“Dod pieci” mazajiem ukraiņiem! Labdarības akcijas rīkotāji uzsver, ka materiālās vajadzības nav svarīgākais 25
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šis nav bijis viegls gads – Krievijas izraisītais karš Ukrainā mums visiem licis izvērtēt prioritātes, novērtēt brīvību, mieru, veselību, ģimeni. Virs mums ir brīvas debesis, bērni mierīgi dodas uz skolu, atgriežas mājās.
Ukrainā tas tā nenotiek…Klāt Ziemassvētku laiks, kas šogad ir tāds kā saldsērīgs. Prieks mijas ar smaguma sajūtu. Kā mēs varam palīdzēt? Kā vēl varam iesaistīties? Ikgadējais labdarības maratons “Dod pieci!” būs veltīts Ukrainas bērniem Latvijā. Kas viņiem nepieciešams visvairāk? Šobrīd mēs vairs nerunājam par materiālajām vajadzībām vien.
Solidarizējoties ar ukraiņu tautu, kas Krievijas sāktā kara dēļ spiesta doties bēgļu gaitās, “Dod pieci!” šogad aicina sabiedrību atbalstīt Latvijā nonākušos ukraiņu bērnus – tā vēsta Latvijas Radio galvenā sabiedrisko attiecību speciāliste Liene Pālēna. Kā liecina Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dati, Eiropa šobrīd piedzīvo lielāko bēgļu krīzi kopš Otrā pasaules kara. Latvijā pašlaik atrodas teju 35 tūkstoši ukraiņu bēgļu.
Pēc Iekšlietu ministrijas aplēsēm, aptuveni 31% no tiem ir bērni, lielākoties vecumā no diviem līdz 17 gadiem. Viņu vajadzības ir tikpat dažādas kā viņi paši – kādam nepieciešams apģērbs ziemai, citam kancelejas preces, lai pilnvērtīgi varētu pildīt skolā uzdotos mājasdarbus, bet kāds ilgojas pēc uzticama drauga pleca. Un reizēm vērtīgākais, ko varam ziedot, ir tieši mūsu laiks un uzmanība.
Jā, smagi. Bet vērtīgi
Labdarības maratons “Dod pieci!” šogad norisināsies no 16. līdz 22. decembrim. Kā jau ierasts, stikla studija atradīsies pašā Vecrīgas sirdī – Doma laukumā. Dziedātāja Marta Grigale būs viena no maratona dīdžejiem. Viņa atzīst, ka ir patīkami satraukta, jo stikla studijā atgriezīsies pēc veselu divu gadu pārtraukuma: “Šis būs jau devītais labdarības maratons, bet man personīgi – trešais. Atceros, kā ar asarām acīs runāju ar Tomu Grēviņu un prasīju, kā viņš domā, vai mēs decembrī paši vēl būsim dzīvi un varēsim veltīt “Dod pieci!” Ukrainai?
Uz ko viņš, protams, atbildēja mierinoši un apstiprinoši, un te nu mēs esam. Man šķiet, ka ir ārkārtīgi svarīgi ne tikai nepierast pie kara, kas joprojām notiek Ukrainā, bet arī pēc iespējas vairāk atbalstīt ukraiņus, kuri, bēgot no kara, ir atraduši patvērumu Latvijā.”
Marta vēršas pie tiem, kuri neuzskata, ka ir vērts atbalstīt Ukrainas cilvēkus: “Saprotu pretargumentu, ka “mums taču pašiem ir grūti”, bet virs mūsu galvām nelido raķetes, mēs esam salīdzinoši ļoti priviliģētā situācijā. Mums ir iespēja palīdzēt, un tas ir mūsu cilvēciskais pienākums. Tāpēc ar ziedojumu palīdzību vēlamies nodrošināt Ukrainas bēgļu bērniem drošības un miera sajūtu.” “#DienaBezSprādzieniem” ir šā gada oficiālais maratona sauklis, un katri pieci eiro palīdzēs bērniem no Ukrainas piedzīvot Latvijā vēl vienu dienu bez sirēnām un sprādzieniem.
Saziedotie līdzekļi caur “Ziedot.lv” nonāks Ārkārtas palīdzības fondā, lai sniegtu tiešu palīdzību bērnu pamatvajadzību nodrošināšanai – skolas piederumu un datoru iegādei, veselības uzlabošanai un psiholoģiskajam atbalstam, ziemas apaviem, apģērbiem un citām akūtām lietām.
