Nākamnedēļ norisināsies Dokumentālo filmu forums 3
Zane Dzene, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dokumentālo filmu forums norisināsies no otrdienas, 3., līdz nākamajai svētdienai, 8. septembrim.
Rīgā filmas demonstrēs kinoteātrī “Splendid Palace”, atsevišķas izrādīs Talsos, Liepājā, Rēzeknē, un trīs darbi, kas iepriekšējos gados forumā piedalījušies vēl tapšanas stadijā, būs skatāmi Nacionālā kino centra platformā “filmas.lv”.
Māksla un cirks
Viņai – baronesei Elzai fon Freitāgai-Loringhofenai – bija (vismaz) divas dabas: piesauc gan līdzību ar Viljamu Šekspīru, gan Jēzu Kristu, taču mākslas vēsturē viņa iegājusi, pateicoties Marsela Dišāna skandalozajai “Strūklakai” (1917). Barbares Viseres filma “Jau(n)radīts” (“Alreadymade”, 2023, Nīderlande) šķetina stāstu, kas stāv aiz šī provokatīvā darba, kurš satricināja ne vien radošo pasauli, bet arī ideju par mākslu. Dišāna radītais jēdziens “readymade”, kas izmantots arī filmas oriģinālnosaukumā, mūsdienu skatītāja uztverē ir kas pavisam pierasts, bet pirms simt un vairāk gadiem tā nebija, un šī porcelāna tualetes poda eksistenci pavada gan šaubas, gan mārketinga speciālistu vērtējums, un arīdzan mizogīnija. Oriģināls vai plaģiāts, un kāda loma tā tapšanā bija Elzai fon Freitāgai-Loringhofenai – “Jau(n)radīts” sniedz atbildes postmodernā “dada” stilā.
“Jau(n)radīts” ir viena no astoņām pilnmetrāžas dokumentālajām filmām, ko šogad izrādīs “Baltic Sea Docs” ietvaros. Foruma vadītāja Zane Balčus uzsver: “Foruma filmu programma skaitliski ir neliela, un tieši tāpēc tās izveidošana ir tik izaicinoša, jo katru gadu pasaulē top ļoti daudz filmu, kuras mums šķiet būtiski izcelt un parādīt Latvijas skatītājiem. Kā īpašu programmas sastāvdaļu jāatzīmē filmas, kuras forumam jau esam reiz izvēlējušies vēl to projektu stadijā profesionāļiem paredzētajos notikumos, un tagad tās kā jau pabeigti darbi nonāks pie mūsu skatītājiem gan uz lielajiem, gan mazajiem ekrāniem.”
Trīs šādas filmas būs skatāmas Nacionālā kino centra platformā “filmas.lv”: Ivana Sautkina “Poēma par mazo cilvēku” (2023, Ukraina, Lietuva, Lielbritānija), kas ir kinematogrāfiska poēma par pretošanos un drosmi, kas kara laikā ieņem dažādas formas, Kaupo Krūsiauka portretfilma “Machina Faust” (2022, Igaunija), kuras centrā ir igauņu māksliniece un džeza komponiste Marija Fausta, un Polijas un Rumānijas kopražojums “Arēna bez ziloņiem” (2022, režisore Klāra Kleiningere-Vānika). Tā ieskatās cirka aizkulisēs pēc tam, kad ap gadu tūkstošu miju aizsākās kustība par savvaļas dzīvnieku aizliegumu cirkā.
Karš, azarts un laime
Nu jau daudzu kinofestivālu ekrānus pieradinājis ēģiptiešu režisors Ibrāhīms Našats, kura filma “Holivudgeitas bāze” (2023, Vācija, ASV) dokumentējusi teju neiespējamo. Proti, viņš kā autsaiders guvis iespēju, lai nofilmētu, kā pēc ASV karaspēka aiziešanas no Afganistānas talibi apgūst aizokeāna militāristu atstāto mantojumu: ieročus, bruņutransportu, medicīnas preces, pārtiku. Gads, ko Našats ar ieslēgtu kinokameru sekoja dažāda ranga “Taliban” militārpersonām, varēja beigties arī letāli, taču režisoram izdevies dokumentēt, kā ekstrēmistu režīms pāraug ļoti labi bruņotā militārā organizācijā, ko uz priekšu dzen arī cilvēciskas vēlmes un kaislības.
Pavisam citāds skatpunkts uz pasaules “karsto” punktu notikumiem ir režisoram Muhamedam Džabalijam. Kad pirms desmit gadiem viņš devās uz kinofestivālu Trumsē, Norvēģijā, tika slēgtas robežas ar Gazu, un viņš iestrēga polārajā ziemā. Visnotaļ grūti paciešamo skandināvu klimatu šķaidīdams ar atmiņām par dzimteni, ģimeni un draugiem, “Dzīve ir skaista” (2023, Norvēģija, Palestīna, Katara) autors pārvērtis par odu brīvībai, un tās spēku novērtējis arī viens no pasaules nozīmīgākajiem dokumentālā kino festivāliem – Amsterdamā notiekošajā IDFA šī filma saņēma balvu par labāko režiju.
