Doktors Hanovs aicina atvērt pagātnes skapjus 0
Pēc “LA” publikācijas par pētījumu “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” piezvanīja Deniss Hanovs, sakot, ka vēlas izteikt savas domas. Humanitāro zinātņu doktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors un Valsts prezidenta mazākumtautību konsultatīvās padomes loceklis Deniss Hanovs nevalstisko organizāciju vidē tiek vērtēts kā cilvēks, kas izsaka provocējošus viedokļus.
Viņa un V. Tēraudkalna sarakstītās grāmatas “Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā 1934 – 1940” tulkojums angliski šogad grāmatnīcā Rīgā maksāja 77 latus. Ar īsu domu apmaiņu par šo grāmatu sākās Voldemāra Krustiņa un Daces Kokarevičas saruna ar D. Hanovu.
V. Krustiņš: – Vai pamanījāt, ko, manuprāt, jaunu teicis akadēmiķis Stradiņš žurnāla “Ir” intervijā? Viņš saka: “Te jau ir tā lieta, ka demokrātija jāsavieno ar autoritāti. Šajā ziņā man Ulmanis neliekas slikts. Es arī uzskatu, ka Ulmaņa valdība bija mazāk korumpēta nekā Pāvila Rozīša aprakstos par Saeimas korumpētību. Ulmani gan sociāldemokrāti saukāja par korupcijas tēvu, bet, ja korupcija tiešām bija, tad partijas, nevis paša labā. Ulmanim jau lielas mantas nebija. Viņam tikai uz 60 gadu jubileju lišķi uzdāvināja Dauderu māju. Ulmanis bija labs ekonomists. (..) Par Ulmani runājot, viņš bija diezgan aprobežota, es neteiktu, ka izcila persona,” Stradiņš saka. “Bet domāju, ka neviens cits Latvijas valstsvīrs nav tik lielā mērā atbildis vidējā latvieša mentalitātei. (..) Es Ulmani vērtēju vairāk pozitīvi nekā negatīvi.” Teiktais zināmā mērā saistās ar mūsdienu situāciju. Bet – pāriesim pie mūsdienām!
D. Hanovs: – Mani satrauc, ka Latvijas sabiedrība kļūst arvien nestabilāka tieši starpetnisko attiecību dēļ. Parādās vairāk naida, it sevišķi interneta telpā, ko esmu pētījis pēdējos gados. Aizvien klusāka kļūst prāta balss, bet aizvien skaļākas kļūst tādas emocijas kā bailes, arī naids. Man liekas, ka tuvojamies tam, ka vardarbība varētu būt ne tikai internetā, bet, nedod, Dievs, arī kādā pasākumā, un ka vardarbības pamatā varētu būt iegansts: tu nepiederi pie manas grupas, nu tad mēs tevi sitam! Vairākās valstīs sadzīvē tādi konflikti notiek. Baidos, ka vardarbības potenciāls pieaug.
– Pierādījums tādam secinājumam?
– Pierādījums ir interneta telpa, kur daļa rakstītāju ir anonīmi, daļa arī ne.
Redzams, ka internetā plosās kaislības, bailes un “citādā” nicinājums un ka situācija virzās uz eskalāciju. Bija posms, kad sabiedrība bija iecietīgāka. Baidos, ka politiķi nesaredz šo problēmu. Tādēļ gribētu redzēt politiķos vairāk uzmanības, vairāk pārdomātības – kā viņu runa, teksts var pasliktināt situāciju vai, tieši otrādi, uzlabot.
Uzskatu, ka šajos 20 gados neesam bijuši spējīgi iedibināt dialogu, kas sekmīgi darbotos.
– Tas jau ir dzirdēts. Konkrētāk?
– Žēl, ka diezgan maz ir izdarīts, lai saglabātu liecības par vēsturiski smago četrdesmito gadu periodu, bet ietu tālāk. Iet tālāk nenozīmē atmest ar roku sāpēm, bailēm, izsūtīšanu un individuālu traģēdiju liecībām, bet tas nozīmē, saglabājot atmiņas, veidot kaut ko jaunu. Indivīds un sabiedrība nevar pilnvērtīgi attīstīties, ja nepārtraukti atrodamies traumatiskajā stāvoklī.
Varam mēģināt veidot šeit jaunu telpu.
– Kādu?