Marta skaidro, ka “Dod pieci!” ir kas vairāk par akciju, kurā tiek vākti ziedojumi: “Mums vienmēr ir bijis svarīgi aktualizēt būtisko, tādējādi cenšoties veidot cilvēcīgāku un iekļaujošāku vidi, empātiskāku sabiedrību. Šā gada tēmas kontekstā jāatceras, ka ukraiņiem Latvijā ir vajadzīgas ne tikai materiālās lietas, bet arī empātija, tas, ka viņus uzklausa un pieņem. Iespējams, ka šis labdarības maratons būs emocionāli smags, bet ticu, arī ļoti, ļoti vērtīgs.”
Būt blakus
Diāna Goba jau kopš kara sākuma atbalsta Ukrainas kara bēgļu ģimenes – gan finansiāli, gan emocionāli. Viņa apstiprina Martas Grigales teikto par to, ka ir vajadzīga ne tikai materiālā palīdzība. Diāna mazos ukraiņus ved pastaigās uz jūru, kopā dodas uz kino skatīties filmas, nopērk viņiem pa kādam saldumam. Diānu pārsteidz Ukrainas bērnu spēks un izpratne par notiekošo: “Es teiktu, ka bērnu noskaņojums ir neitrāls, bet noteikti ne vienaldzīgs.
Neviens nečīkstēja, nežēlojās, kaut gan situācija ir neapskaužama. Bērni kā jau bērni – priecājas par katru nieku, taču atceros, ka gājām uz kino un viens puika pēkšņi teica: “Jums te tik daudz kaiju lido, bet mums kaiju vietā lido raķetes,” – un tad viņš turpināja stāstīt kaut ko pavisam citu. Mazam bērnam šīs šausmīgās situācijas dēļ pēkšņi ir tik ātri jāpieaug.
Viņi visi saprot, kas notiek, taču no sirds tic, ka viss būs labi un reiz izdosies atgriezties mājās.” Diāna stāsta, ka visi ukraiņi, kurus viņa ir satikusi, ir ļoti strādīgi, kā arī pateicīgi par mūsu palīdzību: “Viņi tiešām novērtē to, ko mēs darām.”
Diāna, meklējot tos, kuriem palīdzēt, ir pamanījusi, ka nav tādas vienotas platformas, kur varētu ērti un vienkārši atrast informāciju par to, kā var atbalstīt, kā palīdzēt, kas tieši vajadzīgs: “Jā, ir dažādas organizācijas, var ziedot mantas, kuras tālāk tiek šķirotas, taču trūkst tādas personiskas saskarsmes. Šobrīd pašam vietnes “Facebook” grupās jāmeklē kontakti, jāinteresējas, lai atrastu konkrētos cilvēkus un uzzinātu viņu vajadzības.”
Berģos pie Sarmītes Pīkas pašlaik apmetusies Kupčinu ģimene no Harkivas – vecāki ar četrgadīgo dēliņu Alekseju jeb Ļošu. Mazā puisīša mamma Olena atklāj, ka laikā, kad sākās karš un bija skaidrs, ka ir jābēg, dēls pēkšņi kļuvis pieaudzis un sācis dot vecākiem padomus. Piemēram – šī gultiņa ir izjaucama un kompakti saliekama, tātad jāņem līdzi tieši tā. Sarmīte stāsta, ka pirms došanās prom no Harkivas Ļoša sācis baidīties no svešiem cilvēkiem: “Pat iepriekš zināma kaimiņiene puikam vairs nedrīkstēja tuvoties, jo viņš pēkšņi nevienam neuzticējās. Tas tādēļ, ka Ļoša noklausījās vecāku sarunu par nodevējiem.”
Sarmīte atceras, kā ģimene ieradās Latvijā: “Pie mums viņi atbrauca otrajā dienā pēc ierašanās valstī. Noguruši un pelēki. Tagad zinu, ko nozīmē teiciens “pelēkas sejas” – tieši tādas viņiem tās bija. Ļoša savukārt uzvedās neadekvāti. Nekustējās, skatījās vienā punktā vai arī pēkšņi uzvedība kļuva gluži pretēja – puika palika agresīvs pret saviem vecākiem.” Pirmajā diennaktī Kupčinu ģimene nogulēja veselas 20 stundas. Neēda, tikai padzērās un atkal gulēja, taču ar laiku viss normalizējās: “Tēvam Dmitrijam ātri atradām labu darbu, jo viņš pēc profesijas ir arhitekts. Tas ģimenes kopējo noskaņojumu krietni uzlaboja. Ļošu savukārt iekārtojām bērnudārzā “Patnis”. Olena izstāstīja, ka dēls ir ļoti labi iedzīvojies un latviešu valodas apguves ziņā ir soli priekšā vecākiem. Viņš ļoti vēlas doties uz dārziņu un ar visu ir apmierināts.”
