Doktors Dzelzs Dūre 1
Kopš novembra beigām, kad Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs lēma neparakstīt politiskās asociācijas un brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību, bet tā vietā tuvināties Krievijai, Ukrainu satricinājušas vērienīgas protesta akcijas.
Šobrīd daudzviet valstī ir gāzti līdzšinējie vietvalži, un Ukrainas prezidents laika posmā no 1991. līdz 1994. gadam Leonīds Kravčuks brīdinājis, ka valsts atrodas uz pilsoņu kara sliekšņa. Protestētāji prasa 2010. gada vēlēšanās uzvarējušā Janukoviča atkāpšanos. Opozīcijas līderu spicē izvirzījušies triju partiju – “Ukrainas demokrātiskā alianse par reformām” (“UDAR”), “Tēvzeme” un “Brīvība” – līderi: attiecīgi Vitālijs Kļičko, Arsēnijs Jaceņuks un Oļegs Tjagņiboks. Taču daudzu protestētāju simpātijas, šķiet, pieder pasaules čempionam boksā smagsvaru kategorijā Kļičko.
Boksa cimdus pakar uz nagliņas
Pagājušā gada nogalē Kļičko paziņoja, ka atsakās no pasaules čempiona titula Pasaules boksa padomes (WBC) versijā, jo vēlas koncentrēties Ukrainas politikai. Tiesa, saskaņā ar WBC lēmumu Kļičko saglabā goda čempiona nosaukumu, kas ļauj viņam arī aizvadīt titula cīņu ar jauno čempionu šajā versijā. “Šobrīd es to nevaru iedomāties. Es koncentrējos uz Ukrainas politiku un jūtu, ka cilvēkiem esmu vajadzīgs,” paziņoja Kļičko. Sportista karjeras laikā 42 gadus vecais bokseris aizvadījis 47 cīņas, kurās izcīnījis 45 uzvaras, turklāt 41 duelī pretinieku uzveicis ar nokautu. Pēdējo reizi zaudējuma rūgtumu boksa ringā Kļičko izjuta pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad atzina slavenā britu boksera Lenoksa Luisa pārākumu.
Vitālijs Kļičko ir dzimis 1971. gada 19. jūlijā Kirgizstānā esošajā Belovodskas ciemā padomju armijas kara lidotāja Vladimira Kļičko ģimenē. Uz dzīvi Ukrainas galvaspilsētā Kijevā viņa ģimene pārcēlās 1985. gadā. Bērnībā Vitālijs Kļičko trenējās kikboksā, taču kopš deviņdesmito gadu vidus profesionāli pievērsās boksam. Veiksmīga boksera karjera ir arī Vitālija četrus gadus jaunākajam brālim Vladimiram, kurš ir pasaules čempions smagsvarā piecās dažādās versijās.
1996. gadā Vitālijs Kļičko pabeidza sporta pedagoģijas studijas Perejaslavas-Hmeļņickas pedagoģiskajā institūtā, bet četrus gadus vēlāk Kijevas fiziskās izglītības un sporta universitātē bokseris ieguva arī doktora grādu sporta zinātnē. Saņēmis augstākās izglītības diplomu, Kļičko boksa pasaulē ieguva iesauku “Doktors Dzelzs Dūre”.
Savelk dūri “sitienam”
Pirmos soļus politikā Kļičko sāka spert, vēl esot profesionāls bokseris. 2004. gadā viņš aktīvi atbalstīja Oranžās revolūcijas līderus Viktoru Juščenko un Jūliju Timošenko. Savukārt divus gadus vēlāk Kļičko startēja arī Kijevas mēra vēlēšanās, kurās ierindojās otrajā vietā. 2010. gada pavasarī pašreizējo protestu līderis nodibināja savu partiju “Ukrainas demokrātiskā alianse par reformām”, kuras saīsinājums “UDAR” latviski nozīmē “sitiens”. 2012. gada parlamenta vēlēšanās Kļičko vadīto partiju atbalstīja 13,96 procenti Ukrainas iedzīvotāju, kas to padarīja par trešo lielāko politisko spēku valstī aiz Janukoviča pārstāvētās Reģionu partijas un partijas “Tēvzeme”, kuras priekšsēdētāja ir šobrīd apcietinājumā esošā Jūlija Timošenko. Lai vairāk laika veltītu politikai, Kļičko sava brāļa Vladimira pārziņā pilnībā atdevis savulaik kopīgi izveidoto sporta menedžmenta uzņēmumu “KGM”.
Kļičko ir cienīts visā Ukrainā, nekad nav bijis iejaukts korupcijas skandālos, un vairāki politiskie analītiķi uzsvēruši, ka, pārliecinoši atbalstot Ukrainas virzību uz Eiropas Savienību un NATO, viņš negrasās no valsts politiskās dzīves izslēgt arī krieviski runājošo minoritāti, norāda britu laikraksts “The Independent”. Atšķirībā no daudziem Ukrainas parlamentāriešiem, kuri pat nezina ukraiņu valodu, kas ir valsts oficiālā valoda, Kļičko pārvalda četras valodas – ukraiņu, angļu, vācu un krievu. Viens no viņa hobijiem ir šaha spēlēšana, viņš arī labprāt klausās klasisko mūziku un džezu. Kopā ar sievu Natāliju, ar kuru Kļičko apprecējās 1996. gadā, viņam ir trīs bērni – dēli Makss un Jegors un meita Elizabete.
Hamburgu maina pret Kijevas barikādēm
Kļičko neslēpj, ka pirmos soļus politikā spēris “ar rozā brillēm uz acīm”. “Taču drīz vien tās nokrita. Šobrīd jūtu, ka sastopos ar realitāti,” sarunā ar biznesa izdevumu “Forbes” pagājušajā gadā atzina Kļičko. “Es redzēju cilvēkus, kuriem vienīgā motivācija iesaistīties politikā ir peļņas gūšana. Es dzirdēju skaļas runas par mīlestību pret pilsētu un dzimteni, runas par iedzīvotāju interesēm, taču tie patiesībā izrādījās tukši vārdi.” Vairākās intervijās gan ar ārvalstu presi, gan Ukrainas medijiem Kļičko uzsvēris, ka ar iesaistīšanos politikā viņš nevēlas piepildīt savas personiskās ambīcijas. “Es ļoti labi varu justies, dzīvojot Losandželosā vai Vācijā. Tur dzīves standarti ir augstāki. Pateicoties sportam, esmu finansiāli nodrošināts. Bet esmu pārliecināts, ka varu kaut ko izdarīt savas valsts labā. Es nespēju palīdzēt finansiāli katram Ukrainas iedzīvotājam, taču es varu palīdzēt izmainīt principus, pēc kuriem šī valsts darbojas,” teic Kļičko, kurš kopā ar citiem protestētājiem stāvējis uz šobrīd Kijevā uzceltajām barikādēm un kurš nav vairījies būt pirmajās rindās konfrontācijā ar milicijas vienībām.
Bijušais bokseris ir pārliecināts, ka pēdīgi gūs uzvaru arī, iespējams, savā smagākajā politiskajā cīņā. “Es labāk nekā jebkurš cits zinu, ka bez smagas cīņas nevar uzvarēt. Tikai tas, kurš ies, sasniegs mērķi. Un sabiedrībā notiek pārmaiņas. Cilvēki šobrīd domā citādi. Esmu pārliecināts, ka spēsim šīs pārmaiņas izmantot, lai attīstītu mūsu valsti,” tā izdevumam “Forbes” sacīja Kļičko.
