāt, ka neļauj arī mājās mēģināt…
Ādams, kopš mācās mūzikas skolā, nāk diezgan labprāt, ar Magdalēnu ir sarežģītāk. Viņai ir trisomija, un tas nozīmē, ka viņa ir ļoti tieša – viņa redz mammu uz skatuves, un viņai vajag tikt pie mammas. Un, ja netiek, ir traki. Ir bijuši gadījumi, kad Magdalēnas dēļ arī citiem jāiet no koncerta prom, Ādams pateica – viņš ar māsu kopā vairs uz operu neies… (paklusē).
Taču, kopš viesojos Magdalēnas skolā un ar viņas skolasbiedriem kopā dziedājām, viņa reizēm pati palūdz, lai kopā padziedam mājās. Un, kaut gan viņai joprojām nepatīk, ka mājās mēģinu, ļauj man pastrādāt, ja savai istabai aizveru durvis.
Pagājušajā gadā arī visi kopā bijām uz “Homo Novus” pirmizrādi – tā bija pirmā reize, kad Magdalēna neuztraucās, ka tētim (Kristīne Zadovska precējusies ar aktieri Andri Keišu. – L. K-Š.) plakātā un filmā ir bārda, kaut gan parasti viņai nepatīk, ka mēs izrādēs izskatāmies citādi nekā ikdienā.
Tagad vairs neuztraucaties pirms izrādēm un koncertiem, kā tas notika studiju laikā?
Mazu brīdi pirms izrādes ir tāds interesants stāvoklis. Šķiet, zeme ar debesīm jaucas kopā, sirds mežonīgi dauzās, bet tu dzirdi savu habanēru un saproti – ja neiestāsies izrādē īstajā brīdī, tad tā arī paliksi neiestājies, jo tāds ir ritms, neko nevar mainīt. Un ir tik interesanti, kā atšķiras izrādes!
Reizēm uz skatuves skaidri var just to piepildīto, lielo klusumu zālē, kad publika klausās.
Bet ir gadījumi, izrādes – nezinu, zvaigžņu stāvoklis vai kas cits, – kad viens krekšķina, citam krīt ārā atslēgas vai numuriņi, vēl kāds čaukstina papīrīšus. To visu var dzirdēt uz skatuves – tāda unikāla dzirdamība izrādes klusumam.
Kādas ir jūsu attiecības ar klausītājiem un skatītājiem? Dažādi aktieri teikuši atšķirīgi – gan ka nedrīkst vispār domāt par skatītājiem, gan arī ka izvēlas kādu vienu un spēlē tieši viņam vai viņai…
Reiz runāju ar ļoti interesantu sievieti, kas nodarbojas ar meditāciju. Teicu viņai: es dziedu no visas sirds, gribu no sirds viņiem visiem patikt! Viņa man teica: “Atceries, Kristīne, tu vari dziedāt tikai vienam cilvēkam, domai jābūt koncentrētai. Jo tu nevari ar savu domu apmierināt visu 900 klausītāju gaidas.”
Viņa teica – jāpanāk tā sajūta, kas ir meditācijas laikā, kad tu enerģētiski izpaudies tikai kādam vienam, tad enerģijas nesums būs daudz koncentrētāks un tās pietiks arī visiem pārējiem. Bet, ja gribēsi izpatikt visiem, tā izšķīdīs.
Es īsti nenodarbojos ar meditāciju, bet kopš tā laika sāku ļoti piedomāt, un tiešām – pēc tām izrādēm, kurās it kā dziedu tikai kādam vienam klausītājam, man bieži pienāk klāt: kas tev par izrādi šodien bija! No tā saprotu, ka tiešām no šādas enerģijas koncentrācijas ir jēga.
Vēl man ļoti patīk cits ieteikums, kā atbrīvoties no sliktām domām, piemēram, ja uz kādu turi sliktu prātu. Ir jāaizver acis un jāiztēlojas – taču ļoti skaidri jāiztēlojas – ka tas cilvēks aiziet prom pa baltu ceļu, prom, pavisam prom un pazūd aiz ceļa līkuma. Var arī domāt: mana sliktā doma iet prom, un to vizualizēt. Tas ir grūti, bet ļoti palīdz.
Neeju uz jogu un meditācijām, bet ļoti ticu tam, ka domai un vārdam ir liels spēks.
Īpaši pēc dvīņu piedzimšanas man bieži gadījies – neesmu redzējusi kādu cilvēku desmit gadus, bet, tikko par viņu iedomāšos, viņš nāks pāri ielai. Tādēļ – jā, ar domām jāuzmanās.
* Pie jums, Kristīne, atbraukšu (krievu val.)
** Mana Krista (krievu val.)
Kristīne Zadovska
MECOSOPRĀNS
J. Vītola Starptautiskā vokālistu konkursa laureāte (1994).
Spēlmaņu nakts balvas
Gada labākā dziedātāja ieguvēja 2001. gadā par Karmenas lomu.
Nozīmīga sadarbība ar komponistiem Raimondu Paulu, Jāni Lūsēnu, Zigmaru Liepiņu u.c.
Precējusies ar aktieri Andri Keišu, audzina divus bērnus.