Psiholoģe Baiba Kalnciema uzsver, ka pārcelšanās uz citu valsti ir milzīgas pārmaiņas, kur nu vēl tad, ja tas notiek tik pēkšņi, negaidīti un pat piespiedu kārtā. Viņa uzsver, ka mums ir jābūt ļoti atvērtiem un saprotošiem: “Šie cilvēki ir jāuzklausa. Nereti tieši emocionālais atbalsts ir tas, kas ir vajadzīgs visvairāk!” Sarmīte stāstīja, kā sākotnēji jutās mazais Ļoša.
Šādos gadījumos vitāli svarīga ir sapratne un spēja uzklausīt: “Bērniem ir jāļauj izrādīt šīs emocijas, mēs nedrīkstam viņus nosodīt. Mans aicinājums ir nenoslāpēt šādas sajūtas – jo vairāk runāsim, jo vairāk bērniņi izdzīvos un izpaudīs savas izjūtas, jo vieglāk viņi situāciju pārdzīvos. Ir jājautā, kā bērns jūtas.” Psiholoģe skaidro, ka bērnam tikt pāri smagām situācijām ir vienkāršāk nekā pieaugušajam, tāpēc ir jāiedrošina darboties – dejot, dziedāt, doties pastaigās, satikt cilvēkus, runāt, spēlēties – caur dažādām darbībām šis pārdzīvojums kļūst mazāks, sāpes tiek dziedinātas. Baibas Kalnciemas teiktais apstiprina to, ka mums Ukrainas bērni jāatbalsta dažādos veidos, ne tikai materiāli.
Vēlas tikt galā paši
Evija Belicka ir klavierspēles pedagoģe un koncertmeistare Mālpilī. Viņa ar bērniem no Ukrainas saskaras Mālpils vidusskolā, kā arī daži šādi skolēni mācās viņas dēla klasē – audzinātāja uzsver, ka šo bērnu vecāki paši var un vēlas nodrošināt savas ģimenes, tāpēc palīdzību no latviešiem negaida: “Tās ģimenes, kuras ir palikušas Latvijā, pašas spēj parūpēties par saviem bērniem – tā skaidro mana dēla klases audzinātāja. Vecāki šeit ir atraduši darbu, iedzīvojušies un līdz ar to var parūpēties gan par sevi, gan par savām atvasēm.”
Ukrainas bēgļu bērnus Evijas dēla skolā uzņem ļoti labi: “Šobrīd, protams, bērniem vēl ir valodas barjera, bet citādi viss ir kārtībā, pārējie skolēni viņus pieņem, visi ir draudzīgi. Tātad ir arī šādi stāsti – ģimenes jau ir integrējušās tik veiksmīgi, ka citu cilvēku palīdzību vairs nemeklē.” Arī Mālpils vidusskolā situācija ir līdzīga – ukraiņi jūtas labi. Šobrīd gan aktuālas ir ziemas drēbes, kuras čakli sagādā līdzcilvēki, bet kopumā situācija ir pozitīva: “Un tomēr – māju sajūtu mēs neviens viņiem nevaram nodrošināt – ne par kādu naudu…”
Latviešu valodas un literatūras skolotāja Ilona Saverasa, kura strādā Kocēnu pamatskolā un Pārgaujas ģimnāzijā, uzsver lielo valodas barjeras problēmu – tā pavisam noteikti liedz bērniem pilnvērtīgi apgūt mācību vielu, taču, runājot par savstarpējo komunikāciju un attiecībām ar skolasbiedriem, – bērni lielākoties saprotas: “Jā, viņi savstarpēji komunicē – pārsvarā gan krievu vai angļu valodā.
Tas, kas mani ļoti, ļoti nepatīkami pārsteidza – viena Ukrainas skolniece, kura mācās 9. klasē, atzina, ka zēni viņas klātbūtnē atļāvās kliegt “slava Krievijai!”. Manuprāt, tas ir vienkārši pretīgi. Viņiem, iespējams, tas likās kā smieklīgs joks, bet tas ir tiešām nežēlīgi. Nezinu, vai puiši to izdomāja paši vai šādus teicienus dzird mājās… Jebkurā gadījumā – vecākiem ar saviem bērniem ir jāstrādā, par šādām lietām ir jārunā, jo tas tā nedrīkst notikt! Šādos jautājumos noteikti jāiesaistās arī skolas vadībai un skolotājiem.”
