Dodamies uz pansionātu Lietuvā? 3
Latvija neiepērk pakalpojumus no ārvalstīm par savu iedzīvotāju uzturēšanos šo valstu sociālās aprūpes centros, jo uz vietas ir pietiekami plašs piedāvājums.
Mūsu lasītājs Jons V. no Jelgavas novada savā vēstulē stāsta, ka viņš ir atraitnis bez bērniem un 80 gadu vecumā viņam ar katru dienu kļūst grūtāk tikt galā ar sadzīvi, iepirkties, gatavot ēst, uzturēt kārtībā dzīvokli. Tāpēc viņš domā par veco ļaužu pansionātu, taču savā dzimtajā pusē – Lietuvā, kur vismaz kāds viņu pa reizei varētu apciemot. Jons V. stāsta: “Mana vienīgā radiniece ir māsa, arī jau cienījamā vecumā, dzīvo mūsu dzimtajā Lietuvas mazpilsētiņā netālā pierobežā. Taču mūsu attiecības nav ļoti tuvas, viņai ir sava ģimene, gadu dēļ nav pa spēkam uzņemties rūpes arī par mani, un es arī negribētu būt par nastu radiem. Gribētu noskaidrot, kas man jādara, lai varētu tikt Lietuvas veco ļaužu aprūpes iestādē, kādas formalitātes un kur jākārto? Vai Lietuvā šajās lietās kaut ko var palīdzēt nokārtot māsa? Kāda ir samaksa (kā jau vairums, saņemu ne pārāk lielu pensiju) un citi nosacījumi?”
Kā skaidro Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā referente Elvīra Grabovska, sociālos pakalpojumus katra valsts organizē pēc savām tradīcijām un finansiālajām iespējām, līdz ar to katrā valstī to sniegšanas veidi un kritēriji var atšķirties, kaut gan kopumā Lietuvā piedāvātie pakalpojumi vecu ļaužu aprūpē ir līdzīgi tiem, kurus var saņemt Latvijā. Taču jāņem vērā, ka ārvalstniekiem, kāds šajā gadījumā ir Jons V., sociālie pakalpojumi Lietuvā var tikt sniegti ļoti minimālā apmērā, jo valstij pret ārvalstniekiem nav tādu pašu pienākumu kā pret savas valsts iedzīvotājiem. Ja iedzīvotājs valstij maksājis nodokļus, tad arī valsts pienākums ir viņam sniegt sociālās aprūpes pakalpojumus, kad tas kļuvis nepieciešams. Ja ārvalstnieks vēlas pirkt pakalpojumu, tad jārēķinās ar paša līdzekļiem. Latvija neiepērk pakalpojumus no ārvalstīm par savu iedzīvotāju ilgstošu sociālo aprūpi tajās, jo uz vietas ir pietiekami plašs piedāvājums – ir gan valsts, gan pašvaldību, gan privātie pansionāti. Lietuvas sociālās jomas darbiniece Aldona Mocevičiene stāsta, ka cilvēks no citas valsts nevar pretendēt uz vietu valsts pansionātā, šis pakalpojums tiek sniegts tikai Lietuvas iedzīvotājiem. Protams, ir arī privātie pansionāti, taču tur uzturēšanos apmaksā klients pats no savas kabatas. Protams, pārceļoties dzīvot uz citu valsti, pensija “eksportēsies”, taču ar to var nepietikt apmaksai par uzturēšanos pansionātā, jo to cenas ir līdzīgas mūsu pansionātiem.
Ko darīt? Kā vienu no variantiem Elvīra Grabovska iesaka palikt savā līdzšinējā dzīvesvietā, bet, tā kā ir radušās grūtības tikt galā ar sadzīves jautājumiem, vērsties vietējā sociālajā dienestā pēc palīdzības. Izvērtējot situāciju, visticamāk, pašvaldība var nodrošināt sociālos pakalpojumus uz vietas, jo tagad ir dažādas drošības sistēmas, ir mājaprūpe un iespēja par tās sniegšanu slēgt līgumu ar kaimiņiem – cilvēkiem, kuri ir labi pazīstami. “Tas ir risinājums, ar ko vajadzētu sākt, jo nav noslēpums, ka bieži vien, nokļūstot sociālās aprūpes centrā, seniors nemaz tik omulīgi tur nejūtas,” saka LM speciāliste.
Otrs variants ir lūgt palīdzību māsai, lai viņa apzina savai dzīvesvietai tuvākos pansionātus, to cenas, kādi pakalpojumi tiek piedāvāti utt. Piemēram, ieejot Lietuvas Sociālās drošības un darba ministrijas mājas lapā www.socmin.lt sadaļā “Sociālās aprūpes institūcijas”, var atrast to sarakstu un arī koordinātas. Kopumā šajā sarakstā iekļautas 46 iestādes, kas sniedz dažāda veida sociālās aprūpes pakalpojumus. Tad Jonam kopā ar māsu būtu iespējams izvērtēt, vai dzīve Lietuvas pansionātā viņam varētu būt pa kabatai.
