Egils Līcītis: Ja arī Vecpiebalgs nevelk – vai “Vienotība” savienosies ar nedzīvo dabu? 12
Pirms 15 gadiem februārī notika gaismas spēka dzimšana, kad mesija dibināja “Jauno laiku”, un pirms septiņiem gadiem martā, konsolidējoties neaptraipīta vārda partijām, radās “Vienotība”, uz ilgu laiku pārņemot varu Latvijā. Kas tad ir valsts pārvaldīšana? Vairāk vai mazāk pareizu priekšstatu un darbības metožu uzspiešana cilvēkiem. Šajā ziņā “Vienotības” intelektuālā jaunrade uzlūkoja eiropeiskas vērtības kā plašāk ieviešamas, popularizējamas un integrējamas vietējā politikā iepretī spēkiem, kuri deva priekšroku “āzijiskumam”. Kamēr tautā iecienītais premjers Dombrovskis simbolizēja partijas pozitīvo tēlu un apzinīgi strādāja valsts tīrumā, tikmēr “Vienotības” uzziedā vēlētāji labprāt atbalstīja eiropeisko kursu. Pieklājīgi sakot, šie likās mazāki razbainieki kā citi. Diemžēl tautas siržu patikšana nav uz mūžu, agrākie varenie strauji zaudējuši konkurētspēju. Partijniekiem brīžiem uzmācas drūmas domas, ka “Vienotībai” vairs nav neviena drauga šai pasaulē, nav sponsoru, kas apžēlotos ar palīdzības maksājumiem, nav vēlētāju, kas raugās uz salātzaļiem politiķiem ar mīlestības pilnu skatienu. Bet tas tiesa, ka ļaunais profesors Moriartijs nebija autoritātes grāvējs, tik pašu sašķeltība un gaišo ideju nenodrošinātība ar konkrētu segumu. Par pagājušo godību jāspriež nesaudzīgi – vajadzēja būt ar daudz augstāku morāli un stingrāku attieksmi pret pienākumiem.
Vīstošas slavas nebaltās dienās “Vienotības” nespēkam ir atbalsta plecs un līdzi jušana no koalīcijas kopdarbnieku puses, kuri kolēģus garākā laikposmā iepazinuši kā patīkamus biedrus. Pāris lauztas ribas, neliela nosliece uz vardarbību savstarpējās partnerattiecībās – tas politikā sīkums, ja pie krēslu dalīšanas visi ir kviti. “Vienotības” cilvēki palēnām zaudē administrācijas atslēgas posteņus, amatos saliek svešus ļaudis, bet tādi ir spēles noteikumi un Augusts, Māris vai Raivis sliktu kompanjoniem nevēlē.
Objektīvie politologi analizē saslimšanas gadījumu, kad reitingi kūst kā sniegs. Vai “Vienotība” savu laiku nodzīvojusi, vai iekritušie vaigi tomēr sārtosies. Pagaidām zinātnieki bezspēcīgi dot slēdzienu. Varbūt pēc pašvaldību vēlēšanām kreditori atradīšot vienotībniekus un prasīšot atbildību – vai citugad Saeimas vēlēšanās.
Turpretī ļaunvēļi un dažu avīžu aizbildnieciski ievadnieki jau sakās dzirdējuši vājnieces gārdzienus, ka “Vienotība” ir tik veca un slima kā izskatās. Viņi aizgājējai iesaka savlaicīgas izvēles. Nopirkt kapavietu Varoņu alejā, samierināties ar zilām puķītēm nosētu uzkalniņu vai izvēlēties pieticīgas atdusas rūmi mežā zem egles.
Kaut apstākļi ir forsmažori, doma par mūžību šķietami vēl nav iemājojusi vietā, kur rīkotas spīvas vēsturiskas valdes sēdes un lemti Latvijas likteņi. Jā, apmeklētāji redz melnējam ēku, kur ieskatās rets saules stars un noglabāti baisi noslēpumi. Agrāk ņudzošā partijas ofisā kļuvis kluss kā klosterī, mētājas nodzeltējušas skrejlapas, par piemiņas lietiņu atstāts Valda Dombrovska rokdarbu groziņš, apšķibīts cīsiņu celofāns kā zīme par izbijušu žiperīgu jauniešu nodaļu.
Avārijas situācijā no eirokomisāra troņa uz “Vienotības” līdera koka soliņu pārsēdināja Piebalgu kā cilvēku ar izteiktām tēva jūtām un spēju uzturēt ģimeni. Krietnais vīrs jau Briselē bija godīgi uzvedies, nedomādams tik daudz par skaistām slovākietēm un Āfrikas pabarošanu ar rīsa maisu, kā par tēvzemi. Andris ieradās enerģisks kā tikko no Tbilisi, ar asumu pret negodīgumu un mācēja panākt, ka iekšpartijisko viedokļu dažādība smuki sēž aplītī, bet jūtamu panākumu darbalaukā nav. Reitings joprojām noliesējis. Partijas labā uzupurējusies Viņķeles kundze biežāk pauž kritiskās domāšanas uzskatus un uzstājas studijās kā proaktīva laika kavētāja TV skatītājiem, bet diez vai darbaļaužu masām Ilze liekas uzticību pelnoša persona. Tikām vadība mēģinājusi maskēties par “Jaunās vienotības” konstrukciju, izstrādāt simtgades darbu grafiku, piesaistīt par balsu pelnītājiem simpātiskas brunetes vai tikumīgus jaunekļus, bet nekā. Ja arī Vecpiebalgs nevelk – vai “Vienotība” savienosies ar nedzīvo dabu, pārvērtīsies pīšļos, pēc tam derīgos izrakteņos kūdrā un akmeņoglēs? Ak vai, pat nepilsoņiem šķiršanās brīdī acis nepaliks sausas, bet tad atkal ausīs gaisma!
