„Dodiet bērniem iespēju dziedāt.” Saruna ar Goda virsdiriģenti Liliju Zobens 18
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Diriģente Lilija Zobens Londonas latviešu kori vada jau kopš 1978. gada un ir diriģējusi daudzus Dziesmu svētku korus gan Eiropā, gan Amerikā. Iespējams, daudzi Latvijā Liliju Zobens atceras kopš 1990. gada Dziesmu svētkiem, kur viņa baltā tautastērpā pirmo reizi diriģēja brīvās Latvijas XX Dziesmu un deju svētku lielo kopkori Mežaparka estrādē. Šogad viņa būs svētku Goda virsdiriģente.
Diriģente ir arī Latvijas Nacionālā kultūras centra Dziesmu un deju svētku padomes dalībniece un, iespējams, tāpēc Lilija Zobens uz svētku norisi raugās ar zinošāku, skaudrāku skatu, ko pauda arī sarunā ar “Kultūrzīmēm”.
– Kāda bija šo Dziesmu svētku koru programma, vai to bija viegli apgūt?
L. Zobens: – Sākumā viena otra dziesma likās neparasta, bet tā ir bijis jau agrāk un, kad esam to iemācījušies, pēc laika dziedot, tā sāk iepatikties. Tas ir tāpat kā ar cilvēkiem, katrā slēpjas daudz vairāk, nekā sākumā liekas. Bet ir gan notikusi viena dīvaina lieta – aptuveni pirms trim gadiem Mūzikas akadēmijā bija kordiriģentu sanākšana un ar mērķi papildināt svētku repertuāru, mums, kordiriģentiem, deva pētīt grāmatas ar ļoti daudzām dziesmām. Diemžēl neviena mūsu izvēlētā dziesma līdz pašiem svētkiem tā arī nav nonākusi. Toreiz bijām izvēlējušies dažas patiešām labas dziesmas, kuras iederētos Dziesmu svētku repertuārā… Tā jau ir, vienmēr vēlamies sākt ko jaunu. Ir gan sanācis tā, ka vien pusotru gadu pirms pašiem svētkiem kāds attapies – o, mums vajadzētu pasūtīt jaunas dziesmas! Jāsaka, šāds process varbūt vienmēr neizdodas tik cienīgs, kā cerēts.
Par nākamo Dziesmu svētku repertuāru būtu jāsāk domāt tad, kad tik tikko nodziedāti iepriekšējie, nebūtu jāgaida divus gadus. Ne jau vienmēr, pasūtot dziesmu, izdodas tā, kā būtu vajadzīgs. Ja gatavotos uzreiz pēc iepriekšējiem svētkiem, varētu saprast un izspriest, kas gājis labi un kas, iespējams, tik labi nav izdevies. Turklāt ir vēl viena problēma – katrus svētkus nāk jauna komanda, bet derētu atstāt dažus cilvēkus, kuri strādājuši iepriekšējos svētkos, tie zinātu, kādas kļūdas pieļautas, un nākamā reizē tās neatkārtotu. Šoreiz gan gribētos uzteikt Dainu Markovu, kura ārkārtīgi cītīgi strādājusi, viņai bijis jāgāž milzīgi kalni, lai mēs tiktu pie Dziesmu svētkiem, tas nav bijis viegli.
Es ļoti priecājos par daudzām dziesmām, piemēram, Emīla Dārziņa “Ciānas bērni” ir fantastiska, tāpat – Jāzepa Vītola “Beverīnas dziedonis”, šādas dziesmas repertuārā ir jāpatur. Man ir ļoti žēl, ka līdz repertuāram nekad nenokļūst Jēkaba Graubiņa dziesmas. Viņš bija viens no mūsu visievērojamākajiem komponistiem un folkloristiem, bet jau gadiem viņa darbi tiek aizbīdīti malā. To pamato sakot, ka Graubiņa dziesmas koristiem esot pārāk grūtas, bet mēs dziedam Pētera Vaska “Savā tautā” un vēl citas, ko nemaz nevar saukt par vienkāršām. Manuprāt, tas nav attaisnojums.
– Gadu no gada tiek runāts, kādai īsti jābūt Dziesmu svētku tradīcijai – tai jāsastingst vai jāmainās?