Māsa arī varētu vērsties vietējā sociālajā dienestā, jo šobrīd Lietuvā, diezgan strauji palielinoties gados vecāku iedzīvotāju skaitam, tiek ļoti attīstīti dažāda līmeņa mājaprūpes pakalpojumi, kurus piedāvā iegādāties arī par maksu.
Uzziņa
* Lietuvā darbojas trīs veidu pansionāti – valsts, pašvaldību un privātie. Pensionārs par uzturēšanos pansionātā maksā 80% no savas pensijas. Uzturēšanās valsts lielajos pansionātos maksā 2200 – 2400 litu mēnesī, pašvaldības pakļautības – 1800 litu.
* Par uzturēšanos privātā pansionātā maksā pensiju, no valsts – piemaksu un, ja cilvēkam ir īpašums, piemēram, dzīvoklis, tad gadā maksā 1% no īpašuma vērtības. Ja nav īpašuma, bet ir bērni, tad viņi sedz trūkstošo daļu, bet, ja cilvēkam nekā nav, tad pašvaldība. 12 000 litu mēnesī maksā dzīve augsta līmeņa privātā pansionātā atsevišķā mājiņā, šos pansionātus izveidoja ar domu, ka vecumā lietuvieši, kas visu mūžu dzīvojuši ārzemēs, atgriezīsies atpakaļ dzimtenē. Dzīvošana istabiņā ar aprūpi tajos maksā 4000 litu mēnesī. Klientu šajos pansionātos nav daudz.
* Vidējā pensija (kopā ar piemaksām) Lietuvā ir 600 – 700 – 800 litu apmērā, bet ir arī tādi cilvēki, kas saņem 400 – 500 litu pensiju. Viņiem sociālie pakalpojumi pienākas bez maksas. Seniors, kas dzīvo viens, var saņemt arī kompensāciju par apkuri un karsto ūdeni.
PIEREDZE
Ar situāciju sociālo pakalpojumu jomā iepazīstina Lietuvas sociālo darbinieku asociācijas vadītāja, sociālās aprūpes centra Klaipēdā direktore Diāna Stankaitiene: “Cilvēkiem, kas ir ļoti nevarīgi, no 1. janvāra atkal atjaunotas piemaksas – 153 liti mēnesī, ja viņš dzīvo mājās. Plus, ja cilvēks to vēlas, var saņemt aprūpi mājās. Seniori, kuru ienākumi ir līdz 700 litiem (200 eiro) mēnesī, nemaksā par mājās sniegtajiem pakalpojumiem. Bet, ja šo cilvēku ienākumi mēnesī pārsniedz 200 eiro, tad viņiem par šiem pakalpojumiem jāmaksā. Protams, papildus saņemtie 153 liti dod iespēju segt daļu pakalpojumu, tomēr cilvēki labāk izvēlas šo naudu paturēt sev.
Lietuvā sociālās aprūpes centri darbojas arī mājaprūpes pakalpojumu sniegšanā. Piemēram, sociālās aprūpes centrs Klaipēdā gadā tos sniedz 264 cilvēkiem, vidēji mēnesī aprūpējot 170 cilvēkus. Pieprasījums pēc mājaprūpes šajā pilsētā ir daudz lielāks un rindā uz tiem gaida apmēram 40 cilvēku. Mazās pilsētās šī problēma nav tik aktuāla, tur palīdzību saņemot visi, kam tā nepieciešama. Nedēļā cilvēks var saņemt pakalpojumu līdz 10 stundām, vidēji nedēļā Klaipēdā cilvēki šo pakalpojumu saņem sešas stundas, citās pilsētās vidēji divas trīs stundas.
Trīs šā pakalpojuma veidi, ko sniedz sociālā darbinieka palīgs, ir bezmaksas, piemēram, informēšana par dažādiem pakalpojumiem, komunikācija ar veco, nevarīgo cilvēku, jo tā viņam ir ļoti svarīga, un palīdzība – vecā cilvēka vietā rakstīt iesniegumus, tos nosūtīt vai aiznest uz iestādi. Divus šos pakalpojuma veidus apmaksā valsts, vienu – pašvaldība, kopā trīs bezmaksas neatkarīgi no cilvēka ienākumiem. Pārējie pakalpojumi ir šādi: uzkopt dzīvokli, atnest produktus no veikala, pagatavot ēdienu, izmazgāt un izgludināt veļu, veikt dzīvokļa ģenerālo tīrīšanu, izsaukt ārstu, nopirkt zāles, skatoties pēc cilvēka veselības stāvokļa, kas viņam tieši vajadzīgs. Cilvēkam, kam ienākumi ir līdz 700 litiem, par tiem nekas nav jāmaksā, bet, ja lielāki, tad jāmaksā. Taču Klaipēdas pašvaldība pieņēma lēmumu, ka ne vairāk par 5% no viņu ienākumiem. Minētie pakalpojumi pienākas arī tiem pensionāriem, kuriem ir pāri 70, kaut arī veselības stāvoklis nav slikts. Piemēram, pensionārei, kuras pensija ir 640 liti un vēl 70 litu piemaksa par to, ka viņa ir atraitne, tātad ienākumi ir virs 700 litiem, par tiem būs jāmaksā.”
