“Uzbruksim šim lācim kā bišu bars – mēs neļausim pretiniekam komfortabli justies mūsu dzimtenē.” Saruna ar Dobeles bataljona komandieri 49
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemessardzes 51. Dobeles kājnieku bataljona komandieris majors Aivis Vācers atrodas militārajā dienestā kopš 1995. gada. Viņš pozitīvi vērtē plānotās tehnikas piegādes šai vienībai, tomēr uzskata, ka zemessargus nedrīkst izlutināt ar pārlieku lielu komfortu.
Aivis Vācers: Zemessardzes 51. kājnieku bataljonā, ja nemaldos no 1991. gada, ir izveidota ložu šaušanas sacensība. Sacensībās sākumā noskaidrojām bataljona labākos šāvējus, bet, gadiem ejot, tradīcija kļuvusi starptautiska, jo uz šīm sacensībām aicinām arī Lietuvas kolēģus.
Viņi katru gadu ierodas ar savu komandu, un tad mēs mēģinām draudzīgi sacensties šajās sacensībās. Uz tām uzaicinām komandas arī no valsts un pašvaldību policijas, ir pārstāvis no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) – šajā gadījumā pats komandieris, kas veiksmīgi piedalās sacensībās, esam uzaicinājuši pārstāvjus arī no Zemessardzes Zemgales reģiona vadības.
Vadība – virsnieki šauj ar dienesta pistolēm. Kam tādu nav, tās piedāvājām, un viņi var šaut, bet komanda šauj ar triecienšautenēm.
Ar pistolēm šaujam 25 metru distancē, ar triecienšautenēm 100 metros. Sacensībās ir vairāki elementi – šaušana stāvus, no ceļa un guļus pozīcijā. Beidzamajā reizē šaušanā ar pistoli uzvarēja Policijas speciālo uzdevumu vienības vadības komanda. Citus gadus vairākas reizes uzvarēja 51. bataljons. Šaušanā ar triecienšauteni lielākoties uzvarējis mūsu bataljons.
Vai bataljona atbildības robeža pieiet pie Lietuvas robežas, un kādas kopīgās mācības ar lietuviešiem notikušas beidzamajā laikā?
Mums ir sadarbība ar 6. Lietuvas teritoriālo vienību. Viņu struktūra ir nedaudz savādāka – nav bataljonu, viņiem ir teritoriālās vienības. Un šajā vienībā ir 8 rotas, un arī atbildības teritorija tai ir lielāka. Viņu štāba dislokācijas vieta ir Šauļi, un pēdējās aktivitātes pirms pandēmijas bija pirms pusotra vai diviem gadiem.
Katru gadu mēs braucam pie viņiem un viņi pie mums. Pēdējās lielākās mācības norisinājās pie Šauļu militārā lidlauka, turp braucām rotas sastāvā. Kopā veicām uzdevumus.
Par uzdevumiem – lietuviešu kolēģiem – viņi ir malači, jo ātrāk sākuši apmācības nekonvencionālajai kara darbībai, kas saistīta – tautas valodā runājot – ar zaļajiem cilvēciņiem. Viņiem interesanti ir tas, ka ar šīm mazajām vienībām mēģina noslīpēt un mācīties visus darbības elementus.
Viņiem ir astoņas rotas, cik jums?
Mums ir piecas.
Vai šī atšķirība dod lietuviešiem priekšrocības?
Plusi vai mīnusi, veiksmes un neveiksmes ir katram. Manuprāt, viņiem šīs vienības varētu būt problemātiskāk vadīt – lielāks apjoms. Un, rēķinoties ar teritorijas lielumu, problēmas varētu radīt komandu nodošana. Tas nenozīmē, ka to taktiski nevar pildīt.
Ja runājam par nekonvencionālo karadarbību, tad mēs tāpat kā viņi dalīsimies mazākās apakšvienībās un mēģināsim izpildīt nekonvencionālos taktiskos uzdevumus.
Viņi bija jau nedaudz ātrāk sākuši to darīt, bet mūsu ieguvums ir tas, ka mēs aizbraucām un paņēmām tās lietas, ko viņi jau ir apguvuši.
Vai lietuvieši ir labāk apgādāti ar ieročiem un tehniku?
Cik esmu redzējis, varbūt kaut ko arī nepamanīju, es teiktu tā – esam apgādāti visai līdzīgi. Man jau šķiet, ka pēdējā laikā mums pat ir daudz labāk. Tas attiecas varbūt uz tehnikas vienībām – transportu. Varbūt jāpiemin ieroču grupas, kas šobrīd ļoti veiksmīgi tiek mums piegādātas.
Mums vēl jāpiestrādā, lai apmācītu attiecīgos speciālistus pareizi ar šiem ieročiem darboties un pareizi taktiski tos integrēt mācībās.
