Anita Bormane: Dod, Dievs, vēl ilgi ģībt! 10
Gandrīz 38 tūkstoši Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieku un simtiem pedagogu un kolektīvu vadītāju no visas Latvijas pagājušās nedēļas laikā atvēra savu sirdi un dvēseli tēvzemei, sniedzot augstas profesionālās raudzes priekšnesumus. Pēc noslēguma koncerta Mežaparka Lielajā estrādē, trīs reizes skanot Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava” un pēc tam Renāra Kaupera “Manai dziesmai”, jauniešu emocijas un gaviles bija neaprakstāmas. Pozitīvs ieguvums no svētkiem ir arī tas, ka tajos pirmo reizi piedalījās diasporas jaunieši un jaunieši ar īpašām vajadzībām. Svētku laikā radās pārliecība – kamēr būs šie tūkstošu tūkstoši jauno cilvēku, kuriem dārga latviskā kultūra, tikmēr Latvija var būt droša par savu nākotni.
Nenoliedzami, svētki ir izdevušies, jo tie, par spīti sabiedrībā (galvenokārt sociālajos tīklos) saceltajai ažiotāžai saistībā ar daļas bērnu ģībšanu ģenerālmēģinājumā Mežaparka Lielajā estrādē, ir sasnieguši savu augstāko misiju – pierādījuši, ka Latvijā aug patriotiska, emocionāli bagāta paaudze. Tomēr tie arī parādīja, ka var jau veidot riska vadības grupas, kas teorijā izvērtē 30 dažādu briesmu iespējamību, taču praksē tas nenozīmē gatavību ārkārtas situācijām – pat tādām, kuru izskaitļošanai nebūt nav jābūt Nobela prēmijas laureātam. Varas satraucošais un šādās situācijās potenciāli ļoti bīstamais nevarīgums izpaudās vispirms jau politisko lēmumu pieņemšanas un krīzes komunikācijas aspektos. Iespējams, problēma ir apstāklī, ka izglītības ministrei Mārītei Seilei pietrūkst pieredzes liela mēroga kultūras pasākumu organizēšanā ar tik liela bērnu skaita piedalīšanos. Jo citādi grūti izskaidrot, kāpēc, neraugoties uz to, ka rīcības grupas sanāksmē izskanējušās domas atšķīrās – pēc neoficiālas informācijas, bijis priekšlikums ļaut gājienā piedalīties vismaz dejotājiem un instrumentālās mūzikas kolektīvu dalībniekiem, kuri bija paguvuši atpūsties – sestdienas naktī ministre vienpersonīgi nolēma atcelt gājienu, nevis atļāva kolektīvu vadītājiem katram pašam izlemt, kurš grib un var iet. Jau no rīta sekoja atļauja, ka tie, kas grib, var iet. Kolektīvu vadītāji, nakti pavadījuši nomodā apspriedēs, vēl svētdienas rīta pusē atradās informācijas vakuumā. Kā man sarunā atzina Gulbenes novada Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vadītājs Arnis Šķēls, vienīgais informācijas avots bijis tviteris. “Nekorekta attieksme, maigi izsakoties,” viņš teica. Droši vien pat vēl ar stiprākiem vārdiem ierēdņu neizlēmību varētu raksturot virkne novadu, kuru dalībnieki aizbrauca mājās, gājienu nepiedzīvojuši.
Pēc šiem svētkiem patiešām būtu būtiski pārskatīt svētku scenāriju – piekrītu tiem, kas pārliecināti, ka gājienam jānotiek svētku nedēļas sākumā –, kā arī atpūtas un mēģinājumu proporcijas. No organizatoru – Valsts izglītības un satura centra vadītājas p. i. un Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku izpilddirektores Agras Bērziņas – teiktā gan nav jaušama ne vismazākā gatavība pat tikai aizdomāties par nepieciešamību šajā ziņā kaut ko mainīt. Vieta ir arī diskusijām par noslēguma koncerta repertuāru, no kura pēdējā brīdī tika izņemta Imanta Kalniņa dziesma un arī Raimonda Paula tautasdziesmas apdare, bet palika dažas, kas subjektīvā vērtējumā šķita ne pārāk lielas mākslinieciskas veiksmes.
Var prognozēt, ka vārīšanās un pārāk bieži faktos nepamatotu emociju un mēļu kulstīšana ap un par svētkiem turpināsies vēl ilgi. Piemēram, internetvietne “delfi.ru” raksta, ka Dziesmu svētki pārvērtušies “ģīboņu svētkos”. Žurnāliste Sandra Veinberga tviterī sūkstās, ka Dziesmu svētku pašreizējais formāts novecojis, jo esot vairāk centrēts uz virsvadītāju un režisoru ambīciju izrādīšanu, mazāk uz svētkiem.
Histēriskajā spriedelēšanā un šļurā, kas atkal tiek gāzta pār svētkiem un to rīkotājiem – nepiekritīšu, ka organizācijā valdīja pilnīgs haoss, – tiek aizmirsta svētku būtība un misija. Kad jautāju kolēģim, kura meita piedalījās deju lieluzvedumā, kā patikuši svētki, viņš atbildēja: “Pietiek paskatīties bērniem acīs.” Un patiešām – vakar, visu gājiena laiku esot kopā ar svētku dalībniekiem, apkārt bija tikai smaidošas sejas un moža valoda. Un, ja pavisam ķecerīgi, tad jāpiekrīt kādai sociālo tīklu lietotājai: dod, Dievs, mums ilgi ģībt savos latviešu Dziesmu un deju svētkos!