– Šie 50 padomijas gadi ir tik daudz mainījuši mūsu sabiedrību, ka nekad vairs nebūsim tādi kā pirms 1940. gada jūnija. Ko tad darīt mums kā sabiedrībai, kur ir arī daudzi citi? Šis jautājums mani interesē kā pilsoni, kā pasniedzēju un kā cilvēku. Redzu, cik daudzus plosa šī neapstrādātā, neanalizētā pagātne.
Lielākais pārmetums ir, ka latviešu politiskā (ne intelektuālā) elite ļoti maz izdarījusi, lai saglabātu vēsturisko atmiņu. Protams, daudz izdarīts. Bet – nepietiekami atmiņas jautājumā.
Sabiedrībai, kurai atmiņas 50 gadus bija liegtas, šī atmiņa ir ārkārtīgi svarīga darba kārtības sastāvdaļa. Tad izņemsim atmiņu no politiķu manipulācijām, bet atdosim to pētniekiem, skolēniem, skolotājiem un dosim plašas iespējas strādāt ar avotiem. Joprojām ir nepietiekams atbalsts tieši atmiņas krātuvēm. Redzu, kādos apstākļos strādā dažas nodaļas arhīvā, kādos apstākļos glabājas vērtīgi dokumenti par Rīgas Latviešu biedrību, un man ir skumji. Nākot no citas kopienas, citas tautības, redzu, ka, no vienas puses, visu laiku runājam par apdraudētību, no otras, – maz, nekonsekventi un fragmentāri atbalstām šīs kultūras saglabāšanu.
– Tālāk?
– Atgriežoties pie pētījumiem par neiecietību, šķiet, ka cilvēki pat gaida kādu eskalāciju. Jautājums tikai – cik viegli neiecietība no interneta var pārsviesties uz ielām. Nesen Latvijas Universitātes pētnieki secinājuši, ka vardarbības potenciāls jauniešos pieaug. Svarīgi, lai mēs apzinātos, ka nav nekā vērtīgāka – pāri visām ideoloģijām – kā viena cilvēka dzīve, kura var būt apdraudēta tāpēc, ka politiķi nu ļoti vēlas paaugstināt savus reitingus un nesaprot, ka ar viņu saražoto savstarpējo naidu – kas bieži vien ir teatrāla loma Saeimā – tiek apdraudēts vienkāršais cilvēks. Daži kolēģi man pārmet, ka es to redzu pārāk melnos toņos. Varbūt. Bet šādos jautājumos kā starp-etniskā komunikācija nedrīkst atmest ar roku – ak, gan jau viss būs labi.
– Domāju, ka jūsu satraukumam ir pamats. Bet, manuprāt, jūs paši, zinātnieki, pētnieki, esat pie teiktā lielā mērā vainīgi. Ar satraukumu ir par maz. Jārīkojas. Piemēram, ir beigusies deputātu kandidātu reģistrēšana pašvaldību vēlēšanām, un Rīgā kā pirmais ticis iesniegts saraksts “Par dzimto valodu”, kur ar otro kārtas numuru ierakstīts Andrejs Berdņikovs, kuru jūs droši vien pazīstat. Arī zinātnieks, doktors, arī no LU. Kā trešais tur ierakstīts Aleksandrs Giļmans, kurš pirms desmit gadiem ir teicis, ka nekad nepiedos tiem, kas viņam atņēmuši padomju iekārtu; ka viņš balsojis pret Latvijas neatkarību un vēlreiz nobalsotu pret to, ja rastos iespēja. Nav dzirdēts, ka viņš savus uzskatus būtu revidējis. Šodien ar šiem saviem uzskatiem viņš ir deputāta kandidāts. Ko mūsu pētnieki un zinātņu doktori par to ir teikuši? Neko. Un jautājums – ko man kā latvietim tas viss nozīmē. Par kādu mieru, saticību jūs varat runāt, ja laikraksti šādus uzskatus regulāri publicē. Un neviens nav iebildis pret to, ka tas cilvēks ir sarakstā kā trešais.
– Pētnieki nav skolotāji, diemžēl viņos bieži tā arī neieklausās.
Pētnieks ļoti bieži ir vajadzīgs, lai kaut ko apstiprinātu vai noliegtu, bet viņa paša tēzēm nepievērš uzmanību. Pētnieki nespēlē Latvijas sabiedrībā viņiem pienākošos lomu tā, kā tas ir, piemēram, Francijā vai Lielbritānijā. Politiķi ļoti bieži pieņem lēmumus, kuros vairs nav nekādu pēdu no tā, ko pētnieki bija ieteikuši.