Grūti pateikt, kam sliktāk, kam labāk, domāju, ka 51. kājnieku bataljonam situācija ir labāka. Kad lietuvieši atbrauca pie mums, togad mācībās bija konvencionālais scenārijs un viņi ļoti ātri noorientējās. Skaidrs, ka viņi arī to māk un mācās.
Ko nozīmē būt bataljona komandierim, ko viņš dara, par ko atbild? Cik cilvēku viņam pakļauti, kā tikt ar visu galā?
Man parasti patīk tāds salīdzinājums – bataljona komandieri var salīdzināt ar vidusskolas direktoru, jo visiem mūsu iedzīvotājiem, cerams, ka viņi visi izgājuši gan pamatskolu, gan vidusskolu, ir priekšstats par skolas direktoru. Un bataljona komandieris ir tāds kā skolas direktors. Ja runājam par atbildību, tad, pirmkārt, tas ir personāls.
Viennozīmīgi tā ir mūsu vērtība, mūsu Latvijas vērtība, ne tikai bataljona – tie ir mūsu iedzīvotāji. Un, ņemot vērā Zemessardzes specifiku, ka šie nav pilna laika vai profesionālā dienesta karavīri, ka tie ir mūsu tautieši, mūsu brāļi un māsas, tēvi, man kā komandierim jāizvērtē šī auditorija, lai es nenodarītu netīšām pāri.
Profesionālā dienesta karavīri esam pilna laika karavīri, bet zemessargi ir cilvēki, kas varonīgi nāk savā brīvajā laikā, mēģina iemācīties militārās zināšanas un iemaņas.
Man tas ir jājūt, lai viņus neaizbiedētu, bet ieinteresētu domāt par savu valsti, dzimteni, dzimtenes aizsardzību. Pirmais – ja runājam bataljona līmenī, tā varētu būt savas ģimenes aizsardzība, pasargāšana.
Iemācīt šiem cilvēkiem pareizi saprast lietas, iespējams, arī pareizi pieņemt lēmumus, jo dažkārt mūsu ātrajā, digitālajā pasaulē ir daudz liekas un nepareizas informācijas, kas kādam, veidojot karjeru vai mēģinot ietekmēt politisko iekārtu, ir izdevīga. Pati lielākā vērtība ir mūsu cilvēki.
Ja runājam tālāk – par taktisko uzdevumu izpildi, man kā virsniekam, kā karavīram tas ir nodefinēts – man svarīgi šo sabiedrības daļu integrēt Zemessardzē.
Vai specifiskie militārie uzdevumi jums ir skaidri?
Ja runājam konkrētāk, tad 51. kājnieku bataljonam ir vairāki virzieni, kurus man kā komandierim nodefinējuši augstākstāvošie komandieri – tā ir vieglo kājnieku spēju attīstība, tiešā un netiešā uguns spēju attīstība, izlūkošanas spēju attīstība, atbalsta ieroču spēju attīstība.
Tās ir svarīgas lietas, un, ja mēs runājam par profesionālā dienesta karavīriem, tā ir arī štāba darbības un kultūras attīstība. Ja tās nebūs, tad arī nebūs īsti ko likt priekšā zemessargu auditorijai. Es veidoju – pareizi būtu teikt – komandas, pareizas komandas atbilstoši cilvēku vēlmēm un, protams, salāgojot to ar deklarēto spēju attīstību.
Kādi ir galvenie akcenti bataljona apgādē ar modernu aprīkojumu šogad un tuvākajā laikā?
Pagājušajā gadā – 2020. – un 2021. gadā esam saņēmuši vairākus ieroču veidus, tajā skaitā atbalsta ieročus, nesaukšu konkrētas markas.
Tāpat mēs attīstām štāba mobilo komandpunktu. Vēl pietrūkst vienas transporta vienības, tā drīz būs.
Štābs kļūst mobilāks un spējīgs realizēt sevi jebkurā bataljona atbildības rajonā. Tas nav stacionārs. Tālākie nākotnes plāni – domāju, ka sabiedrība jau ir dzirdējusi – ir mobilitātes spēju attīstība, kas saistīta ar kājnieku kaujas mašīnām. Tas ir tālākas nākotnes plāns.
Tas ir senais sapnis?
Tas ir mūsu lolotais sapnis. Kājnieku kaujas mašīna ir lieliska, bet mēs jau sākam domāt un mums ir jādomā, ka ar šo tehniku, kas turklāt nav lēta, jādarbojas apmācītiem cilvēkiem. Mēs saprotam, ka šī tehnika, ieroči, ekipējums nācis no mūsu draugiem, paziņām, no sabiedrības un mēs tērējam šo cilvēku nodokļus.
