foto: Juris Kalniņš

Viktors Dobrecovs pēc desmit gadu pārtraukuma kļuvis par Latvijas čempionu futbolā – 2005. gadā to paveica kā “Liepājas metalurga” kapteinis, šogad – kā FK “Liepāja” galvenais treneris.
Viņa pārdomas pēc uzvaras pār “Metta/Latvijas Universitāte” (4:0), kas ļāva divas kārtas pirms turnīra beigām nodrošināt titulu: “Kad pagājušajā ziemā lūdzu Mārim Verpakovskim atgriezties un glābt Liepājas futbolu, teicu, ka varam kļūt par čempioniem un nebūt ne ilgā laikā. Tikai jāsavāc cilvēki, kas to grib izdarīt. Šodien teicu viņam, lai ir mierīgs, jo mēs būsim čempioni.
Komandā bija jūtams satraukums, treniņos bijām diezgan asi, Toress pat salauza Mihadjukam degunu – protams, ne speciāli. Es ticēju saviem spēlētājiem. Jo tuvāk nāca sezonas beigas, jo mazāk vārdu palika, ko teikt, bet viņu acīs redzēju, ka neko daudz nevajag teikt. Pirmajā puslaikā pēc tam, kad izvirzījāmies vadībā, ja būtu iespēja, samainītu uzbrucējus ar aizsargiem – uzbrucēji neskrēja atpakaļ, bezatbildīgi spēlēja. Taču pārtraukumā izdevās viņus sapurināt.
Kad Latvijas čempionātā 2005. gadā uzvarēju kā spēlētājs un biju kapteinis, teicu komandai – ja gribat kļūt par čempioniem, mājās nedrīkst zaudēt nevienam. To mēs šosezon izdarījām. Arī veiksme stāvēja klāt. Pagājušajā sezonā Jelgavu nevarējām atslēgt, šogad viņus ļoti kārtīgi analizējām un izcīnījām desmit punktus no 12.
Emocijas šoreiz ir pavisam citādākas. Pirms desmit gadiem es lēkāju un mauroju, tagad gribas klusi visu apdomāt. Spēlētājs vairāk iesūc sevī un priecājas, man tas tūlīt beigsies un jāsāk domāt par pēdējām divām spēlēm. Jo viņiem par to negribēsies domāt. Pēc pāris dienām brauksim spēlēt peintbolu, čaļi četras stundas pa kalniem skries – tas būs tāds fiziskais! Es arī piedalīšos, man droši vien daudzi gribēs iešaut, taču kārtīgi saģērbšos (smejas). Es kausam vēl neesmu pieskāries, gaidīšu pēdējo spēli. Tas nozīmē, ka nespēlēsim pavirši, bet kā vienmēr – lai uzvarētu.”