Nesaku to par visiem, jo, piemēram, Saliedētības komisija aicina pētniekus, arī es tur biju un paudu savu viedokli. Daļa deputātu, droši vien aizņemtības dēļ, nenoklausījās manu uzrunu līdz galam. Žēl. Attiecībā uz tādiem cilvēkiem kā minētais deputāta kandidāts, ir redzams, ka cilvēks ir palicis pagātnē un grib atgriezties laikmetā un valstī, kas nepastāv un nepastāvēs. Žēl.
– Ko jūsu zinātnes amata brālis doktors Berdņikovs atradis blakus Giļmana kungam?
– Viņa lēmums iet politikā man arī bija pārsteigums, jo pazīstu viņu kā ļoti dziļu pētnieku. Ja lēmis iet politikā, tad nebūs laika pētniecībai. Cik zinu, viņa temats ir protesta kustības Rietumos, ASV un citur. Varbūt – bet tas ir tikai mans minējums – viņš nolēmis apskatīties, kā tas notiek no iekšpuses.
– Jūs, filozofijas un socioloģijas doktori, nesakāt skaļi avīzēs, radio, televīzijā – tauta, sargieties no šiem praviešiem.
– Nav tiesa. “Baltkom” radio martā es skaidri pateicu, ka ļoti negatīvi vērtēju Nepilsoņu kongresu un arī ideju par it kā tā vēlēšanām. To pašu teicu arī Saliedētības komisijā.
Esmu pazīstams krievu medijos ar šo pozīciju, ka Nepilsoņu kongress ir strupceļš, ka tā nav izeja, ka tā ir tikai iespēja simulēt kaut kādu politisku darbību tā vietā, lai pieliktu visus spēkus un pūles, lai cilvēki kļūtu par pilsoņiem. Kas ir nepilsonis? Tas ir – ne–statuss, tās ir neiegūtās iespējas. Kā var veidot institūciju apkārt ne–statusam?
– Kongresa valdē ir mums pazīstamais Giļmans, tur redzami Guščins un citi, kuri visu laiku ar šo Latviju bijuši neapmierināti.
– Kritizēju šo kongresu tāpēc, ka veidot kaut kādas politiskas darbības ap šo nepilsoņu institūtu nozīmē jau no paša sākuma piedāvāt iluzoru priekšstatu par kaut kādu darbību. Šī ilūzija ir neproduktīva, strupceļš.
– Konsultatīvajā padomē jūs neesat skaidri kritiski un pietiekami nežēlīgi, lai cīnītos pret negatīvām parādībām – tām pašām, par kurām sarunas sākumā uztraucāties.
– Esmu padomē tikai no pagājušā gada decembra. Palīdzēju noorganizēt sarunas starp dažādu skolu – krievu un latviešu – skolēniem par to, kā viņi jūtas, kad nonāk kontaktā ar citādo; vai tiešām starp jauniešiem ir stikla vai cita siena.
Konstatēju, ka krievu skolēniem vairs nav problēmu ar latviešu valodu. Tas viņiem dod drošību. Viņi ir ieinteresēti latviešu kultūrā, apmeklē teātrus, diskutē ar vienaudžiem par izrādēm, filmām. Par vissliktāko viņi uzskata, ka naidu uztur un veido politiķi. Viņi neteica, kādi, bet uztvēra politiķus kā tādu abstraktu avotu, kas traucē veidot īstu kultūru dialogu.
Kā pētnieks palīdzu organizēt nākamo, maijā paredzēto diskusiju ar studentiem, kā lietot internetu arī dialoga veicināšanai.
– Nesen laikrakstos bija ziņa par jauniešu vidū veiktu aptauja – tik un tik procenti latviešu skolēnu nevēlētos mācīties kopā ar krievu skolēniem, tik un procenti krievu – ar latviešiem. Tas mani pārsteidza. Aritmētiski sarēķinātiem procentiem pat nav īpašas nozīmes, svarīgāks ir jautājums – kāpēc tā? Uz šo jautājumu “kāpēc?” parasti netiek atbildēts nekad.
– Piekrītu, ļoti interesanti būtu noskaidrot iemeslus.
– Esmu daudziem, kuri piedalās lielās politikas veidošanā, uzdevis jautājumu: “Kad pagājušajā gadā uzzinājāt, ka 273 000 pilsoņu balsoja par krievu valodas kā otras valsts valodas ieviešanu Latvijā, kāpēc nepētījāt, nenoskaidrojāt, kāpēc viņi tā domā?” Mani tas uztrauc – kāpēc mēs to negribējām uzzināt?
– Tas ir ļoti interesants jautājums.