Mums jābūt atbildīgiem par to, ko esam saņēmuši, un tikai apmācīts cilvēks var darboties, lai neradītu nevajadzīgas un neracionālas situācijas.
Esmu sarunājies ar ukraiņu karavīriem, un viņi ir uzsvēruši, ka kaujas mašīnām ir liela nozīme, arī no drošības viedokļa.
Viennozīmīgi, katra šī lieta ir mērķtiecīgi analizēta, salāgota, un skaidrs, ka vienmēr – es jau minēju iepriekš – pats galvenais ir cilvēks. Lai mēs viņu pēc iespējas varētu vairāk pasargāt, lai mēs viņu neviļus nenoliktu tādā situācijā, kurā viņam nāktos ciest. Lai pēc iespējas mazāk būtu ciešanu. Man liekas, pasaulē pietiekami daudz ir šāda veida ciešanu.
Pieminējāt Ukrainu, arī tur ir savi veiksmes un neveiksmes stāsti. Ukraiņi bija pie mums bataljonā pirms diviem gadiem, mēs trīs dienas pavadījām kopā, viņi stāstīja par pieredzēto.
Pieminot Ukrainas notikumus – tas bija liels grūdiens arī mūsu valstij un konkrēti bataljonam, kad sāka cilvēki domāt, es runāju par sabiedrību kopumā, ka tas var notikt negaidot.
Jo neviens jau negaida to nelaimi.
Kāda bijusi sadarbība ar policiju – ne jau viss izdevies teicami?
Man kā 51. bataljona komandierim, es pat teiktu, ka tā kļuvusi par tradīciju, ir izveidojušās labas attiecības ar Tukuma novadu, Dobeles novadu un visiem pārējiem pieciem novadiem, bet vairāk mēs tomēr tagad koncentrējamies uz Dobeli un Tukumu.
Kā jau minēju – pagājušajā gadā mums arī bija nekonvencionālās kara darbības uzdevumu izspēle lielajās mācībās “Zobens”, kas tika organizētas septembrī. Piedalījās pašvaldība, un mūs atbalstīja gan Tukuma, gan Dobeles valsts un pašvaldības policijas vienības. Veiksmīgi pietuvinājām situāciju realitātei.
Kāds bija scenārijs, kas bija “sliktie”?
Ja runājam par “sliktajiem”, mācību ietvaros bija saņemta riska informācija, ka bataljona atbildības rajonā veidojas vai iekļūst grupas, kas mēģina saprast – izvērtēt, kurus stratēģiskos objektus, iespējams, vajadzētu bloķēt vai ietekmēt to darbību, savākt nepieciešamo informāciju, kas būtu noderīga, naidīgam pretiniekam plānojot konvencionālo triecienu.
Te labi nostrādāja Valsts policija, šo scenāriju mēs sagatavojām, iedevām Valsts policijai, Valsts policijas iecirkņu priekšniekiem. Viņi bija ļoti atvērti, arī viņiem tā bija pirmā pieredze.
Mēģinājām visu darīt pareizi, ka viņi sauca mūs palīgā, jo šajā nekonvencionālā karā pamatatbildība gulstas uz Iekšlietu ministriju.
Un mēs to izspēlējām, kā tas notiktu realitātē. Protams, ka bija dažādi izaicinājumi un kļūdas. Te jāatceras, ko teica kāds ģenerālis – vairs neatceros, tieši kurš – ja jūs mācībās nekļūdīsieties, es jūs sodīšu! Tādēļ jau mācības tiek organizētas, lai mēs atrastu lietas, ko uzlabot.
Vai “sliktie” darbojās Tukumā un Dobelē?
“Sliktie” darbojās Tukumā, Dobelē, īstenībā aizmirsu piebilst – bija pieaicināta arī Valsts robežsardze. Mums bija scenārijs, ka dažādi notikumi risinās pierobežā, un mēs sadarbojāmies ar Rīgas pārvaldes robežsardzi.
Ko darīja pretinieks, vai sagrāba kādus objektus?
Liela daļa no viņiem pārvietojās ar transporta līdzekļiem, citi ar kājām. Tad Valsts policija izvērtēja informāciju par riskiem, vajadzēja konstatēt šo grupu atrašanās vietas vai pārvietošanās maršrutus. Tad viņi saprata, ka pašiem ir par maz spēku, un aicināja 51. kājnieku bataljonu palīgā.
Kopīgiem spēkiem mēģinājām atklāt šo nelojālo cilvēku vai nosacītā pretinieka atrašanās vietas un iespējamos darbības virzienus. 51. bataljons devās uz Tukuma lidlauku, tā tuvāko apkārtni un veica atbalsta pasākumus, jo mums bija nedaudz lielākas spējas, kas ir saistītas ar izlūkošanu.