Ar dažnedažādiem – arī krimināli sodāmiem – izaicinājumiem ikdienā sastopas brazīlieši, kuru hobijs ir zīdpapīra gaisa balonu veidošana. “Balomānijas” (2024, Dānija, Spānija) režisore Sisela Morelasa Dargis ne vien iekļaujas nelegālo grupējumu noslēgtajā kopienā, bet arī iezīmē šo balonu milzīgo kultūrvēsturisko nozīmi un tā veidošanā iesaistīto cilvēku dažādos stāstus. Par personīgiem un arī kolektīviem sapņiem ieskicēts arī Aruna Bataraja un Doroteas Zurbo filmā “Laimes aģents” (2024, Ungārija, Butāna), kuras galvenais varonis Ambers ir viens no aģentiem, kurš Butānas karaļa uzdevumā apstaigā māju pēc mājas, lai izmērītu pavalstnieku laimi. Ilgus gadus no ārpasaules noslēgtās karaļvalsts laimes koda uzlaušanai doti daudzi parametri, taču Ambera un viņa kolēģa uzklausītie stāsti liek secināt, ka katrs laimi uztver savādāk un tā var slēpties gan rīta rasas lāsē, gan veļasmašīnā, gan mīlošās attiecībās.
Sarunas
Ne laime un apmierinātība, bet izmisums, skaudība un naids uz priekšu dzen krievu karavīrus, kuru sarunas ar mājiniekiem izskan Oksanas Karpovičas filmā “Pārtverts” (2024, Ukraina, Francija, Kanāda). Kamēr uz ekrāna slīd ainas, kas dokumentējušas, kā Krievijas armija pēdējo gadu laikā izkropļojusi Ukrainu, dzirdam Ukrainas izlūkdienestu pārtvertās krievu karavīru telefonsarunas ar mājiniekiem, kas ir ne mazāk kroplas. To fragmenti aptver ļoti plašu emociju gammu, pat dažās minūtēs uzzīmē precīzu runātāju portretu un sniedz mazu ieskatu netālu no mums notiekošajā kara realitātē.
Līdzīgi kā debijas filmā “Tīrītāji” (2018), arī “Mūžīgi mūžos” (2024, Vācija, ASV) Hanss Bloks un Morics Rīzevīks pievēršas tehnoloģiju pelēkajām zonām, šoreiz viņu uzmanības centrā – mākslīgā intelekta pakalpojums, kas ļauj veidot digitālus mirušo tuvinieku dubultniekus. Attiecības īstā ģimenē un sarunas par savulaik piedzīvoto ir Makas Gogalidzes filmas “Kopš es sevi atceros” (2024, Gruzija) pamatā. Vizuāli poētiskā apcere par izglītību un pēcpadomju sabiedrības mainīgajām vērtībām izvēlēta par šī gada “Baltic Sea Docs” atklāšanas filmu (seanss – 3. septembrī plkst. 18.30 “Splendid Palace” Mazajā zālē), un tas ir viens no projektiem, ko pirms dažiem gadiem M. Gogaladze prezentēja foruma industrijas sadaļā.
Topošās filmas
“Industrijas sadaļā šogad tiks prezentēti 26 projekti no vairāk nekā desmit valstīm, tai skaitā Ukrainas, Gruzijas, Baltijas valstīm, Ungārijas, Azerbaidžānas un citām, parādot gan plašu aktuālu tēmu spektru, gan daudzveidīgu dokumentālā kino valodu,” norāda Z. Balčus. “Forums kino nozares profesionāļu vidū ir īpašs un atšķirīgs ar to, ka koncentrējamies uz darbiem, kuri pārstāv noteiktu ģeogrāfisko reģionu vai tam nozīmīgus tematus.” Industrijas sadaļā starptautiskai profesionāļu auditorijai topošo filmu projektus prezentēs arī 14 projekti, kas saistīti ar Latvijas studijām, un sešas filmas top Latvijā: Viestura Kairiša “Tukšums”, Pētera Krilova “Sarkanais šķūnis”, Ivara Zviedra “Esi uzticīgs līdz nāvei”, Jevhena Titarenko “No Death”, kā arī Lailas Pakalniņas “Putnubiedēkļi” un Kārļa Lesiņa “Nord Express”.
Biļetes uz “Baltic Sea Docs” filmu seansiem var iegādāties filmu izrādīšanas vietās, “filmas.lv” programma skatāma bez maksas Latvijas teritorijā, un tai ir nodrošināts tulkojums latviešu un angļu valodā. Visprecīzākā informācija par foruma programmu, anotācijas un seansu laiki – “dokforums.gov.lv/lv”.