– Nedrīkst sastingt, jo tad sāk mirt. Dziesmu svētki ir vienmēr atspoguļojuši savu laiku – tā arī bija pie mums trimdā. Jauni laiki, jaunas dziesmas no jauniem komponistiem, bet neaizmirstot labāko no senatnes! Tikai tā var uzturēt jaunu paaudžu interesi un iesaistību Dziesmu svētku procesā. Man patīk, ka šoreiz ir a capella koncerts tikai koriem – “Tīrums. Dziesmas ceļš”, jo Noslēguma koncertā jau parasti mēģina savienot it visu, kas bijis svētkos – folkloras ansambļi, dejotāji, pūtēju orķestri… Domāju, ka divi koncerti ir ļoti pareiza izvēle, arī 1990. gada svētkos bija divi lieli koncerti. Diemžēl skatos, ka uz “Tīruma” koncertu daudzas biļetes vēl nav izpārdotas.
Dziesmu svētki ir tradīcija, un zinām, ka tā pamazītiņām ar laiku mainās, nāk jauni cilvēki, un katra paaudze svētkiem pieliek kaut ko no sevis, vienlaikus aizmirstot šo to no tā, kas vairs neder. Man patīk, ka dažādās koncertprogrammās arvien vairāk tiek iesaistīti bērni.
Kad domā par Dziesmu svētkiem, vissvarīgākais ir veicināt kora dziedāšanu skolās. Ja nesāk dziedāt jaunos gados, jau no bērnības, tad nekas nesanāk, jo vēlāk iesākt dziedāt ir ļoti grūti. Tas nozīmē – ja Izglītības un Kultūras ministrijas kopīgi neizdomās programmu, kā veicināt kora dziedāšanu skolās, pēc nākamajiem desmit vai piecpadsmit gadiem mūsu Dziesmu svētkiem būs krīzes punkts. Arī Anglijā ir tā pati problēma, jo skolās palicis vien minimāls skaits mūzikas stundu, ir pat dažas skolas, kurās mūziku nemāca nemaz. Kā mūziķe, kurai mūzika ir dvēseles maize, nevaru pieņemt, ka bērniem atņem baudu, ko dod mūzika.
Visi taču zinām, ka tiem, kas mācās kādu instrumentu, labāk attīstās smadzenes; spēlējot un dziedot attīstās abas smadzeņu puslodes, un tas nozīmē, ka tādam bērnam vieglāk mācīties arī citus priekšmetus, labāk veicas ar matemātiku, literatūru, valodām. Turklāt bērns iemācās arī pašdisciplīnu, jo, mācoties gammas, piestrādā regulāri, katru dienu, un viņš saprot, ka, lai kaut ko sasniegtu, pie lietām ir jāpiestrādā, gluži tāpat kā tas ir vēlāk dzīvē. Nav jau tā, ka pēkšņi veiksies, vispirms jāiemācās, kā strādāt, un tad jāstrādā. Tieši šo sistēmu pierāda mūzikas mācība, un, ja skolās nemācām mūziku, bērniem atņemam svarīgu dzīves sastāvdaļu, un tas ir grēks, tas tiešām ir grēks.
Ja “Latvija ir zeme, kas dzied”, tad dodiet bērniem iespēju dziedāt! Neizņemiet dziedāšanu no skolu programmām!
– Vai varētu būt tā, ka latviešiem “dziedāšanas gēns” ir spēcīgāks nekā citām tautām?
– Senos laikos tika kopā dziedāts ļoti daudz dziesmu – kāzās, bērēs, svētdienu vakaros. Patiesībā jau dziedāšana, mutvārdu tradīcija ar tautas dziesmām un pasakām, bija vienīgais veids, kā latvieši varēja izpausties. Vakaros, kad darbi bija apdarīti, esot sēdēts un dziedāts. Var pat teikt, ka latvieši dziedājuši, pateicoties mūsu vēsturiskajiem apstākļiem. Dziedāšana bija pamats, lai izveidotos kori; tie bija cilvēki, kuri dziedāja kopš “bērna kājas”, ganos. Tā bijis arī citur, piemēram, savulaik biju Dienvidslāvijā, un tur stāstīja, kā sievietes vakaros adījušas, audušas un dziedājušas.
Varbūt dziedāšana tik tiešām ieaudusies mūsu liktenī. Ja pavēro, kas notiek, ja kopā sanāk latvieši, turklāt ne tikai koristi – visi grib dziedāt. Turklāt mums ir kopējs repertuārs, zinām tautas dziesmas, daudz citu. Reiz man jautāja – ko tad dzied angļi, kad sanāk kopā? Bet viņi to nedara, jo nav kopēja repertuāra. Mana paaudze varbūt dziedātu “Bītlu” dziesmas, cits ko citu, bet kopējo, apvienojošo dziesmu nav; tas nav tā, kā mums, latviešiem.
