Vija Beinerte: Lai izglītības reformas stūrakmens nekļūst par klupšanas akmeni 11
Vija Beinerte, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Man ir laimējies ar skolotājiem. Un arī ar skolu, kur padziļināti tika mācīti eksaktie priekšmeti, taču vienlaikus bija iespēja jau no 1. klases fakultatīvi mācīties angļu valodu.
Mana skolotāja Kārļa Buka sadarbībā ar Elzu Rusmani uzrakstītā angļu gramatikas grāmata joprojām ir viena no labākajām Eiropā.
Savukārt latviešu valodas skolotāja Mežgaile piederēja pie tās filologu paaudzes, kas bija klausījusies profesora Endzelīna lekcijas.
Bet galvenais – skolā mums tika mācīta gan analītiskā, gan tēlainā domāšana. Un arī tas, ka disciplīna ir cieņas un pašcieņas jautājums. Skolotājam ienākot, klase pieceļas un apklust, un sākas kopīgs darbs.
Oktobrī esmu uzaicināta runāt skolotāju konferencē. Viens no kompetenču izglītības stūrakmeņiem ir kritiskā domāšana, tādēļ rīkotāji vēlas, lai es pievērstos tieši šim tematam. Tā kā Izglītības centra sagatavotajos materiālos atrodamā atsaucē teikts, ka mācību programmas kontekstā vārds “kritisks” nozīmē “analītisks”, kritiskās un analītiskās domāšanas atšķirību niansēs neiedziļināšos.
Kritiskā domāšana ir svarīga, ļoti. Tās trūkums var radīt maldīgus priekšstatus. Turklāt cilvēks, kas nespēj atklāt cēloņseku attieksmes, ir viegli manipulējams. Jo kritiskā domāšana piemīt arī tiem, kas apzināti izdomā melus – meliem taču jābūt ticamiem.
Tāpēc tikpat svarīgi ir saprast, ka kritiskā domāšana ir instruments, bet visu izšķir tas, kādas vērtības cilvēks ir licis savas dzīves pamatā. Piemēram, no kritiskās domāšanas viedokļa nevar paskaidrot, kāpēc vajadzētu saglabāt latviešu valodu. No kritiskās domāšanas viedokļa latviešu valoda ir tikai šķērslis.
Jau 19. gadsimtā latviešu inteliģence stāvēja izvēles priekšā: vai nebūtu pareizāk aizmirst laika apstākļiem nepiemēroto valodu? Tie, kas toreiz sludināja mūsu valodai bojāeju, – vai viņi vēlēja latviešiem ļaunu? Nav teikts.
Laimīgā kārtā pārvācotājiem bija spēcīgi pretinieki. Juris Alunāns “Mājas Viesī” raksta: “Tā valoda, kurā mēs, bērni būdami, papriekš runājām un papriekš savu prātu uz Dieva cilājām, ikkatram arvien būs svēta.”
Tie, kas lēma latviešu valodu saglabāt, – vai viņu griba bija kritiskās domāšanas rezultāts? Nē! Viņi to darīja aiz mīlestības. Jo, kritiski domājot, izdevīgāk bija runāt krievu un vācu valodu un baudīt šo valodu dotos civilizācijas augļus.
No kritiskās domāšanas viedokļa arī šos laikos latvietība un Latvija daudzējādā ziņā ir tikai kavēklis. No kritiskās domāšanas viedokļa nevar paskaidrot, kāpēc būtu vērts mācīties pareizi runāt latviešu valodu. Un kāpēc vispār būtu jārunā latviski. Kritiskā domāšana uz to atbildēt nevar.
Un te nu mēs nonākam pie saknes un būtības. Lai cik liela nozīme būtu kritiskai domāšanai, visu izšķir tas, ko cilvēks mīl.
Ja sabiedrību veido cilvēki, kas spēj mīlēt tikai sevi, šāda sabiedrība degradējas – neatkarīgi no tā, cik kritiski viņi ir iemācījušies domāt. Tāpēc agrāk skolotāji bērniem mācīja arī mīlestību uz Dievu un tuvāko, liekot to pasaules uztveres centrā.
Tagad mīlestība lielākoties paliek neaudzināta un mežonīga. Jo skolotas tiek galvas, nevis sirdis. Aizmirstot, ka gudrība bez mīlestības ir kā gaisma bez siltuma – tajā nav dzīvības.
Un vēl kāds svarīgs jautājums. Ir paredzēts, ka skolēns mācās “kritiski domāt”, “lietot kritērijus vērtību izvēlei”, “ar toleranci izturēties pret atšķirīgām vērtībām”, “diskutēt par vērtību daudzveidību”. Taču nekas nav teikts par to, vai un kā viņš mācās dzīvot saskaņā ar vērtībām. Un ar kādām tieši.
Taču pats vērtību jēdziens ir gluži bezjēdzīgs, kamēr bērns nav iemācījies dzīvot saskaņā ar to, ko viņa vecāki un skolotāji tam iemācījuši kā nepastrīdami labu un patiesu.
Citādi mācīt ar toleranci izturēties pret atšķirīgām vērtībām nozīmē relativizēt visas vērtības, atskaitot materiālās.
Tāpat nav skaidrs, ko programmas veidotāji saprot ar vārdiem “kritiskā domāšana pirmsskolas izglītībā”. Piemēram, kā bērns, lietojot kritisko domāšanu, patstāvīgi, bez pieaugušo padoma, var konstatēt, ka ar varu atņemt vai paslepus paņemt cita mantiņu nav labi? Ka nav labi darīt pāri vājākajam, smieties par otra nelaimi, būt rupjam pret audzinātāju? Kā lai viņš patstāvīgi noformulē, kas ir žēlsirdība, cieņa un mīlestība, ja pat ne visi pieaugušie to spēj?
Varbūt izglītības reformas virzītājiem vajadzētu likt lietā kritisko domāšanu, lai novērtētu, kāds īsti ir reformas mērķis?
Vai mums ir vajadzīgi kritiski domājoši darba ņēmēji, kas spēj veiksmīgi konkurēt tirgū, piemēram, māk uzrakstīt projektu un pēc tam par to atskaitīties, neapgrūtinot sirdsapziņu ar jautājumu, kam vajadzīgs projekts, kas nedod nekāda labuma ne tautsaimniecībai, ne sabiedrībai?
Vai tomēr mums ir nepieciešami cilvēki, kam piemīt ne vien kritiskā domāšana, bet arī emocionālā inteliģence? Cilvēki, kas vēlas kalpot tēvzemei un sabiedrībai, gūstot gandarījumu lietderībā. Tādi, kam pašaizliedzība nav svešvārds.
Kas liek ārstam, policistam vai ugunsdzēsējam riskēt ar savu dzīvību, lai glābtu cita dzīvību?
Kritiskā domāšana uz šo jautājumu atbildēt nevar. Mīlestība gan.
