“Dobuļos” vieta arī pērtiķu bāreņiem 2
Pērtiķi cilvēkos vienmēr ir izraisījuši lielu interesi, jo pēc izskata un uzvedības no visiem dzīvniekiem visvairāk līdzinās cilvēkiem. Mini zoodārzā “Dobuļi” Iecavas novada “Dzimtmisā” patlaban mitinās divas šādas amizantas radības – paviānu meitene Mia un Japānas makaku puisis Nilsons.
Pamanījusi, ka tuvojamies viņas voljēram, Mia nāk mums pretī, pa zemi līdzi cītīgi velkot nelielu spilventiņu. Zoodārza saimnieki Varis un Agita Ķelpes stāsta, ka spilventiņš šobrīd ir Mias mīļākā rotaļlieta, bet tās ik pa laikam mainās. Paviānu meitenīte ir pusotru gadu veca, un, kā jau katram bērnam, viņai ļoti patīk rotaļāties.
Pasaulē Mia nāca Kauņas zooloģiskajā dārzā, bet mamma atteicās no nupat dzimušās mazulītes, tāpēc to nācās izaudzināt zoodārza darbiniekiem. Pērtiķu sabiedrībā valda tāda kārtība, ka cilvēku audzinātos mazuļus bars savā pulkā nepieņem. No tā laika, kad Mia mēģināja sadzīvot ar citiem paviāniem, viņai palikusi smaga trauma – pēdiņa bija tik smagi sakosta, ka to nācās amputēt. Taču šobrīd Mia pārvietojas tik ātri un veikli, ka pēdas trūkumu nevar pat pamanīt. Kauņas zoodārzs mazajai Miai meklēja jaunas mājas, un tā viņa pirms gada nonāca “Dobuļos”. Tāds pats liktenis bērnībā piemeklējis arī otru “Dobuļu” iemītnieku Japānas makaku Nilsonu. Viņš piedzima Rīgas zooloģiskajā dārzā, kur no viņa atteicās mamma, tāpēc vispirms Nilsons dzīvoja pie kāda dzīvnieku audzētāja Lietuvā, bet vēlāk, kad bija pusotru gadu vecs, nonāca “Dobuļos”.
Raksturs pērtiķiem, tāpat kā cilvēkiem, mēdz būt ļoti atšķirīgs, stāsta Agita. Mia ir ļoti saprātīga, gudra meitene. Īpaši draudzīga gan viņa nav. Našķus tā ņem no visu Ķelpju ģimenes locekļu rokām, bet sev klāt laiž tikai mini zoodārza saimnieku meitu. Visticamāk, tāpēc, ka viņi – Varis un Agita – dziedēja paviānu meitenes amputētās kājas stumbeni un Mias atmiņā tagad saistās ar sāpēm.
Sešus gadus vecais Japānas makaks Nilsons raksturā ir diezgan nejauks. Ne velti tā voljēru rotā uzraksts “Bīstami!”. Turklāt makaki ir ļoti teritoriāli un sargā savas teritorijas robežas. Kad mūsu fotogrāfe Karīna ieiet aiz pirmās norobežojošās joslas, lai Nilsonu caur žogu varētu labāk nofotografēt, viņš pēkšņi ar lielu spēku sāk raustīt voljēra restes un apšļaksta mūs ar ūdeni. Skolēnus, kuri kaitinājuši Nilsonu, viņš reiz pat apmētājis ar zemi. Jāpatur prātā, ka Nilsons atzīst tikai vīriešus, sievietes viņam lai nenāk pat tuvumā, tāpēc Nilsona voljērā drīkst iet tikai Varis. Viņam jāņem vērā, ka pirmais katru rītu jābaro Nilsons. Ja maltīti pirmajai iedod Miai, Nilsons ļoti sadusmojas. Ja Nilsons izdomājis uzrāpties Varim uz pleciem, lai saimnieks pat neiedomājas spalvaino draugu nocelt nost un doties prom. Tas Nilsonu var ļoti sadusmot. Bet Nilsonam ārkārtīgi patīk ūdens. Viņš labprāt sēž pie voljērā novietotā nelielā baseiniņa un īsina laiku, mazgājot savu lupatu kolekciju.
Naktis pērtiķi pārlaiž katrs savā voljēra kūtiņā. Nilsonam nakts melnumu ļoti patīk pavadīt, ietinoties siltā sedziņā tā, ka acis vien spīd ārā, stāsta Varis. Ziemā kūtiņa tiek sakurināta, lai dzīvniekiem nav auksti. Tiesa, Japānas makaki jūtas labi pat mīnus 15 grādu temperatūrā, ne velti tos dēvē arī par sniega mērkaķiem.
Pērtiķi ir visēdāji. Lielākā daļa barības ir veģetāra, bet savvaļā tie ēd arī kukaiņus, zivis, vēžveidīgos, zaķus un putnus. Var nogalēt un apēst pat nelielu antilopi. “Dobuļu” saimnieki abus nebrīvē mītošos mīluļus baro ar riekstiem, rozīnēm, redīsiem, banāniem, burkāniem, salātiem, gurķiem, apelsīniem, arbūziem, persikiem. Bet katram pērtiķim, gluži tāpat kā cilvēkiem, ir arī savas atšķirīgas vēlmes. Miai ļoti garšo paprika, bet negaršo tomāti un redīsi, savukārt Nilsonam ir otrādi. Abu pērtiķu vislielākais kārums ir vīnogas. Ar tām viņi aiz labsajūtas piebāž pilnus vaigus. Lai abu pērtiķu ēdienkartē būtu gaļa, tie saņem arī nedaudz profesionālās suņu barības.
– Ja kāds, saskatījies filmas, izdomā, ka vēlas turēt mājās pērtiķi, mēs no šā soļa vēlamies atrunāt. Jo filmās viss izskatās daudz skaistāk, nekā ir īstenībā. Patiesībā pērtiķi ir grūti kopjami un uzturami dzīvnieki, turklāt jāpatur prātā, ka tie dzīvo ilgi – vairāk nekā 30 gadus. Ja nu vienīgi jums ir māja, kuru vēlaties redzēt izdemolētu, – jokojot teic Varis un Agita.