Dziedāšana nav tikai garīgs pārdzīvojums, tai ir arī svarīga fiziska reakcija – kad dzied, ķermenis rada oksitocīna hormonu, cilvēki sāk izskatīties labāk, viņiem ir laba sajūta, to arī sauc par “laimes hormonu”. Arī pati to esmu izjutusi: dažreiz daudz jāstrādā, jāgatavo programma, esmu nogurusi, bet piesēžos pie klavierēm, sāku dziedāt, un jau pēc stundas ir pilnīgi mainījies mans garastāvoklis, esmu pozitīvi noskaņota un gatava strādāt ilgi. Man tiešām ir veicies ar dziedāšanu!
Kad cilvēki tiek korī, blakus viens otram, oksitocīna hormons tiek radīts vēl vairāk, un dziedāšanas mēģinājumu beigās visi ir tik priecīgi un draudzīgi! Radusies labsajūta, dziedātāji sajutuši fiziskas pārmaiņas ķermenī. Daudzi ir stāstījuši, ka, aizbraukuši mājās pēc kora mēģinājuma, sāk strādāt, kaut gan jau sen būtu laiks iet gulēt. Varbūt tas, ka latvieši visos laikos dziedājuši, pat grūtos apstākļos devis zināmu labsajūtu un palīdzējis izdzīvot.
– Iespējams, šogad daudzi īpaši gaida svētku laika vienotību, bet – kā to noturēt, kā ikdienā saglabāt svētku pacēlumu?
– Varbūt – turpināt dziedāt vai iestāties kādā korī? Kad atgriežas ikdienas dzīve, cilvēkiem ir tendence aizmirst to, kas bijis. Esam pārāk pavirši, modernā laikmeta tehnoloģijas aizņem ārkārtīgi daudz laika, piesēžamies pie datora un laiks pazūd. Tagad pati mēģinu atradināties no sociālajiem medijiem, jo tie man kavē priecāties. Kavē iet dārzā un rūpēties par tomātiem, piezvanīt un satikties ar draudzeni. Kādreiz jau sarakstāmies, bet daudz labāk būtu paņemt telefonu un aprunāties. Dzīvais kontakts ir būtisks, un tas mums vienam otru ļautu labāk saprast.
– Mēdzam Dziesmu svētkus saukt par tautas lūgšanu, par ko mēs lūdzamies?
– Es lūdzos, lai visi paturētu savu latviskumu, latvisko identitāti, saprastu, ka mums pieder kaut kas tikpat dziļš, ja ne dziļāks kā citām tautām. Reiz, lasot pasaku grāmatu, ko man mazai atsūtīja vecmāmiņa, sāku saprast latviešu tautas raksturu, motivāciju un dzīves veidu, tas man liekas ļoti svarīgi.
Es lūgtu par to, lai mēs domātu par latviešu valodu, jo tagad daudziem jauniem cilvēkiem patīkamāk liekas sarunāties angliski. Lai uzturētu mūsu kultūru, katram no mums ir vajadzīga latviešu valoda, tā ir ārkārtīgi būtiska un dziļa mūsu identitātes daļa. Mūsu valoda pauž arī to, ka tautas dziesmās un dzīves veidā parādās īsta cieņa pret dabu, latvieši to vienmēr mīlējuši. “Laba mana māmuliņa, labi mani mācījusi: ne sunīti kājām spert, ne guntiņas pagalītes.” Tā ir mācība, ka dabai nedrīkst darīt pāri. Tas, kas pašreiz notiek pasaulē, parāda, ka cilvēce dabai darījusi pāri.
Tiesa, daba dara pāri arī sev, to pierāda “El Ninjo”, bet procesu, klimata maiņu pasliktinājusi tieši mūsu darbība, paši vien pie tā esam vainīgi. Latvieši gan vainīgi mazāk, Latvijā daba piesārņota mazāk nekā citviet. Latvijā cilvēki var daudz paveikt, jo te esam tuvāk dabai un to labāk izprotam. Mana lūgšana būs par to, lai latvieši turpinātu cienīt un lietot savu valodu, uzturēt savu identitāti un rūpēties par dabu.
PUBLICITĀTES FOTO
Lilija Zobens: “Ja nesāk dziedāt jaunos gados, jau no bērnības, tad nekas nesanāk, jo vēlāk iesākt dziedāt ir ļoti grūti.”