Valmierā, Pārgaujas ģimnāzijā Ilona strādā ar piecpadsmit meitenēm, kuras ir basketbolistes un Latvijā dzīvo kopā ar treneri, bez saviem vecākiem. Otrajā skolā savukārt skolotāja strādā ar divām meitenītēm, kuras Latvijā dzīvo kopā ar vecākiem: “Viena no ģimenēm Latvijā plāno palikt, un šajā gadījumā par trūkumiem un vajadzībām varbūt īsti nav vērts runāt. Bet jebkurā gadījumā, kad parunāju ar skolotājām, kuras ar šiem bērniem darbojas arī pēc skolas – viņas teic, ka ļoti svarīgas ir dažādas nodarbes ārpus izglītības iestādes: ekskursijas, kaut kādi pasākumi ar rotaļām, meistarklases. Ir svētku laiks – tad varbūt kaut kas svinīgs, saistīts ar Ziemassvētkiem. Jebkas, kas liktu izrauties no vides, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, dzirdēt latviešu valodu. Ne tikai skola, ne tikai treniņi, bet arī dažādi citi pasākumi.”
Basketbola trenere, kura dzīvo kopā ar ukrainietēm, kas Latvijā atrodas bez vecākiem, atklāja, ka meitenes ļoti priecājas par dažādām lietiņām, uz kurām attēlota dzimtenes simbolika: “Rokassprādzītes, cimdi – jebkas Ukrainas krāsās. Viņām tas ir ļoti svarīgi. Kad tuvojās 18. novembris, es Ukrainas bērniem stāstīju par šiem svētkiem, kādēļ latviešiem šis ir svarīgs datums, un vienlaikus lūdzu pastāstīt arī par Ukrainu – par valūtu, karogu, simboliem, un meitenes to darīja ar tiešām lielu aizrautību. Ir svarīgi izrādīt interesi, runāt, jautāt – šie bērni ir ļoti priecīgi, ja viņi kādam šķiet interesanti, ka kāds ne tikai žēlo vai sliktākajā gadījumā pat nicina. Bērni atplaukst, ja ar viņiem vienkārši parunājas par tēmām, kas ir svarīgas.”
Nepagursim atbalstīt!
Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Jēkabsone, gluži tāpat kā skolotāja Ilona, kā vienu no problēmām, ar kurām nākas saskarties Ukrainas bēgļu bērniem, min valodas barjeru. Tāpat ir arī dažādi citi izaicinājumi, piemēram, kultūratšķirības un jaunas attiecības skolas vidē ar vienaudžiem un pedagogiem. Pēkšņi ierodoties citā valstī, mainās viss – jauna sociālā vide, dzīve bez pierastajiem draugiem un skolasbiedriem. Šādas pārmaiņas ir emocionāli ļoti grūtas: “Visvairāk būtu nepieciešams psihoemocionāls atbalsts vietā, kur bērni varētu spēlēties, mācīties un socializēties ar vienaudžiem. Piemēram, lai veicinātu Ukrainas ģimeņu iekļaušanos Latvijā, ar SIF atbalstu šogad tika īstenoti 11 nevaldības organizāciju projekti konkursa “Pasākumi un aktivitātes Latvijas un Ukrainas ģimenēm ar bērniem” ietvaros.
Nometnes, pārgājieni un ekskursijas, radošās darbnīcas, diskusijas, latviešu valodas un kultūras apguves klubi, kā arī citas aktivitātes. Tāpat ar SIF atbalstu programmā “Nevalstisko organizāciju darbība Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam” biedrība “Latvijas Sarkanais Krusts”, nodibinājums “Bērnu slimnīcas fonds”, “Centra MARTA Liepājas nodibinājums” u. c. organizācijas sniedz psiholoģisku atbalstu Ukrainas civiliedzīvotājiem, tostarp arī bērniem.”