Tas bija aprīkojums – binokļi, nakts redzamības ierīces un tādas lietas, kas nedaudz pietrūka mūsu Valsts policijai. Tādēļ šādā veidā sadarbojoties, uzdevumu izpildījām uz atzīmi – labi. Valsts policijas iecirkņa priekšnieki teica, ka tāda veida apmācības vajadzētu organizēt biežāk.
Tas ir liels pluss. Dobelē bija līdzīgi notikumi kā Tukumā, bet mums nebija konkrēta objekta. Dobeles novadā arī atrada šo grupu, kurai Valsts policija atņēma ieročus, protams, mācību ieročus un munīciju. Un Aucē arī atklāja šādu grupu, kurai atņēma mācību sprāgstvielas.
Operāciju izspēles rajons bija diezgan liels, un mēs atbalstījām policiju, lai novirzītu pretinieku uz konkrētiem maršrutiem, un tas izdevās.
Valsts policija izdarīja savu darbu, ko viņi drīkst veikt saskaņā ar likumu. Zemessargi ikdienā nedrīkst apturēt transportu vai veikt pārmeklēšanu. To darīja Valsts policija. Mēs to atbalstījām, lai tā būtu konkrētā vietā, lai viņi pēc iespējas sekmīgāk varētu šo grupu apturēt, pārmeklēt un neitralizēt.
“Sliktie zēni” pretojās, izvēlējās dažādus maršrutus, arī vienkārši fiziski muka. Arī viņi bija nedaudz pārsteigti, jo viss notika kā realitātē ar ieslēgtiem skaņu signāliem, bākugunīm un tamlīdzīgi. Protams, vietējie iedzīvotāji bija brīdināti, viņiem arī bija interesanti.
Ko jūs kā bataljona komandieris beidzamo pāris gadu laikā esat padziļināti mācījies?
Esmu sekojis līdzi mazo vienību taktiku izspēlei. Iepriekš biju vairāk gatavojies konvencionālā kara darbībām, bet šis ir jauns aspekts. Tāpat esmu vērojis Ukrainas pieredzi.
Mācīšanās procesi ir dažādi, sekoju līdzi attālināti tam, kas notiek citās valstīs. Šī pieredze ir ļoti svarīga un arī atziņas un ieteikumi no ukraiņu virsniekiem. Viņi īpaši runāja par disciplīnas jautājumiem taktisko uzdevumu izspēlē.
Kāpēc es runāju par disciplīnas jautājumiem? Nav jau noslēpums – karš ir karš, un tas ir morālais spiediens, alkohola lietošana karavīru vidū.
Tās ir ļoti svarīgas lietas. Par tām jādomā jau miera laikā un jāseko tam līdzi. Sadarbojamies ar amerikāņu, kanādiešu kolēģiem, ar speciālo uzdevumu vienību tepat no mūsu kaimiņiem. Piedalos šajās nodarbībās un diskusijās, mēģinām saprast, kā realizēsim savus taktiskos uzdevumus.
Vai partizānu karošanas taktika nav novecojusi? Arī mežu palicis mazāk.
Jā, mežu ir kļuvis mazāk. Bet mums jāsaprot, ka, runājot par nosacīto pretinieku, ņemot vērā viņu uguns jaudu, tehnikas un cilvēku masu, konvencionālai cīņai mūsu spēki ir ierobežoti. Bet, ja mēs būsim gudri, un mēs esam gudri, tad šī mazo vienību taktika būs efektīva.
Uzbruksim šim lācim kā odu vai bišu bars – mēs nepārtraukti neļausim viņam komfortabli justies mūsu dzimtenē. Un te ir likumsakarība par NATO spēkiem. Mums jānodemonstrē sevi, jāparāda visai sabiedrībai, ka mēs pretojamies, mēs cīnāmies, un tikai tad mēs dabūsim savus vecākos brāļus vai sadarbības partnerus, kas nāks mums talkā, un es zinu, ka viņi nāks mums palīgā.
Vai karš Kalnu Karabahā ar vienas puses pārspēku gaisā nav radījis bažas par mūsu aizsardzības spējām?
Varbūt neizteikšos par gaisa spēku spējām, runāšu bataljona līmenī. Es pieminēju mazo vienību taktiku, jo saskatu, ka bataljons iespējamo pretinieku var ietekmēt dažādos veidos. Lai neļautu viņam justies kā uzvarētājam komfortabli.
Metožu ir ļoti daudz, un tādēļ es minēju šo partizānu taktiku, kā viņus var ietekmēt. Cerams, ka viņi neplāno to darīt ne Latvijā, ne citur Baltijā, ne citās Eiropas Savienības valstīs. Ir jābūt saprātam.