– Teicāt, ka vainīgi ir politiķi. Vai nav arī politikas zinātnes darbinieki, politologi, sociologi?
– Jums acīmredzot nepatīk pētnieki kā suga. Pētniekiem jāraksta grāmatas, politiķiem jārunā Saeimā. Nesalīdzināsim taču politiķu ietekmi masu medijos ar pētnieku ietekmi. Domāju, ka pašreiz ir iestājies posms, kad nespējam vairs spert nevienu soli uz priekšu, kamēr netiksim galā ar pagātnes mantojumu.
– Tātad ko jūs iesakāt – kādā virzienā iet?
– Es gribētu, ka Latvijā pastāv latviešu kultūras telpa, kas spēj pieņemt un iekļaut sevī, nepazaudējot citas kultūras. Lai latviešu kultūra ir droša, stabila, finansiāli ļoti labi atbalstīta un spētu iekļaut sevī visu to, kas Latvijā dzīvo jau gadu desmitiem vai gadsimtiem, un vienlaikus nejustos apdraudēta, kaut kādā veidā mazvērtīga, nedroša. Lai būtu drošs finansējums filmām, kultūras projektiem, multimediāliem projektiem – lai kultūra tiešām kļūtu par prioritāti.
Man ir bažas par kultūras pieejamību. Piemēram, jūs zināt, cik dārgi maksā latviešu klasiķu grāmatas.
Es vēlētos, lai mainītos politiķu vēstījumi sabiedrībai. Lai tie nebūtu ekskluzīvi domāti tikai savai etniskai kopienai, respektīvi, krievu partijas, latviešu partijas elektorātam. Igauņi jau pirms vairākiem gadiem ir pārvarējuši šo etnisko partiju dalījumu.
Reformu partiju var vērtēt dažādi, bet tur ir šis mēģinājums. Arī “Vienotībai” ir vairāki spilgti deputāti, kas var uzrunāt visus. Es gribētu dzirdēt no t. s. latviešu politiķiem vai latviešu partijām, ka daļa no šīs sabiedrības ir arī tie cilvēki, kas nav etniskie latvieši. Tāpat gribētu, lai vēstījumu maina tās partijas, kas veido savu kapitālu, uzdodoties par nepilsoņu vai krievu interešu aizstāvēm; svarīgi būtu, lai tās atteiktos no savas pašpasludinātās lomas un pārtrauktu piedalīties divkopienu valsts veidošanā.
Politiķi, arī Saeimā un valdībā, ar savu retoriku reizēs, kad jāuzlabo reitingi, reizēm atgādina bērnus, kas spēlējas ar sērkociņiem benzīntanka tuvumā.
D. Kokareviča: – Jūs rakstāt par integrāciju, un jums ir cita nostāja nekā Sarmītes Ēlertes laikā pieņemtajās “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs”.
– Ēlertes kundze mēģināja veidot inovatīvu dokumentu. Biju ļoti sapriecājies, kad ieraudzīju tur frāzi, ka par latvieti var arī kļūt. Tātad galu galā tur ir arī valstiskas nācijas ideja, nevis tikai doma par kultūras kopienu.
Beigās sapratu, ka dokuments ir pārtapis par latviešu pašapziņas celšanas dokumentu, nevis par tādu, kas varētu mēģināt iekļaut arī “citādos”. Jo tajā sākās hierarhijas, iedzīvotāju dalīšana grupās utt. Tas viss vēsturiski tā arī var būt. Taču šāds teksts īsti neveicina kāda vēlēšanos būt piederīgam.
Dokumenta mērķis nav aprakstīt vēsturi; tā mērķis ir plaši atvērt durvis – nāciet visi! Tāpēc, ka jūs varat kļūt par daļu no šīs sabiedrības, mēs piedāvājam jums mūsu vēsturi, idejas, vērtības, mūsu telpu. Nāciet – un mēs būsim kopā! Cik daudz mēs būtu ietaupījuši, ja šāds vēstījums būtu izplatīts deviņdesmitajos gados! Tad šis Nepilsoņu kongress nebūtu parādījies. Vajadzīga vēstījuma jaunā versija: mēs nemeklēsim un nemērīsim, kas ir lojālāks un kas mazāk lojāls; mēs atvērsim pagātnes skapjus, izņemsim to, kas satrauc gan jūs, gan mūs, un, ar milzīgu pacietību apbruņojušies, sāksim runāt par to, kas mūs visus tracina un kaitina. Iespējams, nesanāks, bet – mēģināsim arvien no jauna veidot šo dialogu.