No 2022. gada aprīļa tiek īstenots arī sociālā mentora pakalpojums Ukrainas civiliedzīvotājiem. Zane Jēkabsone skaidro, ka mentors ir atbalsta persona, kas sniedz palīdzību praktiskās dzīves situācijās, risina dažādas problēmas un sniedz noderīgu informāciju par pieejamo atbalstu, brīvā laika pavadīšanas iespējām u. c. svarīgiem jautājumiem, lai ukraiņi pēc iespējas ātrāk iekļautos jaunajā vidē un sabiedrībā: “Drošā vidē bērniem mazinās baiļu sajūta un satraukums. Vēl ļoti svarīgi ir sniegt atbalstu arī bērnu vecākiem un aprūpētājiem, lai tiktu galā ar nedrošības sajūtu par savu nākotni. Būtu svarīgi izveidot arvien vairāk šādu vietu – dienas un kopienas centru.”
SIF uzskata, ka tādas labdarības akcijas kā “Dod pieci!” ir lielisks pilsoniskās sabiedrības piemērs – visi kopīgi iesaistās un sniedz atbalstu, un tas ir viens no veidiem, kā iepriecināt, sniegt palīdzīgu roku, parādīt, ka šie cilvēki nav vieni.
Un ar šādu akciju palīdzību var nodrošināt Ukrainas bērnu pamatvajadzības – saziedot naudu skolas piederumu un datoru iegādei, veselības uzlabošanai un psiholoģiskajam atbalstam, ziemas apaviem, apģērbam un citām akūtām lietām. Jēkabsone rosina nepagurt un turpināt atbalstīt Ukrainas cilvēkus, kuri bēg no Krievijas izraisītā kara, taču vienlaikus viņa atgādina, ka palīdzība vajadzīga arī citiem patvēruma meklētāju un bēgļu bērniem: “SIF sadarbībā ar kustību “Gribu palīdzēt bēgļiem”, biedrību “Latvijas Sarkanais Krusts” un patvēruma meklētāju izmitināšanas centru “Mucenieki” katru gadu Ziemassvētkos aicina iepriecināt tos bērnus, kuri aug patvērumu meklētāju ģimenēs. Šogad nepieciešams sagādāt 120 dāvanas bērniem. Lai piedalītos labdarības akcijā, interesenti aicināti zvanīt pa tālruni 29249232. Plašāka informācija par akciju “www.sif.gov.lv”.”
Kustības “Gribu palīdzēt bēgļiem” valdes locekle Linda Jākobsone stāsta, ka joprojām aktuāla ir dažāda veida palīdzība – katrs, kuram ir pieejams mājoklis īrei vai vienkārši ir vēlme uz laiku nodot šo mājokli Ukrainas bēgļiem, ir laipni aicināts ievietot sludinājumu bez maksas vietnē “www.majasbegliem.lv”. Tāpat ir nepieciešams apģērbs un apavi, dažādas sadzīviskas lietas, tajā skaitā arī rotaļlietas: “Lai Latvijas iedzīvotājiem būtu vieglāk atrast tuvāko ziedošanas vietu, kā arī ukraiņiem būtu ērtāk iegūt informāciju par palīdzību, kādu iespējams iegūt, esam izveidojuši resursu “www.palidzibaskarte.lv”, kurā ir atrodamas vairāk nekā 115 ziedošanas vietas visā Latvijā ar papildu informāciju par katru no tām.”
Jākobsone skaidro, ka ir daudz un dažādi veidi, kādos varam palīdzēt un atbalstīt ukraiņu bērnus – ar iesaisti brīvā laika aktivitātēs, ar sarunu, jauniem draugiem, arī ar ziemas apģērbu, kancelejas precēm, slidām, tāpat aizejot uz parku vai kino: “Ir būtiski atcerēties, ka bērni ir dažādi un atšķiras arī viņu vēlmes – nav jāapvainojas, ja tieši mūsu piedāvājums nav tas, ko viņi šobrīd vēlas. Ukrainas bērni ir atstājuši savas mājas, radiniekus un draugus, ir mainījusies visa ikdienas rutīna. Mēs varam viņiem palīdzēt ar atbalstu jaunajās mājās – gan radot drošības sajūtu, gan arī veidojot sirsnīgus mirkļus, kas mūžīgi paliks atmiņā par Latvijā pavadīto laiku.”
Uzziņa
Šogad labdarības maratons “Dod pieci!” tiks veltīts Ukrainas bērniem Latvijā.
Šobrīd Latvijā atrodas teju 35 tūkstoši ukraiņu bēgļu. Pēc Iekšlietu ministrijas aplēsēm, aptuveni 31% no tiem ir bērni.
Ziedošanas vietu karte – “www.palidzibaskarte.lv”.
