“Dokumentālista” Kabanova gebelsiskā pieeja 0
Nacionālsociālistiskās Vācijas tautas apgaismības un propagandas ministrs Jozefs Gebelss uzskatīja, ka sabiedrību iespējams ietekmēt, tikai popularizējot lielus melus kombinācijā ar maziem meliem vai pierādāmu patiesību.
Šai atziņai kombinācijā ar padomju propagandas klišejām par “šķiru cīņu” un “buržuāzisko nacionālistu prettautisko darbību” kaismīgi sekojis arī Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs, radot 77 minūtes ilgu propagandas filmu “Ostlande. Nakts zem svastikas”. Tā “netīšām” nākusi klajā īsi pirms latviešu leģionāru piemiņas dienas 16. martā un neilgi pēc Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas aicinājuma politiķiem atturēties no Latvijas vēsturē pretrunīgi vērtētu datumu politizēšanas.
Kaut lielākā daļa filmas veltīta notikumiem vācu okupācijas laikā, varam uzzināt, ka Latvija pati bijusi vainīga pie 1940. gada padomju okupācijas, jo Kārļa Ulmaņa valdība nepieņēmusi lēmumu pretoties, bet brīvprātīgi nodevusi varu vietējiem komunistiem. Arī Latvijas reokupācija 1944./1945. gadā skaidrota ar to, ka Rietumu sabiedrotie esot uzskatījuši Baltijas valstis par PSRS sastāvdaļu. Tiek “aizmirsts”, ka ne ASV, ne Lielbritānija nekad neatzina Latvijas nelikumīgo iekļaušanu PSRS, kaut kara beigās vadījās no reālās militārās situācijas. Vācu okupācijas laika raksturošanai filmā, protams, izmantoti vienmēr noderīgie Arāja, Cukura, Maikovska tēli, kuri pārstāvējuši latviešu buržuāzijas eliti, kas nacistu noziegumos piedalījusies vai nu ar entuziasmu, vai vienkārši izklaidējoties. Bez šaubām, pretstatā tam latviešu komunisti bijuši gatavi atdot dzīvību par tautas interesēm. Īpaši filmā glorificēts padomju pagrīdes “kaujas grupu” (īstenībā tie bija daži cilvēki) komandieris Imants Sudmalis, stāstot pilnīgas muļķības, ka viņa biedriem izdevies izjaukt 1943. gada 13. novembra mītiņu Doma laukumā, un vienlaikus noklusējot I. Sudmaļa līdzdalību 1941. gada 14. jūnija deportācijās.
Pēdējās, Kabanovaprāt, ir vien “represīvs akts ar kontrproduktīvu politisku efektu”, kurā cietuši arī nevainīgi cilvēki. Šis apgalvojums, tāpat kā paziņotais, ka kara beigās uz Rietumiem bēgļu gaitās devušies latvieši bēguši līdzi vācu kungiem, jo baidījušies no “pelnītās atmaksas” par it kā pastrādātajiem noziegumiem, jau balansē uz Latvijas Krimināllikuma 78. panta robežas par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu.
Ciniski skan arī filmā stāstītais, ka latviešu zemnieki esot bijuši apmierināti, ka devuši leģionā savus dēlus, jo pretī no vāciešiem saņēmuši dažādus labumus. Aizskarošs daudziem bijušajiem Salaspils nometnē nonākušajiem krievu un baltkrievu bērniem ir filmā teiktais, ka viņi kā vergu darbaspēks izmantoti latviešu zemnieku saimniecībās, kaut arī daudzi no šiem cilvēkiem vēl šodien savus saimniekus atceras ar labu vārdu.
Viena no retajām vietām, kas filmā brīva no propagandistiskiem prātojumiem, ir Jeļenas Gribunas emocionālais stāstījums par pārdzīvoto Salaspils nometnes bērnu barakā (viņa gan neko nesaka par medicīniskiem eksperimentiem ar bērniem, kurus filmā saskatījis Abiks Elkins (“Vesti segodņa”, 12. marts)). Uz Kabanova gebelsisko melu fona vēl salīdzinoši korekti izsakās publicists Maksims Margoļins. Viņš vienīgi “aizmirst” vācu policijas un SD klātbūtni Rīgas geto ieslodzīto konvojēšanā. Vācieši tad arī veica iet nespējīgo vai bēgošo cilvēku nogalināšanu pa ceļam uz Rumbulu, kamēr vairākums Rīgas 6. un 12. policijas iecirkņu policistu pirmajā akcijas dienā 1941. gada 30. novembrī nemaz nezināja, uz kurieni nelaimīgie cilvēki tiek dzīti. Visumā objektīvs ir arī novadpētnieka Aleksandra Ržavina stāstījums par padomju karagūstekņu skarbo likteni, nekritiski gan atkārtojot LPSR Valsts ārkārtējās komisijas “aprēķinus” par 320 000 sarkanarmijas karagūstekņu Latvijā. Dokumenti apliecina, ka 1942. gada sākumā viņu skaits sasniedza 60 000 Latvijā un 180 000 – visā Ostlandē kopā. Lielas problēmas ar matemātiku tāpat ir Kabanovam pašam. Viņš saskaitījis, ka no Rīgas ar kuģiem (!) kā bēgļi uz Kurzemi aizbraukuši 76 000 cilvēku.
Kaut Vācijas kapitulācijas brīdī Kurzemes frontē atradās ap 450 000 padomju un mazāk nekā 300 000 vācu karavīru, filmas veidotājs ir pārliecināts, ka sarkanā armija nespējusi ieņemt Kurzemi, jo skaitliski bijusi pusotras divas reizes vājāka par vācu spēkiem. Filmā minēto faktu kļūdu, puspatiesību un aplamību ir tik daudz, ka to uzskaitei vajadzētu lappušu lappuses.
Brīžiem rodas iespaids, vai tikai daļa no filmas nav tapusi 2012. gada septembrī, kad deputāts Kabanovs ne pārāk adekvātā stāvoklī ieradās Saeimas apakškomisijas sēdē.
Tas, ka Kabanova mērķis bijis nevis patiesās situācijas noskaidrošana Latvijā vācu okupācijas laikā, bet gan politiskā propaganda, gluži kā “āža kāja” parādās filmas noslēgumā. Tur, pabalējušo paštēlu spodrinādams, Kabanovs uzstājas kā kaismīgs “nacionālisma” apkarotājs, visās Latvijas “nelaimēs” vainojot politisko apvienību “”Visu Latvijai”/”TB”/LNNK”. Tās ideju diskreditēšanai, protams, tiek vilktas paralēles ar nacistu ideoloģiju. To dara, rādot, ka laikraksts “Tēvija” 1945. gada februārī iznācis ar apakšvirsrakstu “Visu Latvijai”, bet leģiona majoram un “Daugavas vanagu” priekšniekam Vilim Hāzneram trimdā dāvināto zobenu rotājis uzraksts “Tēvzemei un Brīvībai” – droši vien tas esot izgatavots no nošauto ebreju zelta… Lieki piebilst, ka šāda Saeimas deputāta izpratne par savas valsts vēsturi ir vismaz nožēlojama un pati ir nacistu propagandas skolas labāko tradīciju cienīga. Jājautā “Saskaņas centram” un tā vadītājiem: vai tiešām šis ir tas veids, kā veicināma saskaņa Latvijas iedzīvotāju vidū?
