Labāk subsidētas darbavietas, nekā nekādas, atzīst jaunieši 0
Sanita Rikmane dzīvo Aizkrauklē, audzina divus bērnus un strādā mazā skaistumkopšanas veikaliņā “Mikro Shop”. Jaunietes darbs ir īpašs ar to, ka daļu no algas sedz valsts, bet otru daļu – darba devējs SIA “Aktivus”. “Sākumā pati biju atradusi šo darbu, taču tikai uz pusslodzi. Tad atradu Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) piedāvājumu, tādējādi sarunājām, ka varu šeit strādāt ar valsts atbalstu, līdz ar to varēju arī tikt pie pilnas slodzes,” stāsta Sanita, kas ir viena no Nodarbinātības valsts aģentūras programmas “Subsidētā darba vieta jauniešiem bezdarbniekiem” dalībniecēm. Programmas mērķis ir sekmēt 18 – 29 gadus vecu jauniešu iekļaušanos sabiedrībā un darba tirgū. Kā līdz šim veicies ar to, un cik gatavi iesaistīties ir paši darba devēji?
Tagad un tūlīt
No 2014. gada oktobra līdz šā gada martam, pēc NVA datiem, darba gaitas sākuši 315 jaunieši. Programmai pieteicās 255 darba devēji par 361 darba vietas izveidi. Kopumā līdz šā gada martam projektam pieteikušies 759 jaunieši bezdarbnieki, no kuriem 192 jaunieši ir ar invaliditāti. Visvairāk pieteikumu iesniegts uz palīgstrādnieka, apkopēja, pārdevēja, pavāra palīga un lietveža darba vietām.
Ņemot vērā to, ka līdz 2018. gadam programmas mērķis ir darba gaitās iesaistīt 19 000 jauniešu, tad, redzot darba devēju pašreizējo aktivitāti, rodas bažas, vai mērķis varētu tikt izpildīts. NVA Pakalpojumu departamenta nodarbinātības pasākumu nodaļas vadītāja Solveiga Kabaka stāsta, ka katru gadu tiek plānots kāds rezultatīvais rādītājs. “Mēs uzrunājam darba devējus periodiski. Pārsvarā tas notiek gada sākumā, un, tiklīdz mūsu iecerētais rādītājs tiek izpildīts, šī pieteikšanās vairs nav tik aktuāla. Protams, darba devēju atsaucība vienmēr var būt lielāka,” atzīst S. Kabaka. Pērnā gada mazo aktivitāti viņa skaidro ar to, ka projekts iesākts gada nogalē un darba devējiem bija pārāk īss laiks, lai varētu labāk saplānot budžetu un darbus.
“Darba devējus bieži mulsina fakts, ka darbā ir jāpieņem jaunieši, jo ir izstrādājies stereotips, ka viņi ir slinki, neatbildīgi un neko negrib mācīties. Darba devējam ir jārēķinās, ka jaunietis būs jāapmāca un jāsagatavo darbam. Man ir prieks, ka daudzi darba devēji ir atbildīgi un to saprot. Mēs arī maksājam dotāciju darba vadītājam, kurš jaunieti apmāca,” stāsta S. Kabaka. NVA dotācija darba vadītājam ir 180 eiro jeb 50% no minimālās mēnešalgas. “Mūsu mērķis nav sniegt atbalstu darba devējam, lai jaunietis nostrādātu gadu un par viņu aizmirstu. Mērķis ir, lai darba devējs izaudzinātu profesionāli, kuru arī turpinātu izmantot,” norāda NVA pārstāve.
Programma paredz, ka vienu gadu (jauniešiem ar invaliditāti – divus gadus) darba devējs no NVA saņems 50% dotāciju no jaunieša mēneša darba algas, kuras lielumu nosaka darba devējs. Taču valsts piemaksa nebūs lielāka par minimālo algu – 360 eiro. Tātad, jaunieša alga var būt, piemēram, 800 eiro, bet NVA no tā segs tikai 360 eiro. Tāpat darba devējs saņems vienreizēju dotāciju (līdz 711 eiro) darba vietas pielāgošanai jaunietim invalīdam.
Vairāk ieinteresēti mazie uzņēmumi
Latvijas Jaunatnes padomes viceprezidents Emīls Anškens norāda, ka šis projekts nenoliedzami ir pozitīvs, taču ne visiem darba devējiem saistošs. “Ir labi, ka valsts meklē veidus, kā palīdzēt jauniešiem iegūt darba pieredzi, taču, manuprāt, šī programma lielākoties ir laba tiem, kuri jau tagad aktīvi nodarbina daudz cilvēku. Tie ir lielie uzņēmumi. Mazajiem uzņēmumiem un nevalstiskajām organizācijām ir grūti iesaistīties šajā projektā, jo viņiem tas prasa daudz resursu. Darba devējs nedrīkst atlaist darbinieku, lai tā vietā pieņemtu jaunieti, ir jārada pavisam jauna darba vieta, un ne vienmēr viņi to grib darīt,” spriež E. Anškens.
Tomēr S. Kabaka iebilst – tieši mazie uzņēmumi esot visvairāk ieinteresēti pieņemt darbā jaunieti, ja tiek segta daļa no jaunieša algas. Arī SIA “Aktivus” īpašniece Ausma Ozola, kurai piederošajā skaistumkopšanas veikalā strādā Sanita, uzskata, ka šis projekts ir labs tieši maziem uzņēmumiem. “Mums ir svarīgs katrs santīms. Īpaši mazpilsētās, kur darba nav un ieņēmumi arī nav lieli, ir būtiski, ka ir šāda iespēja. Es nevaru atļauties maksāt lielas algas un diez vai varētu meiteni ņemt strādāt uz pilnu slodzi, ja nebūtu šā projekta,” atzīst A. Ozola. Viņai gan ir arī pārmetums NVA: “Es par tādu projektu neko nezināju, neviens mani nebija informējis par tāda esamību. Pati Sanita pie manis vērsās ar šādu iespēju. Būtībā nostrādāja nejaušības princips.”
Kaitinoša esot arī birokrātija. Kaut arī NVA apgalvo, ka gan pieteikšanās programmai, gan citi birokrātiskie faktori ir samazināti līdz minimumam, A. Ozola birokrātiju min kā vienu no programmas klupšanas akmeņiem. “Es nesen iesniedzu mēneša atskaiti uz vairākām lapām, pēc pāris dienām man atsūtīja atbildi, ka viņiem ir ienākušas jaunas veidlapas un tagad man viss ir atkal jāpārraksta. To visu varētu izstrādāt daudz vieglāk un pārskatāmāk. Man darbinieks strādā pilnu mēnesi, nekas nemainās, bet man tāpat aktā, kas ir četras lapas garš, ir vairākas reizes jāmin viena un tā pati lieta,” neapmierināta ir Ozola. “Arī sākums bija grūts, jo līguma parakstīšanas process aizņēma ilgu laiku. Parakstīju līgumu ar NVA 21. oktobrī, bet meitene sāka pie manis strādāt tikai decembrī. Privātajā sektorā ar tādu attieksmi nav ko darīt. Acīmredzot valsts sektorā ir citas prasības,” nosmej SIA “Aktivus” īpašniece.
Pati Sanita par iespēju strādāt tuvāk mājām ir ļoti priecīga: “Rīgā jau darbu atrast ir vieglāk, bet Aizkrauklē darba vietu ir maz. Turklāt es esmu viena ar diviem bērniem, tāpēc ir svarīgi, ka te blakus ir arī mājas. Protams, gribētos lielāku algu, bet labāk šādi, nekā nestrādāt vispār.”
